Meklēt lai atrastu
« Ieskats mācībā par Svēto Garu
Mēs, modernie cilvēki, vairs neatrodam Svēto Garu tur, kur Viņš būtu jāmeklē. Kaut kādā mērā to var teikt par visu baznīcas pastāvēšanas vēsturi, jau kopš tām dienām, kad Pāvilam vajadzēja mācīt Korintas draudzei, ka nemanāmākie Svētā Gara darbi ir Viņa dižākie darbi. Bet jo īpaši tas ir attiecināms uz mums, kas vairs nesaprotam Svētā Gara saistību ar ārējiem žēlastības līdzekļiem un, iespējams, pat vairs negribam neko dzirdēt par to.
Augsburgas ticības apliecības 5.artikuls apgalvo: “Mēs noraidām anabaptistus un citus, kuri domā satvert Svēto Garu bez ārējā vārda starpniecības, caur vingrināšanos un darbiem.” Harizmāti, lai arī kādam laikmetam viņi nepiederētu, vienmēr noteikti noraidīs to, ka viņi cenšas iegūt Garu ar savas sagatavošanās un savu darbu palīdzību. Tomēr viņi pieviļ paši sevi. “Sagatavošanās” ir būtiska šādas “garīgās” pieredzes daļa un ietver kādas cilvēka veiktas darbības. Tas ir redzams lielo misticisma meistaru dotajos norādījumos, piemēram, kā kvēkeru sanāksme gaida svētā klusumā, vai Tomasa Mincera paša izvēlētajā krustā, ar kura palīdzību viņš cer izraisīt iekšējā vārda nākšanu.
Luters to visu skaidri saskatīja, kā to var redzēt viņa klasiskajā apgalvojumā par “Ticības apliecinājumu” Šmalkaldes artikulos [III,VIII]. Garu nevar nodalīt no Vārda, tieši tāpat kā Svētajos Rakstos nevar nodalīt λόγος un πνεύμα, kaut arī tie ir jāprot atšķirt. Kā mūžīgais Vārds un Dieva Gars bija iesaistīti radīšanā (1.Moz.1:2; Jņ.1:1-3; sal. 1.Kor. 8:5-6), tāpat arī visos lielajos Dieva darbos Dēls un Gars ir savstarpēji saistīti: inkarnācijā, Jēzus kristībā un Viņa augšāmcelšanā (1.Tim. 3:16). Šeit arī ir meklējams iemesls, kāpēc Svētais Gars saista sevi (cik tas skar mūs) ar Rakstu ārējiem vārdiem un to pasludināšanu. Viņš, kurš Jņ. 3:8 tiek pielīdzināts vējam, kas “pūš, kur gribēdams”, savā brīvībā kā Kungs (“Es ticu uz Kungu Svēto Garu”) ir saistījis sevi ar ārējiem žēlastības līdzekļiem tā, lai mēs varētu zināt, kur varam Viņu atrast. Šī iemesla dēļ, skaidro Luters, harizmāti, kas grib saņemt Svēto Garu bez ārējiem žēlastības līdzekļiem, izveido paši savus žēlastības līdzekļus.
“Tā arī mūsu jūsmotāji gan nosoda ārējo vārdu…” (Šmalkaldes artikuli III, VIII, 6).
Šo vārdu absolūto patiesumu apliecina visa vēsture. XX gadsimta sākumā parādījās Tautu reliģiskās balsis. Tas bija laiks, kad norisinājās lielie vēsturiskie Bībeles grāmatu pētījumi, un, neskatoties uz to, Vācijā protestantisma Bībeles izpratne bija nokritusies līdz viszemākajam līmenim. Reliģiskās balsis piederēja pie lielo Āzijas reliģiju rakstiem. Izglītotajā sabiedrības daļā tās kļuva par iecienītām pamācību grāmatām un līdzekļiem, lai iegūtu “reliģisko pieredzi,” kuru baznīca vairs nebija spējīga sniegt. Tolaik Osvalds Špenglers izteica savus komentārus par moderno cilvēku, kas nevis ņēma savu dziesmu grāmatu un devās uz baznīcu, bet palika mājās un lasīja uz rīsu papīra rakstītos Konfūcija darbus.
