Mēle – nāvējošs ierocis

Astotais bauslis: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.”

Postošo spēku, kāds piemīt cilvēka mēlei, neparasti tēlaini un spilgti ir aprakstījis apustulis Jēkabs. Vispirms viņš mazās mēles spēku pielīdzina iemauktiem, ko liekam zirga mutē, lai to valdītu; tad viņš mēli pielīdzina laivas stūrei, kas, spītējot pat stipram vējam, virza laivu vajadzīgā virzienā; un tad salīdzina mēli ar mazu uguns liesmu, kas aizdedzina lielu mežu. Tālāk Jēkabs izsaucas: “Mēle ir kā uguns.. tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus.” (Jēk. 3:3–9)

Atklājot šo mēles postošo spēku, Jēkabs arī atklāj nepieciešamību mēli savaldīt: “Tam mani brāļi nebūs tā notikt.” (Jēk. 3:10) Šo mēles savaldīšanu Dievs veic ar astoto bausli, kura skaidrošanu Lielajā katehismā Luters iesāk ar vārdiem:

“Bez mūsu pašu miesas, laulātā drauga un laicīgās mantas mums ir vēl kāda manta, bez kuras mēs nevaram iztikt, proti – gods un labā slava. Jo neviens nevar dzīvot starp cilvēkiem atklātā negodā, visu nicināts. Tāpēc Dievs grib, lai tava tuvākā labā slava, gods un taisnība netiktu atņemta vai mazināta līdzīgi kā nauda un manta.”

Tālāk Luters norāda, ka šā baušļa sākotnējā jēga attiecas uz tiesu, sargājot cilvēku no viltus apsūdzības un viltus lieciniekiem. Tātad astotais bauslis vispirms pieprasa publisku patiesības apliecināšanu laicīgajā un garīgajā tiesā, kā arī taisnīgu tiesas spriešanu. Savukārt Mazā katehisma skaidrojums uzsver mūsu katra privāto atbildību par melīgas informācijas izplatīšanu. Apskatīsim vispirms astotā baušļa publisko un tad privāto aspektu.

Luteram pieder kāda bēdīgi universāla atziņa par visu laiku tiesu sistēmu, proti, ka – “tiesā reti kad sēž taisnīgi cilvēki”. Ar vārdu “taisnīgi” Luters saprot:

“Taisnību atzīt par taisnību, to nesagrozīt, nenoslēpt un nenoklusēt, nerēķinoties ar naudu, mantu, godu vai varu.”

Luters norāda arī uz grēcīgajiem motīviem, kas rada grūtības būt patiesiem lieciniekiem un spriest taisnu tiesu: no vienas puses – “visi vairāk domā par savu lietu, nekā par Dieva bausli”, no otras puses – “neviens negrib nonākt nežēlastībā, nelabvēlībā, zaudējumos un briesmās patiesības dēļ; tā nu Dieva bauslis paliek neievērots”. Tātad šis bauslis tiek pārkāpts gan ar runāšanu tad, kad jāklusē, gan ar klusēšanu tad, kad jārunā. Turpat Sprediķī par labajiem darbiem Luters norāda arī uz kādu īsti mūsdienīgu parādību:

“Un cik daudz gan ir to, kuri par dāvanām ir ar mieru klusēt un atteikties no patiesības!”

Tā soli pa solim atklājas, kā saka Luters, ka astotā baušļa ievērošana ir ļoti grūts un nopietns kristieša pienākums – “liels cēls un neparasts darbs – nebūt viltus lieciniekam pret savu tuvāko”. Pat tik liels un grūts, ka tam – “kas grib to patiesi turēt, nākas tam veltīt visu dzīvi, mantu, godu, draugus un visu pārējo, kas viņam ir”. Es domāju, ka arī Latvijas juristi piekritīs Luteram, jo mēs visi esam bijuši liecinieki, cik grūti viņiem ir nācies savus pienākumus pildīt un cik bieži tie ir arī palikuši nepildīti.. Tātad astotais bauslis vispirms regulē un nosaka tiesu darbību. Turklāt Dievs to dara neatkarīgi no cilvēku reliģiskās pārliecības, ar laicīgās likumdošanas starpniecību, kas par nepatiesas liecības sniegšanu un netaisnīgu tiesas spriešanu draud ar sodu.

