Meklēt pestīšanu Bauslībā
“Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”” [Mt.22:34-40]
Pirmais un lielākais bauslis bauslībā ir “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” [Mt.22:37] Kur šīs mīlestības trūkst, cilvēks pārkāpj visus baušļus neatkarīgi no tā, ko viņš dara vai nedara. Bet par kādu gan cilvēku varētu teikt, ka viņš mīl Dievu ar visu sirdi, dvēseli un prātu? To varētu teikt tikai par tādu, kurš mīl Dievu no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prātu, dara visu, kas Dievam patīk, un kuru neapmierina viss, kas Dievam nepatīk. Viņš mīl visu labo, jo Dievs to mīl, un viņš ienīst visu ļauno, jo Dievs to ienīst. Ja viņš mīl dāvanu vai radību, tad viņš to mīl tikai Dieva dēļ. Viņam vislielākais prieks ir par Dievu, un tāpēc viņš vienmēr vēlas sadraudzību ar Dievu. Viņš bez Dieva nekur neatrod prieku, un pat nelaimē viņš ir apmierināts un priecīgs ar Dievu. Kad Dieva dēļ vai saskaņā ar Dieva padomu viņš kaut ko zaudē vai no kaut kā cieš, viņš to uzskata nevis par savu zaudējumu, bet gan par ieguvumu, nevis par bēdu, bet gan par prieku. Viņa mīlestība pret Dievu ir ne tikai visaptveroša, bet arī tāda, kas nebeidzas nekad. Visā, ko viņš domā, runā un dara, viņu piepilda un pārvalda Dieva mīlestība.
Bauslība bez tam arī pieprasa, lai mēs mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Bet uz kuru cilvēku, lai to attiecina? Katrs cilvēks mīl sevi nevis kaut kā, bet pa īstam, ne auksti vai remdeni, bet dedzīgi, ne tikai reizēm, bet pastāvīgi, ne tikai tad, kad viņš ir dievbijīgs, bet arī tad, kad viņš ir bezdievīgs. Viņš nekad nemeklē pats savu zaudējumu, bet vienmēr savu priekšrocību pat vislielākajās nepatikšanās un briesmās. Var teikt, ka tikai tas, kurš pret citiem izturas tāpat kā pret sevi, tas, kurš patiesi, dedzīgi un pastāvīgi mīl arī citus, tikai tas ir izpildījis Bauslību. Viņš nemeklē savu, bet citu labumu. Visa viņa dzīve ir veltīta kalpošanai tuvākajam, un viņš ir gatavs ne tikai ciest zaudējumus viņa vārdā, bet pat vajadzības gadījumā ziedot savu dzīvību.
Bet kur tad ir cilvēki, kas šādā veidā mīl Dievu un savu tuvāko? Patiesas mīlestības uz Dievu un tuvāko, pat pret ienaidnieku, liesma ir iededzināta visu patieso kristiešu sirdīs, bet tur, kur šī Debesu uguns nedeg, cilvēka tā dēvētā kristietība nav nekas cits kā pašapmāns. Bet pat vissvētākie kristieši, ja viņi pārbaudītu sevi saskaņā ar mīlestības likumu, tad viņi saliektu ceļus kopā ar Dāvidu, mestos zemē un sauktu: “Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” [Ps.143:2]
Ja Dievam vajadzētu spriest par cilvēku saskaņā ar Bauslību, Viņam būtu jāspriež pēc viņa mīlestības, jo tikai mīlestība piepilda Bauslību. Ja nebūtu citas dievišķas doktrīnas, kā tikai Bauslības doktrīna, visi cilvēki pēc grēkākrišanas būtu mūžīgi jāsoda un jāpazudina. Un tieši šī iemesla dēļ ir neprātīgi, pat ārprātīgi meklēt pestīšanu Bauslībā.
Ieskaties