Mēs meklējam Svēto Garu visur, tikai ne tur, kur Viņš ir atrodams. Kāpēc tā? Mums šķiet, ka tas ir Svētā Gara necienīgi, ka Viņš saista sevi ar tādiem neciliem ārējiem līdzekļiem kā vienkāršiem Rakstu vārdiem, Rakstu vārdu skaidrojumiem un vienkāršo Kristības ūdeni. “Kā ūdens var darīt tādas lielas lietas?” mēs jautājam. Uz to atbildi sniedz Mazais katehisms: “Ūdens gan to nedara, bet Dieva vārdi, kas pie ūdens klāt.” Tomēr mēs jautājam: “Kā necilais ūdens Kristībā sniedz Svēto Garu?” Šķiet, tas ir zem Svētā Gara goda būt saistītam ar kaut ko tik vienkāršu kā ūdens un cilvēka izrunāto vārdu skaņas.
Cvinglijs izteica šādu domu, iebilstot Luteram, kad viņš izklāstīja principu, ka miesiskā ēšana un dzeršana nevar nest dvēselei nekādu labumu. “Dvēsele ‘ēd’ garu, un tādējādi tā neēd miesu” [Tā ir mana miesa, 1977, 193.lpp.]. Ar viņa muti runā mūsdienu cilvēka humānisms un ideālisms, turpretim Luters apņēmīgi turas pie fundamentālajiem bibliskajiem jēdzieniem par patieso iemiesošanos. “Vārds tapa miesa.” Gars nāk ārējos Rakstu vārdos. Svētajā Vakarēdienā maize ir Kristus miesa un vīns – Viņa asinis, ne tikai zīme vai simbols. Šī bibliskās atklāsmes būtība, iespējams, ir visgrūtākā lieta, kas mums, modernajiem kristiešiem, arī mums, luterāņiem, ir jāiemācās no jauna. Mēs esam tik ļoti pieraduši par miesu un dvēseli, miesu un garu domāt kā par pretstatiem, ka mēs vairs nesaprotam to, ka viss Dieva mīlestības lielums atklājas pašā svarīgākajā notikumā, ka Dieva Dēls nāk pie mums miesā un ka Svētais Gars sasaista sevi ar ārējiem žēlastības līdzekļiem.
Tā kā Dievs ārpus Kristus vienmēr paliek apslēptais Dievs, Viņa Svētais Gars paliek mums apslēpts, līdz mēs atrodam Viņu vārdā un sakramentos. Un tieši tāpat kā Dieva atklāsme Kristū vienlaicīgi ir Dieva apslēptība Kristus cilvēciskajā dabā, tā Dieva Svētais Gars ir dziļi apslēpts žēlastības līdzekļos. Viņš vienmēr ir ticības, ne redzes objekts. “Es ticu, ka ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju ir mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis” (Mazais katehisms). Līdzīgi mēs nevaram ticēt Svētajam Garam citādi kā vien ar liecību, kuru Viņš dod par sevi Dieva vārdā. Tajā var atrast gan Dēlu, gan Garu. Tajā Gars liecina par Dieva Dēlu (1.Kor.12:3). Tajā Dēls liecina par Svēto Garu (sk. Kunga vārdus par Paraklētu Jņ. 14-16).
Bez Evaņģēlija, bez apustuliskās liecības par Kristu, mēs būtu līdzīgi tiem mācekļiem, par kuriem stāsta Ap.d.19:1-7, kuri bija saņēmuši tikai Jāņa kristību un nezināja, “ka Svētais Gars ir.” Tādā gadījumā mēs par Svēto Garu zinātu tikai kā par varu, dievišķu spēku, kas nāk pār noteiktiem cilvēkiem, bet mēs nezinātu, ka Viņš ir Dievs. Tikai tas, kurš ticības otrajā artikulā apliecina, ka Dēls ir “Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā..”, var turpināt apliecināt trešā artikula ticību: es ticu “uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams, kas caur praviešiem runājis” [Tappert, 18.- 19.lpp.].