Pie publiskajām cilvēku attiecībām, kuras regulē astotais bauslis, ārpus tiesas pieder arī masu mediji: avīzes, televīzija, radio utt. Arī šeit cilvēkiem jārēķinās, ka par nepatiesu liecību, goda un cieņas laupīšanu būs jāsaņem sods. Protams, žurnālisti un politiķi ir veikli iemanījušies ar dažādu triku palīdzību izvairīties no laicīgās tiesas. Tomēr tiem, tāpat kā zagļiem, vajadzētu atcerēties, ka beigu beigās tiem būs darīšana ar Tiesnesi un Soģi, kam piemīt bezgalīga vara, kas redz arī slepenībā darītos darbus un pazīst katra cilvēka apslēptākās sirds domas. Šo patiesību vajadzētu ielāgot ikvienam, kas izsaka publiskus apgalvojumus, jo mūsdienās ar masu mediju palīdzību tiek paveikts ļoti daudz nekrietnību. Vispirms šeit būtu jāmin pati postošākā parādība – manipulācija ar cilvēkiem un sev vēlamas sabiedriskās domas radīšana uz citu cilvēku labās slavas rēķina. Mūsdienās praktiski vairs nav neatkarīgu masu mediju, un gan presē, gan televīzijā un radio nodarbinātie ir spiesti darboties noteiktu ekonomisko grupējumu interesēs. Tādēļ īpaši aktuāls mūsdienās kļūst jautājums par žurnālista ētiku. Proti, vai viņa darbību vada vēlēšanās noskaidrot patiesību un par to informēt sabiedrību vai gluži otrādi – patiesības noslēpšana un sabiedrības dezinformācija finansētāja interesēs. Šeit lieti noderētu Lutera padoms:

“Nepatiesa liecība ir viss, ko nevar pierādīt, kā pienākas, tādēļ viss, kas nav atklāts ar pietiekamiem pierādījumiem, nav nevienam jāatklāj, nedz jāstāsta kā patiesība.”

Patiesi, grūti ir pārspīlēt žurnālista atbildības lielumu, tāpat kā drosmi un patiesības mīlestību, kas šajā darbā nepieciešama! Turklāt bez “naudas maisu” spiediena žurnālists izjūt arī valdošo ideoloģiju un sabiedriskās domas spiedienu. Kurš gan vēlēsies iestāties par mazo un neaizsargāto un vērsties pret vareno, ietekmīgo un populāro! Kurš gan ir gatavs drosmīgi runāt par valdošajiem aizspriedumiem un māņticību! Bez visa tā sabiedrībā valda vēlēšanās zināt dažādas baumas un iepazīt populāru cilvēku privāto dzīvi. Un šeit valda tendence, kuru Luters jau precīzi aprakstījis pirms turpat piecsimt gadiem, ka ir “kāds ļoti izplatīts, briesmīgs posts, ka ikviens par savu tuvāko labāk dzird sliktu nekā labu”, ka mēs “nespējam klausīties, ka par kādu citu runā kaut ko labu”. Jūs paši katrs varat spriest, vai Mārtiņa Lutera vārdi – “Ja tie kādu mazumiņu par otru zina, tad iznēsā to pa visiem kaktiem, tīksminās un priecājas, ka var uzvandīt citu netīrumus – kā cūka, kas vārtās dubļos un ar šņukuru tajos rakņājas” – ir attiecināmi arī uz mūsdienu Latvijas žurnālistiem vai nav?

Šeit vēl jānorāda uz kādu īpatnēju psiholoģisku niansi, proti, cilvēki, īsti nezinādami, vai notikušais ir vai nav patiesība, citiem cilvēkiem parasti piedēvē to, ko šādā gadījumā būtu darījuši paši. Šo atziņu trāpīgi ir formulējis vācu filozofs Artūrs Šopenhauers:

“Ikvienam otrs cilvēks ir spogulis, kurā viņš saskata savas vainas, kļūdas, netikumus un visāda veida nebūšanas. Pa lielākai daļai viņš izturas kā suns, kas rej pie spoguļa, jo viņš nezina, ka tajā viņš redz pats sevi, bet domā, ka tas ir cits suns.”

Bez laicīgās publiskās tiesas un masu medijiem astotais bauslis sargā arī no netaisnas garīgās tiesas. Šeit lieta kļūst sevišķi grūta, jo pret patiesību garīgajās lietās melu tēvs – velns – cīnās ar īpašu dedzību. Jau Jaunajā Derībā mēs lasām, ka farizeji un rakstu mācītāji, lai mazinātu Jēzus ietekmi tautā, sauca Viņu par velna apsēstu un prātā jukušu sveštautieti. Tā pati nosodāmā tendence – patiesus kristiešus un Evaņģēlija sludinātājus saukt par ķeceriem, atkritējiem un dumpiniekiem, pārmest tiem mīlestības trūkumu vai citādi laupīt tiem godu – ir turpinājusies viscaur baznīcas vēsturei. Tikpat izplatīta parādība ir bijusi atklātus ļaundarus un pat Dieva noliedzējus dažādi attaisnot un aizbildināt. Piemēram, vācu teologs H. Zasse norāda, ka šāda attieksme reformācijas laikā ir valdījusi Romas baznīcā:

“Vēsi skeptiķi, cilvēki, kas sliecas uz jebkādas ticības noliegšanu, un puspagāni – tie visi tika ne vien paciesti kā baznīcas locekļi, bet pat ieņēma augstākos baznīcas amatus. Turpretī Luters un viņa piekritēji tika ekskomunicēti (t.i., izslēgti no baznīcas).”