Svētais Gars grib būt atrodams vārdā. Tajā Viņš mums atklāj sevi kā Dievu, kā patiesu Dievu. Mūsu ticība Svētajam Garam ir kļuvusi vāja. Šķiet, mēs Viņu uzskatām par Dieva spēku, bet vairs ne par personu. To, ka Viņš ir kas vairāk, nevis tikai Dieva spēks, kas nāk pār cilvēku, mēs mācāmies no paša mūsu Kunga. Ja nebūtu apsolījuma par Paraklētu (Aizstāvi), iespējams, ka Vecās un Jaunās Derības rakstu vietas, kas runā par Garu, tiktu uztvertas tieši šādā nozīmē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grieķu πνεύμα χαγιον ir nekatrā dzimtē un nevis vīriešu dzimtē kā latīņu Spiritus Sanctus. Ebreju רוח ir sieviešu dzimtē. Tas norāda uz reālajām grūtībām Svētā Gara dievišķo mistēriju izteikt cilvēciskos vārdos. Jāņa evaņģēlija atvadu runā Svētais Gars tiek saukts par Paraklētu (Aizstāvi). “Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu” (16:7-8; sal. ar turpmākajiem pantiem un 14:26; 15:26). To, ka tas nav tikai johanniskajai tradīcijai raksturīgs, mums rāda Jēzus vārdi par zaimiem pret Svēto Garu (Mk. 3:29). Svētā Gara zaimošana ir kas vairāk nekā grēkošana pret kaut ko citu; tā ir grēkošana pret personu, kā to rāda “Cilvēka Dēla” un “Svētā Gara” salīdzinājums (Mt.12:32; Lk.12:10). Un šī persona ir Dievs.
Dieva vārds liecina par to, ka Svētais Gars ir patiess Dievs vai, precīzāk izsakoties, Dievs Svētais Gars liecina par sevi Rakstu vārdos un nekur citur. Tādā gadījumā tas izskaidro to, cik lielā mērā izpratne par Rakstiem kā Dieva vārdu ir sasitīta ar pareizu izpratni par Svēto Garu kā dievišķu personu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs esam pazaudējuši pareizo mācību par Svēto Rakstu inspirāciju. Ja Svētie Raksti vairs nav Dieva vārds, tad Svētais Gars vairs nav dievišķa persona. Un otrādi: tas, kurš nesaprot Garu kā dievišķu personu, bet kā motus in rebus creatus (“dzīvību radītās lietās”), uz šo kļūdu norāda Augsburgas ticības apliecības 1.artikuls, arī vairs nesaprot Rakstus kā Dieva vārdu, bet kā reliģisku rakstu apkopojumu, kas var izraisīt izjūtu par kaut ko dievišķu, “dievišķā elpu.” Kā savā pēdējā strīdā ar Ekermani Gēte ir teicis par evaņģēlijiem: “Tajos atklājas Kristus personas majestātiskums. Te ir tik augsta dievišķa kvalitāte, kādu vien var atrast jebkad uz zemes atklātā dievišķā parādībā.”
Protestantiskās teoloģijas attīstība kopš apgaismības laikiem skaidri parāda, ka ticības mazināšanās Svētajiem Rakstiem kā Dieva vārdam iet roku rokā ar ticības mazināšanos Svētajam Garam kā dievišķai personai. Ko tādu mēs varam novērot arī šodien, pat tajā vietās, kur tika uzskatīts, ka vecais liberālisms ir pieveikts. Ko Svētais Gars nozīmē Gogartenam, citējot tikai vienu piemēru? Ja mēs lasām viņa grāmatu Jēzus Kristus pasludināšana (1948), mēs atradīsim pietiekami daudz pierādījumu tam, kas tikko tika apgalvots. Tur, kur mācība par Svētā Gara personu vairs netiek pareizi mācīta, tur arī mācība par Kristus personu vairs netiek pareizi saprasta. Ceturtā gadsimta baznīcas tēvi to ļoti labi apzinājās, un tas noved mūs pie vienas no vissarežģītākajām problēmām doktrīnu vēsturē, pie kuras mūs saista kas daudz vairāk nekā tikai vēsturiska interese.
Pētot inspirācijas mācību baznīctēvu darbos līdz Augustīnam un Gregorijam Lielajam, rodas jautājums: “Kāpēc šie teologi tad, kad viņi nonāca līdz jautājumam par Rakstu un Svētā Gara savstarpējo saistību, savas idejas vienmēr ņēma no hellēniskās sinagogas?” Šīs idejas, kā to skaidri parāda Filona darbi, nāk no pagāniskajiem priekšstatiem par praviešu, sibillu un pravietisko grāmatu iedvesmošanu. Šo jautājumu es apskatīju dažus gadus atpakaļ savās vēstulēs, runājot par tēmu “Augustīna mācība par inspirāciju”. Kāpēc baznīcas tēvi vienkārši neatkārtoja to, ko Svētie Raksti saka par savu izcelsmi, to, ko teica mūsu Kungs (Mt.22:43; Jņ.5:39; 10:35), kā arī Viņa apustuļi (Ap.d.1:16; 2.Tim.3:16; 2.Pēt.1:19-21)? Tā vietā viņi inspirācijas procesu mēģināja aprakstīt ar antīkās psiholoģijas terminu palīdzību.
Mums ir jāapzinās, ka visas labi pazīstamās idejas un priekšstati, kas lietoti kopš Augustīna un Gregorija Lielā laikiem, lai aprakstītu inspirāciju (Gara “priekšāteikšana” un “diktēšana”, svētie rakstītāji kā “sekretāri” jeb “rakstāmspalvas” utt.), ir ņemti no psiholoģijas, kura bija aktuāla vēlīnajā antīkajā periodā, laikā, kad par Svēto Garu vēl nekas nebija zināms. Ne pats Svētais Gars, ne arī Viņa darbi nav sasniedzams nevienai psiholoģijai. Psiholoģija patiesi spēj pārbaudīt noteiktus psiholoģiskus datus, piemēram, tos, kas ir saistīti ar atgriešanos. Tā spēj izpētīt noteiktus reliģiskā entuziasma fenomenus. Tomēr īpašo Svētā Gara darbu psiholoģija nespēj ne izskaidrot, ne aprakstīt: [tā ir] atdzimšana, tas, kā patiesie pravieši piedzīvoja Dievu, ko Dieva vārds un Kristus sakramenti paveic cilvēka dvēselē. Mācībai par Svētā Gara iedvesmošanu, ko apliecina baznīca, ir jābūt daļai no mācības par Svēto Garu, bet tolaik, kad baznīcas tēvi cīnījās ar inspirācijas problēmu, šādas mācības vēl nebija.
Mēs reti atceramies, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izprastu Rakstos pausto mācību par Svēto Garu. To pašu var teikt arī par mācību par Kristu. Šī mācība pastāvēja jau no paša sākuma, jau kopš tā brīža, kad Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas Es esmu?” (Mt.16:15). Bet pagāja vairāki gadsimti līdz brīdim, kamēr kristīgā pasaule aptvēra visu, kas bija ietverts šajos vienkāršajos ticības apliecinājumos: “Jēzus ir Kristus,” “Jēzus Kristus ir Kungs,” “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls,” un kamēr baznīca atzina, kuras idejas nav pareizas un ir jāatmet, lai nezustu ticība Kristum. Vēl ilgāks laiks bija nepieciešams, lai iegūtu skaidrību par to, ko Raksti saka par Svēto Garu.
Tikmēr kristieši tika kristīti “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Romā no šīs trinitārās kristību formulas izveidojās trīsdaļīga ticības apliecība: “Es ticu uz Dievu Tēvu.. un Jēzu Kristu.. un Svēto Garu.” Tā bija sākotnējā Apustuļu ticības apliecības forma. Ikviens kristietis zināja, ka kristīgā ticība ir ticība Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Tomēr nebija nekādas nepieciešamības domāt par Svētā Gara dabu. Kas gan domā par gaisu, kuru tas elpo?
Pat Nīkajā, kad notika lielais strīds par kristoloģiju un kad par to tika pieņemts pirmais lēmums, jautājums par Svēto Garu netika uztverts kā problēma. Senā 325.gadā izveidotā Nīkajas ticības apliecība balstījās uz senajām Austrumu ticības apliecībām, kuras savukārt nāca no 1.Kor.8:6. Tā apliecināja ticību vienam Dievam, Tēvam un Radītājam, un vienam Kungam Jēzum Kristum. Kristoloģiskajā artikulā šī ticības apliecība izvērsta detalizētā mācībā par Tēva un Dēla attiecībām, kura savu kulminācijas punktu sasniedz mācībā par ομοουσιους (“vienāds būtībā ar Tēvu”). Plašāks izskaidrojums tika dots klāt pieliktajos nosodījumos, kas tika vērsti pret ariāņiem. Tajā nav “trešā artikula”, kas ir senajā Romas kristību ticības apliecinājumā. Sekojot “otrajam artikulam”, te ir tikai “un Svētajā Garā.” Līdz pat Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības izveidošanai, kas bija pilnveidota Otrā ekumeniskā koncila (381.) ticības apliecība, par Svēto Garu nekas vairāk netiek teikts. Šodien mums tā ir zināma kā mūsu “Nīkajas ticības apliecība”: “Un uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams, kas caur praviešiem runājis.”