Baznīcas vēsturē ir zināmi vēl daudzi līdzīgi gadījumi, un no šīm problēmām baznīca nebūt nav pasargāta arī mūsdienās. Tādejādi ir acīmredzams, ka garīgajai tiesai ar taisnas tiesas principa ievērošanu nav veicies labāk par laicīgo tiesu. Un tas, kā jau tika minēts, ir saprotams, jo, apliecinot patiesību garīgajā tiesā, kā raksta Luters, nākas nodot liecību par Evaņģēliju un apliecināt ticību, kuru “ļaunais gars nekad nav varējis paciest un arvien ir izkārtojis lietas tā, ka tautas varenākie vīri nostājas tam pretī un to vajā.. Jā, ja šai patiesībai uzbruktu zemnieki, gani, staļļa puiši un zemas kārtas ļaudis, – kas gan nevēlētos to apliecināt un pierādīt? Bet, ja uzbrūk pāvests un bīskapi kopā ar firstiem un ķēniņiem – te nu ikviens bēg, klusē, liekuļo, lai nezaudētu savu labumu, mantu, godu un dzīvību”. Tālāk Luters arī norāda patiesības noklusēšanas un apliecināšanas dziļākos motīvus:

“Tiem nav ticības Dievam, viņi negaida no Dieva nekā laba. Jo, kur ir paļāvība un ticība, tur ir droša, bezbailīga sirds, kura aizstāv patiesību – vienalga, vai tas maksātu mēteli vai dzīvību.. tā neņem to vērā, tā nicina tirānus, visus varenos, kuri vajā patiesību un nicina Dievu, tā nebīstas no viņiem. Bet šī sirds pieķeras tiem, kuri tiek vajāti patiesības dēļ un bīstas Dievu vairāk nekā cilvēku; tā ir ar viņiem, aizstāv viņus, nebaidīdamās kādu saniknot.”

Tādējādi Luters atklāj, ka arī šo bausli nav iespējams pildīt bez ticības, jo dabiskajam cilvēkam bez ticības Dievam vienkārši trūkst drosmes šādus darbus veikt. Šī atziņa mudina Luteru secināt, ka tieši pēc šā baušļa pildīšanas “ikviens var spriest un izvērtēt, vai viņš ir kristietis un patiesi tic Kristum, tātad arī – vai viņš dara vai nedara labus darbus”. Arī mūsdienu autors H. Friče, risinot ar evaņģēlisko ētiku saistītos jautājumus, uzsver, ka nomelnošana ir “sevišķi bīstama sirdapziņas apspiešanas forma”. Par īpaši asu ieroci tā kļūst baznīcā, “jo baznīcas vienība, kas draudzi satur kopā, dibinās uz garīgiem spēkiem, autoritāti un kopīgiem uzskatiem. Bet ne visi garīgie spēki ir Svētā Gara dāvanas. Ir arī zināma veida kolektīvais gars, kolektīva garīgā slodze, kuru varam vērtēt kā diabolisku jeb velnišķīgu pretspēku Svētajam Garam”. Tas nozīmē, ka arī tāda garīga kopība kā baznīca nav pasargāta no citu nomelnošanas un goda laupīšanas. Tādēļ astotais bauslis ar īpašu rūpību un nopietnību ir jāmāca un jāmācās gan mācītājiem, gan lajiem.

Bez publiskajiem meliem tiesā un masu medijos Dievs astotajā bauslī aizliedz melus un pieprasa runāt vienīgi patiesību. Šāda prasība ir atrodama viscaur Svētajos Rakstos, un formulas veidā to ir izteicis apustulis Pāvils: “Atmetiet melus un runājiet patiesību.” (Ef. 4:25) Ar vārdiem “runājiet patiesību”, Pāvils grib sacīt vienkārši to, ka domai un vārdiem ir jāatbilst faktam vai realitātei. Šāda ir Bībelē atrodamā patiesības izpratne. Tādējādi Svētie Raksti noraida mūsdienās plaši izplatīto uzskatu, kas, sekojot vācu filozofam M. Heidegeram, patiesību definē drīzāk kā esošā atklāšanos, izgaismošanos, nevis kā domas atbilstību izzināmajam objektam. Tas nenozīmē, ka kristieši vienkārši ignorētu mūsdienu filozofu un zinātnieku uzsvērto atziņu, ka realitāte ir daudzveidīga un sarežģīta, ka to izzināt, saprast un aprakstīt ir ļoti grūti. To atzīst arī kristieši. Neviens nestrīdas arī par to, ka patiesībai par apkārtējo realitāti un mums pašiem kā tās sastāvdaļu ir dažādas pakāpes gan nozīmīguma, gan precizitātes ziņā. Kristīgā baznīca arī labi zina, “ka šajā grēka un maldu pasaulē nekad nav atrodama pilnīga patiesības atziņa un nekad pat daļēja patiesības atziņa nav sasniedzama bez cīņas par patiesību un pret maldiem” (H. Zasse). Tomēr ortodoksā kristietība nedomā atkāpties no tradicionālās patiesības izpratnes, ka patiesība atbilst faktam vai realitātei un tai ir nevis relatīvs, bet absolūts raksturs, jo šāda patiesības izpratne ir balstīta Svētajos Rakstos un arī cilvēka saprātā. H. Zasse raksta:

“Vismaz vienā ziņā ortodoksijas laikmeta cilvēki pārspēja mūsu apgaismotā laika cilvēku. Viņi zināja to, ko modernais cilvēks vairs nezina un arī negrib zināt. Viņi zināja, ka mēs, cilvēki, katrs atsevišķi un visa tauta burtiski dzīvojam no patiesības un burtiskā nozīmē arī mirstam no meliem. Tādēļ viņiem nav pazīstama modernā relatīvisma vēsā skepse un gurdenā rezignācija, kas izskan uzskatos par to, ka pastāvot tikai relatīvas patiesības, nevis viena absolūta patiesība, un ka tādēļ arī neesot vērts cīnīties par patiesību.”

Tādējādi kopš grēkā krišanas un melu ienākšanas pasaulē cīņa par patiesību ir nebeidzama, un astotais bauslis ne tikai nostiprina un uztur pašu patiesības jēdzienu kā tādu, bet arī mudina kristiešus cīnīties par patiesību. Tas nozīmē, ka kristieši tiek brīdināti arī no mūsdienu filozofiskajām spekulācijām, kas noliedz patiesību, turpretī tiek mudināti atbalstīt un lietot tradicionālās izglītības un zinātnes formas, kas tiecas izzināt patiesību un nostiprināt tās izpratni. Tas pats attiecas arī uz visu kristieša dzīvi – tajā kristietis tiek mudināts mīlēt patiesību un ienīst melus savās attiecībās ar visiem cilvēkiem. Apzinoties, ka raksturīga kristietības iezīme ir patiesības mīlestība, rodas jautājums: vai mūsdienās populārā ekumeniskā mīlestības reliģija, kas ignorē atšķirības baznīcu ticības apliecībās, ir kristīga parādība? Acīmredzot ne, jo astotais bauslis nosoda patiesības nošķiršanu no mīlestības. Arī apustulis Pāvils raksta, ka mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību” (1. Kor. 13:6). Tādējādi kristīgo konfesiju jeb ticības apliecību starpā arvien ir jāpastāv cīņai par patiesību. Arī baznīcas vēsture liecina, ka – “ja ir bijis laiks, kad rūpes par skaidru mācību un bailes no maldiem nav ietekmējušas baznīcas dzīvi, tad par šo laiku jāsaka, ka tas nav uzskatāms par kādu no lielajiem laikmetiem baznīcas vēsturē. Gluži pretēji, baznīca vienmēr nonāk nāves briesmās, ja tā pārstāj cīnīties par patiesību un pazemībā nelūdz savu Kungu, lai Viņš to pasargā no velna viltus un maldu mācībām” (H. Zasse). Tādējādi arī kristīgās baznīcas vēsture brīdina kristiešus gan no senajām, gan mūsdienu filozofiskajām spekulācijām, kas noliedz patiesības absolūto raksturu.

Svētajos Rakstos vārds “patiesība” tiek īpaši attiecināts uz Dievu. Apustulis Jānis sava evaņģēlija sākumā raksta, ka tikai ar Jēzus dzimšanu patiesība ir nākusi pasaulē. Un pats Jēzus saka: “Es esmu.. patiesība..” (Jņ. 14:6) Tas, ka Jēzus ir Patiesība, nozīmē, ka arī viss, ko Viņš saka un dara ir patiess un piepildās. Arī Svētais Gars tiek saukts par “Patiesības Garu”, un ir teikts, ka visi Dieva vārdi ir patiesi (Jņ. 14:17, 17:17). Jēzus ir nācis pasaulē, lai apliecinātu patiesību (Jņ. 18:37). Svētais Gars nāks, lai vestu Kristus mācekļus visā patiesībā (Jņ. 16:13). Tas ir nepieciešams tādēļ, ka atšķirībā no Dieva, kas ir patiess, ikviens cilvēks ir melis (Rom. 3:4). Par meli cilvēks kļuva pēc tam, kad Ādams un Ieva paklausīja sātana meliem. Sātans bija tas, kas iemācīja cilvēkam patiesību atdalīt no vārdiem jeb valodas, tā radot melus. Kristus saka, ka velnā vispār nav patiesības, jo meli ir viņa sātaniskās dabas izpausme, un viņš ir melu tēvs (Jņ. 8:44). Visi cilvēki pēc savas kritušās dabas ir pakļauti melu tēvam velnam un nespēj saklausīt un saprast patiesību. Taču Jēzus vārdiem un Svētajam Garam piemīt dievišķs patiesības spēks, kas pārliecina cilvēku un ļauj viņam atzīt patiesību un atšķirt to no meliem. Tādējādi patiesība ir atbrīvojoša. Tā dara cilvēkus brīvus no velna varas, kas ir identiska meliem. Meliem piemīt briesmīgs, postošs spēks, kas sev līdzi nes nebrīvi, nāvi un iznīcību, turpretī patiesība dod brīvību un dzīvību. Tādēļ kristietim ir jāmīl patiesība un jācenšas nostiprināt un aizstāvēt to visās dzīves sfērās. Viņam ir arī jābūt godīgam un piesardzīgam, lai ar saviem vārdiem un darbiem nevienu nemaldinātu, nedotu nepareizus padomus, kā arī vienmēr jātur savi solījumi. Īpaši kristietim ir jāuzmanās, lai viņš neizplatītu vai neaizstāvētu nepatiesas domas ticības jautājumos, jo tādējādi tuvākajam tiktu nodarīts vislielākais ļaunums. Taču arī visā pārējā, ko vien kristietis domā, runā vai dara, viņam jāraugās, lai sarunās ar citiem cilvēkiem viņš neizplatītu nekāda veida melus, kā Pāvils mudina Vēstulē kolosiešiem: “Nemelojiet cits citam.” (Kol. 3:9)