Kāpēc ticības apliecība tika paplašināta? Kas notika laika posmā starp 325. un 381.gadu? Nopietnajos 325.gada strīdos par mācību par Dēla dievišķumu bija kļuvis acīmredzams, ka Dēla ομοουσιους (vienāds būtībā [ar Tēvu]) ir cieši saistīts ar Svētā Gara ομοουσιους. Nevar apliecināt, ka Dēls ir patiess Dievs, ja neapliecina , ka arī Svētais Gars ir patiess Dievs un Kungs.
Šis svarīgais atzinums nonāca līdz Atanāsijam, kad viņš cīnījās pret ομοουσιους ienaidniekiem. Tas varēja notikt eksila laikā Rietumos. Tur kopš Tertuliāna un Novaciāna laikiem vairāk pievērsās mācībai par Svēto Garu un jau bija izstrādāti termini mācībai par Trīsvienību. Aleksandrijas sinode 362.gadā saskārās ar pneumatomahu (cīnītāji pret Garu, grieķu val.) nepatieso mācību. Viņi, tāpat kā ariāņi, Svēto Garu uzskatīja par radību. Atanāsijs nostājās pret viņiem un pārliecināja sinodi apstiprināt apliecinājumu: “Gars ir vienāds būtībā un dievišķumā ar Tēvu un Dēlu, un Trīsvienībā neviens nav radīts, tajā nav pilnīgi nekā zemāka vai vēlāka”.
Pārējās patriarhijas nesteidzās to pieņemt. Basilejs Lielais kļuva par galveno piekritēju, turpretim Gregorijs no Nazianzes, kas vadīja Otro ekumenisko koncilu 381.gadā, savā runā (Oration 31) ap 380. gadu atklāj vispārējo neziņu:
Daži no mūsu gudrajiem Svēto Garu uzskata par “darbību”, citi – par “radību”; vēl citi uzskata par Dievu; vēl citi nespēj izlemt, ko domāt, aizbildinoties ar godbijību pret Rakstiem, kas nesniedz skaidru atklāsmi par šo jautājumu. Rezultāts ir tāds, ka viņi ne godā, ne negodā Garu, bet attiecas pret viņu vidēji vai drīzāk nožēlojami. Tālāk – no tiem, kas viņu uzskata par Dievu, daži ir tādi, kas domās pret viņu ir godbijīgi, bet ne tālāk; daži iet pat tik tālu, ka apliecina savu godbijību arī ar lūpām. Esmu dzirdējis vēl gudrākus dievišķuma mērītājus: viņi atzīst, ka piekrīt mums [attiecībā uz] trīs eksistenču (būtību) vienotību, kuras tomēr cita no citas tiek nodalītas tiktāl, ka vienu padara neierobežotu būtībā un spēkā, otru – neierobežotu spēkā, bet ne būtībā, kamēr trešā tiek ierobežota gan būtībā, gan spēkā.
Mēs redzam, cik intensīvi norisinājās teoloģiskās cīņas, lai izveidotu apliecinājumu par Svēto Garu. Mēs redzam arī to, ka tas, ko apliecināja 381.gada koncils, ne tuvu nebija tik skaidri formulēts kā tas, kas tika apliecināts Aleksandrijā 362.gadā. 381.gada ticības apliecība, kuru mēs dēvējam par Nīkajas ticības apliecību, precīzi neformulē Svētā Gara ομοουσιους; tā apmierinās ar tādu izteicienu lietošanu, kas šo ομοουσιους izsaka netieši. Tomēr gan Austrumu, gan Rietumu baznīcas vienmēr šos izteikumus ir uztvērušas kā Svētā Gara ομοουσιους apliecināšanu. Kopš 381.gada Konstantinopoles koncila visa baznīca bez ierunām apliecina, ka Svētais Gars ir Dievs. Un tādējādi apliecinājuma par Trīsvienības mācību [formulējums] tika pabeigts 300 gadus pēc apustuļu nāves.
Ieskaties