Svētajos Rakstos ir aprakstīti arī dažādi melu veidi, kas tiek nosodīti. Proti, tenkošana, neslavas celšana, zaimošana, aprunāšana, baumu izplatīšana, lāsti, lielīšanās, glaimi, lišķība, jebkura veida slepenas ļaunas informācijas izplatīšana par kādu cilvēku, ņirgāšanās, nepatiesas rekomendācijas došana un maldināšana ar žestu un mīmikas palīdzību. Rakstos mēs tiekam arī brīdināti no citu pievilšanas ar nepatiesu ārēju dievbijības izrādīšanu, nepatiesām lūgšanām un nepatiesu, maldinoši draudzīgu izturēšanos. Kristietis nedrīkst arī būt nepamatoti aizdomīgs, jo mīlestība prasa uzticēties otram cilvēkam (1. Kor. 13:7). Grēks pret astoto bausli ir arī nevainīgas personas neaizstāvēšana pret apmelotājiem un klusējoša piekrišana ļaunām runām un baumām. Astotais bauslis vēršas arī pret pašām grēcīgajām tieksmēm, kas rada mēles grēkus, proti, pret dusmām, naidu, greizsirdību, skaudību, alkām pēc uzslavām, vēlmes kādu aizskart vai pazemot un tukšām, nevajadzīgām runām. Īsi sakot: “Neesi bez iemesla par liecinieku pret savu tuvāko un nekrāp nevienu ar savām lūpām,” jo Dievs pazudina “tādus, kas runā melus” (Sal. pam. 24:28, Ps. 5:7).

Astotā baušļa sakarībā mums nedaudz jāpakavējas arī pie jautājuma par tā saucamajiem “nepieciešamības meliem”. Šis apzīmējums ir radies, lai pamatotu atsevišķus gadījumus, kad meli it kā būtu noderīgāki par patiesību. Piemēram, ir gadījumi, kad ārsts uzskata par labāku slimniekam neteikt patiesību par viņa veselības stāvokli, policisti ar nodomu izplata nepatiesu informāciju, lai atklātu noziegumu, politiķi valsts interesēs noklusē kādus jautājumus utt. Turklāt šķiet, ka šāda veida meliem ir zināms pamatojums arī Bībelē. Vecajā Derībā ir atrodami vairāki gadījumi, kur meli tiek apzināti izmantoti, lai sasniegtu derīgus mērķus: tā Ābrahāms melo pats un mudina melot savai sievai, lai tā izliktos par viņa māsu; Jāzeps izliekas savu brāļu priekšā; Dāvids izliekas par vājprātīgu; Jonatāns, lai glābtu Dāvida dzīvību, maldina savu tēvu; un beigu beigās Lūka raksta, ka pats Kristus, “tuvojoties pilsētiņai, kurp tie gāja.. likās ejot tālāk” (Lk. 24:28).

Par “nepieciešamības melu” jautājumu ir diskutējuši arī baznīcas tēvi. Augustīns principā noraidīja šādus melus. Viņa argumenti ir: Rakstos ir aizliegti jebkuri meli; Dievs ir dāvājis cilvēkiem vārdus, lai ar tiem viņi varētu citiem darīt zināmas savas domas, nevis lai ar tiem pieviltu viens otru; ja kāds apgalvo, ka ar meliem iespējams citiem palīdzēt, tad, konsekventi sekojot šai domai, ir atļauts arī slepkavot un laupīt, jo arī šādi dažreiz var citiem palīdzēt. Tomēr, skaidrojot dažādos Svētajos Rakstos minētos dievbijīgu cilvēku melus, Augustīns nebija tik noteikts un izteica domas, ka meliem ir dažādas ļaunuma pakāpes, ka, jokojoties pateikti, meli nav meli. Savukārt Gregors uzskatīja, ka “nepieciešamības meli” ir bijuši atļauti Vecajā Derībā, bet nav vairs atļauti Jaunās Derības laikā. Hieronīms izvirzīja domu, ka izlikšanās dažreiz var būt gan noderīga, gan likumīga rīcība. Savukārt citi baznīctēvi centās Rakstos atrodamos “nepieciešamības melu” gadījumus skaidrot mistiskā veidā. Augustīns izvirzīja arī domu, ka “viena lieta ir neatklāt patiesību, bet pavisam cita ir sacīt kaut ko nepatiesu vai melot.” Līdzīgas domas ir izvirzījuši arī jaunāko laiku teologi. Piemēram, H. Friče raksta:

“Noklusēšana ir meli tikai tad, ja apgalvo, ka nekas nav noklusēts.”

M. Hemnics tomēr norāda, ka neviens no iepriekšminētajiem skaidrojumiem nav īsti pareizs. Lai izprastu šo jautājumu, M. Hemnics iesaka vispirms formulēt to, kas ir meli. Šeit M. Hemnics apstiprina Augustīna sniegto melu definīciju:

“Meli ir nepatiesi vārdi, kas teikti ar nolūku pievilt.”

Tālāk M. Hemnics, pamatojoties Rakstos, sniedz melu skaidrojumu, ka: 1) ir jātiek teiktam vai rādītam kaut kam, kas neatbilst patiesībai; 2) tam jānāk no divkosīgas sirds, kā tas teikts psalmā: “Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi.” (Ps. 12:3); 3) ir jābūt pašai vēlmei pievilt citu cilvēku; 4) arī tukša runāšana un plātīšanās, kas izriet no lepnības, ir meli, tāpat patiesības noklusēšana, kad to būtu vajadzējis atklāt. Balstoties šajos atzinumos, M. Hemnics secina:

“Kaut ko neatklāt taisna un godīga iemesla dēļ tajās lietās, kuras nevajadzētu atklāt taisnīguma vai noderīguma dēļ, nenozīmē grēkot. Savukārt gadījumos, kad apzināta kāda jautājuma atklāšana būtu grēks, sacīt vai rādīt kaut ko citu, netiešu nav grēks, bet ir atļauts lietot tēlainu valodu, kas neatklāj pārrunājamo jautājumu. Piemēram, skat. 2. Sam. 17:19.”

Šo atziņu varētu papildināt ar vācu teologa D. Bonhēfera secinājumu:

“Dievs pats cilvēkiem darināja drēbes (1. Moz. 3:21). Tas nozīmē, ka in statu corruptionis (samaitātības stāvoklī – lat. val.) daudzām lietām cilvēkā ir jāpaliek apslēptām un ļauno, ja to nav iespējams izravēt, vismaz ir jāapklāj. Visu atklāt ir ciniski. Ja ciniķis grib būt godīgs un uzstāties kā patiesības fanātiķis, tad tomēr viņš atstāj neievērotu galveno patiesību.”

Arī Akvīnas Toms izsaka līdzīgu domu, ka “daži meli ir grēcīgi tādēļ, ka tie saka pārāk daudz, bet daži tādēļ, ka tie saka pārāk maz”. Manuprāt, visnotaļ pamatota ir arī D. Bonhēfera atziņa, ka katrā no mums ir daudz kā tāda, ko “drīkst atklāt tikai biktī, tas ir, Dieva priekšā”. Savukārt – attiecībā vismaz uz lielāko daļu dievbijīgo cilvēku meliem iepriekšminētajos Rakstu piemēros – ir jāņem vērā M. Hemnica brīdinājums, ka arī dievbijīgi ļaudis baiļu vai muļķības dēļ ir krituši grēkā. M. Hemnics uzsver, ka būtiskais princips, kuru šajā sakarībā māca astotais bauslis, ir aizliegums “apslēpt vai sagrozīt to, kam vajadzētu tikt pateiktam”. Visu šo pārrunājamo jautājumu izgaismo apustuļa Jāņa vārdi, ka “meli nekad nav no patiesības” (1. Jņ. 2:21). Tātad patiesībā ir tā, ka melot vienmēr nozīmē – grēkot. Tādējādi astotais bauslis sargā patiesību un māca runāt patiesību. Šā baušļa saturu Jēzus ir izteicis šādi: “Jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mt. 5:37) Tādējādi “nepieciešamības meli” būtībā ir tādi paši meli kā visi citi, jo zināmā mērā visi meli ir “nepieciešamības meli”. Lai izvairītos no meliem ir jāmācās – ciest klusu, jāsaka tieši, ka – neteikšu, jo nevaru un negribu teikt, jārunā apdomīgi un jāpaļaujas uz Dieva aizstāvību, izlūdzoties no Viņa gudrību un padomu sarežģītos gadījumos.

Astotais bauslis cilvēkam māca būt patiesam arī pret sevi. Tas ir cieši saistīts ar sirdsapziņu. Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils raksta, ka arī pagānu sirdīs ir rakstīts Dieva likums. Par to liecina viņu sirdsapziņa un saprāta spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno (Rom. 2:14–15). Vārds sirdsapziņa (συνειδήσεως) ir reti sastopams klasiskajā grieķu valodā, un tikai neilgi pirms Kristus šis vārds ieguva literāru statusu. Grieķi vārdu sirdsapziņa lietoja laba vai slikta darba apzināšanās nozīmē. Apustulis Pāvils šim vārdam piešķir citu jēgu, ar sirdsapziņu saprotot neatkarīgu iekšēju liecību, kas pārbauda un spriež tiesu par cilvēka rīcību. Tā kā kristieša sirdsapziņai nāk palīgā Svētais Gars, tad tā kļūst par daudz jūtīgāku un precīzāku instrumentu nekā neticīga cilvēka sirdsapziņa (Rom. 9:1). Tomēr gan ticīga, gan neticīga cilvēka sirdsapziņa var kļūdīties, lai gan ticīgs cilvēks, protams, kļūdīsies retāk.

Galvenais šādu kļūdu iemesls ir apkārtējās pasaules spriedums, tā saucamā sabiedriskā doma, kas izdara spiedienu uz mūsu sirdsapziņas lēmumiem, radot to, ko mēdz saukt par maldinātu sirdsapziņu. Proti, cilvēks pakļaujas sabiedriskās domas spiedienam, apmāna sevi un sāk ticēt meliem. Viņš dara ļaunu, bet iekšēji ir pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Pravietis Jesaja savas grāmatas 59. nodaļā ļoti izteiksmīgā un tēlainā veidā apraksta iepriekšminēto procesu. Vispirms pravietis saka, ka “mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi”, jo par tiem liecina mūsu sirdsapziņa. Tad pravietis turpina, ka “mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus”. Tas noved pie tā, ka tagad mēs “paužam visu to no visas savas sirds”. Citiem vārdiem, pakļaujoties melīgajai sabiedriskajai domai un ilgstoši turpinot melot, tika apklusināta sirdsapziņas balss un cilvēki sāka ticēt meliem, būdami pat pārliecināti, ka meli ir patiesība. Pravietis tālāk norāda, ka sekas šādai vispārējai patiesības aizvietošanai ar meliem ir postošas: “Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.” (Jes. 59:12–15)

Šādā vispārējā melīguma jeb patiesības izkropļošanas gaisotnē atsevišķais patiesības mīlētājs cilvēks nokļūst neapskaužamā situācijā – vai nu piekāpties vispārējiem meliem, vai arī kļūt par izstumto. Tā kā ir ļoti grūti sevi apliecināt citādi domājošā pasaulē, tad pats par sevi saprotams ir tas, ka cilvēki ļoti bieži cenšas apklusināt savu sirdsapziņas balsi, lai nezaudētu savu nozīmīgumu, ievērību un prestižu citu acīs. Vācu filozofs A. Šopenhauers šo situāciju apraksta ļoti tēlaini:

“Vīrs ar pareiziem ieskatiem starp bezgožiem līdzinās vīram ar pareizu pulksteni kādā pilsētā, kur visi torņa pulksteņi ir nepareizi nostādīti. Viņš viens zina pareizo laiku, bet ko tas viņam līdz, ja visi rīkojas pēc nepareizi nostādītajiem pilsētas pulksteņiem?”

Šāda neapskaužama situācija spiež cilvēku šaubīties par sevi un zināmā mērā nodarboties ar pašsuģestiju. Cilvēks sāk vākt tādus argumentus, kas liecina, ka torņa pulksteņi ir pareizi. Pretējie argumenti tiek instinktīvi atmesti. Un tad kādu dienu arī šis cilvēks beidzot ir pilnīgi pārliecināts, ka torņa pulksteņi rāda pareizo laiku. Šāda patiesības aizstāšana ar vienprātību īpaši traģiska kļūst baznīcā. Vācu teologs H. Friče norāda, ka “arī baznīcā vienprātība vēl nav patiesība, tā būtu bīstama relativitātes teorija. Baznīcu neuztur tīri socioloģiskais vienoto viedokļu faktors, bet patiesība, pat ja tā būtu tikai dažiem”. Kristieša kritēriji tam, kas notiek baznīcā, tādējādi nekad nevar būt: tā saka un domā citi, bet tiem arvien jābūt – tā saka Tas Kungs, proti – Bībeles argumentiem. Līdzīgi tas ir arī visā kristieša dzīvē. Kristīgs cilvēks tādēļ arvien ir kritisks un modrs, lai sevi neapmelotu un neizceltu. Viņš rīkojas nevis pēc tā, ko domā citi, bet pārbauda savu sirdsapziņu Dieva baušļu gaismā. Kad ar šo uzdevumu viņš netiek galā pats, tad viņš uztic savas šaubas mācītājam vai kādam citam uzticamam kristietim, kas palīdz saprast Dieva prātu konkrētā gadījumā. Tas nozīmē, ka kristietis ir iekšēji brīvs, pakļauts vienīgi Dievam. Viņš nepakļaujas un pretojas pūļa gribai, tāpēc ir grūti manipulējams. Tādēļ kristiešus it īpaši neieredz totalitārā sabiedrībā. Taču arī mūsdienīgi individuālistiskā eksistenciālās filozofijas veidotā sabiedriskā doma nav kristietim labvēlīga. Viens no galvenajiem eksistenciālās filozofijas principiem ir tāds, ka katram cilvēkam ir brīv rīkoties pēc savas izšķiršanās, ja tikai tā ir bijusi viņa paša brīva izvēle. Kad tā izdarīta, nekādām šaubām, paškritikai vai citu ieteikumiem vairs nav vietas. Turpretī kristietis neskaitāmās Bībeles vietās tiek mudināts rīkoties nevis pēc sava prāta, bet saskaņā ar Dieva pavēlēm. Tas pats sakāms arī par mūsdienās raksturīgajām postmodernajām tendencēm, kur visu nosaka atsevišķu grupu intereses. Kristieša sirdsapziņa nedrīkst vadīties no šaurām kādas grupas interesēm, bet tai ir jābūt cieši saistītai ar Dieva vārdu – kā mūžīgu un absolūtu patiesību. Tādējādi kristietis ir gandrīz vienlīdz vientuļš gan nacistiski un komunistiski, gan eksistenciāli un postmoderni melīgās sabiedrības vidū. Šo nošķirtību rada patiesības mīlestība, kas liek viņam dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un būt godīgam ne tikai pašam pret sevi, bet arī savu godīgumu vienmēr pārbaudīt, salīdzinot to ar dievišķo patiesību, kas atklāta Bībelē.

Astotā baušļa prasības, kuras kristietim jāievēro attiecībās ar citiem cilvēkiem, Luters definē šādi:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāko neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam neslavu ceļam”.

Citiem vārdiem sakot, astotais bauslis aizliedz teikt jebko, kas varētu laupīt tuvākā godu, celt viņam neslavu vai kā citādi tam kaitēt. Pat tad, ja par kādu ir zināms, ka viņš patiešām ir darījis ko sliktu, kas nav publiski zināms citiem, tad to nedrīkst atklāt. Šādos gadījumos kristietim ir jārīkojas saskaņā ar Evaņģēliju, proti, ja tu redzi, ka brālis grēko, tad ej un runā ar viņu zem četrām acīm. Tā darīt ir jāiesaka arī visiem, kas stāsta par citu grēkiem. Luters šeit min piemēru no mājas dzīves, kur kungs, redzot, ka kalps nedara to, kas vajadzīgs, saka nevis to viņam pašam, bet iet uz ielas un žēlojas kaimiņiem. “Vai kaimiņš neatbildēs šādi,” prasa Luters, “Tu muļķi, kāda mums tur daļa! Kādēļ tu viņam pats to nepasaki?” Gadījumā ja tas, kuram tiek aizrādīts, neklausa, tad Kristus māca pieaicināt kādu citu un runāt ar vainīgo divatā. Ja arī tad viņš vēl neklausa, tad jāsaka tas draudzei un vainīgais jātur par pagānu (Mt. 18:15–16). Iepriekš sacītais gan attiecas tikai uz slepeniem grēkiem. Ja grēks ir visiem zināms, tad par to var nelikties ne zinis, bet vajadzības gadījumā par to var arī atklāti liecināt, lai brīdinātu vai pamācītu citus.

Līdz šim mēs esam runājuši vienīgi par to, kādas negatīvas darbības nosoda astotais bauslis, taču šis bauslis tāpat kā visi pārējie pavēl ne tikai nedarīt sliktu, bet darīt arī labu. Proti, kristietim visiem spēkiem ir jākalpo sava tuvākā godam un jānovērš tas, kas varētu viņam darīt negodu. Tādēļ Mazajā katehismā, kristieša rokasgrāmatā, Luters mūs māca savu tuvāko – “aizbildināt, visu labu par viņu runāt un visu viņam par labu vērst”. Savukārt Lielajā katehismā viņš raksta:

“Īpaši lielisks, cēls tikums ir – ja kāds visu, ko dzird par savu tuvāko (ja vien tas nav atklāts ļaunums), var labi iztulkot, izskaidrot vai vismaz par labu turēt, pretstatā indīgajām mēlēm, kuras cītīgi pūlas kaut ko uzost un notvert, to visļaunāk izskaidrot un sagrozīt, lai nopeltu tuvāko.”

Tādējādi šajā pasaulē, kas ir tenku, aprunāšanas un melu pilna kristiešiem, arvien būs darba pilnas rokas, jo vienmēr būs kāds, kura godu vai labo slavu tiem nāksies aizsargāt pret ļaunām mēlēm un indīgiem dzēlieniem.

Tā kā astotais bauslis cieši saistās ar Kristus vārdiem: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem,” – tad mēs iegūstam brīnišķīgu formulu, kas palīdz mūsu sirdsapziņai orientēties visās sarežģītajās dzīves situācijās. Viss, kas mums nepieciešams, ir – iztēloties sevi tā cilvēka vietā, kas tiek aprunāts. Vai mēs gribētu, lai kāds par mums saka to, ko mēs bieži sakām par citiem? Droši vien, ka ne. Ja nu tas tev nepatīk un sāp, tad zini, ka tas nepatīk un sāp arī citiem cilvēkiem. Tāpat tu vari viegli iztēloties tādu situāciju, ka, tev klāt neesot, kāds par tevi runā ko sliktu vai aplamu. Vai vairāk par visu tu nevēlēsies, lai kāds tevi aizstāv ar labu vārdu un atspēko pret tevi vērstos apvainojumus? Tad zini, ka tā tas ir arī ar citiem cilvēkiem. Arī viņi vēlas, lai tu sargātu viņu godu un labo slavu tad, kad viņi paši nevar aizstāvēties. Tādējādi astotais bauslis gan uzskatāmi atklāj cilvēka iedzimto grēku – tieksmi mīlēt sevi un nemīlēt citus, gan mudina mūs mīlēt citus kā sevi pašu.