Mēlēs runāšana
Blakus dziedināšanai, šodien, viena no izplatītākajām parādībām dažādu reliģisko grupu vidū ir runāšana mēlēs. Arī luterāņu vidū ir cilvēki, kuri praktizē runāšanu mēlēs. Šis fenomens ir raksturīgs tā sauktajai harizmātiskajai kustībai, kura iesākās XX gadsimta vidū protestantu un Romas katoļu vidū. Mēlēs runāšana šajā kustībā tiek atzīta kā “īsto kristiešu” pazīme un Svētā Gara brīnumainas darbības rezultāts. Parasti mēlēs runāšana tiek saistīta ar Gara kristību, kam kā otrreizējam atdzimšanas piedzīvojumam esot jānotiek ar katru kristieti. Tos, kas to apšauba, parasti uzskata par Sātana kalpiem vai tādiem, kas apslāpē garu.
Tā kā runāšana mēlēs ir uzskatāma par harizmātiskās kustības articulus stantis et cadentis ecclesiae (artikuls, bez kura baznīca nevar pastāvēt), tad svarīgi ir izprast pašu runāšanu mēlēs. Jāpiebilst gan, ka ir maz cerību, ka to uzklausīs tie, kas jau ir iesaistīti harizmātiskajās kustībās. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs: lai gan daudzi no harizmātiem teorētiski atzīst Svēto Rakstu autoritāti, tomēr praksē viņi to noliedz, uzskatīdami pieredzi par galveno autoritāti un apgalvodami, ka tikai tie, kas paši ir saņēmuši nepieciešamo pieredzi, spēj pareizi izskaidrot Svētos Rakstus.
Tā Francis Hanters, populārs harizmātu autors, apgalvo ka 1. vēstules Korintiešiem 12-14. nodaļas nav saprotamas, ja lasītājs pats nerunā mēlēs. Bijušais luterānis A.G. Dornfilds līdzīgi izsakās par Jūdas vēstules 20. pantu “kad jūs kādu brīdi esat runājuši mēlēs, jūs vienkārši zināt, ka Jūdas 20 attiecas uz mēlēs runāšanu”. (Domāšanas veids, ka personiskā pieredze ir augstākais atziņas avots, ir daudz izplatītāks, nekā mēs parasti to atzīstam, un diemžēl tālu pārsniedz harizmātiskās kustības robežas).
Iepriekšminētie apsvērumi ir pamudinājuši pētniekus skaidrot mēlēs runāšanu no laicīgo zinātņu psiholoģijas, socioloģijas un lingvistikas viedokļa. Klements Preuss savā rakstā Mēles: vērtējums no zinātniskā viedokļa, ir apkopojis šādus atzinumus:
Lielākā daļa psihologu ir atzinuši, ka personai mēlēs runāšanas laikā apziņa ir neskaidra. Turpretī Svētie Raksti uzsver sludināšanu pie pilnas apziņas, skaidrā prātā. Apustulis Pāvils runā arī par loģiskuma ievērošanu sludināšanā. Dabīgi, ka pētnieki, konstatēdami šo īpašo apziņas stāvokli, tūlīt arī meklēja cēloņus, kādēļ cilvēki ilgojas pēc šāda apziņas stāvokļa. Viņu atzinums ir, ka līdzīgi meditācijai vai miegam šāds stāvoklis atbrīvo cilvēku no iekšējas spriedzes. Pētījumi liecina, ka deviņos gadījumos no desmit cilvēkiem, kuri pirmoreiz runājuši mēlēs, pirms tam ir bijis smags depresijas stāvoklis, ko radījušas grūti risināmas personiskas problēmas.
Vēl interesantāks ir fakts, ka visi mēlēs runātāji arvien ir iepriekš apmācīti un viņu mēlēs runāšanas veids parasti sakrīt ar apmācītāja, kurš bieži vien ir arī grupas līderis, mēlēs runāšanas stilu. Šis stils dažreiz mainās, kad grupas apciemo kāds no harizmātu līderiem. Tad mēlēs runātāji pārņem atbraukušās autoritātes runāšanas veidu.
Kāds no lingvistiem, kurš pētījis mēlēs runāšanu, bez lielām grūtībām to iemācījis arī saviem studentiem, no kuriem daži nebija nedz kristieši, nedz arī kādā citā veidā saistīti ar reliģiju. Mēlēs runāšanai līdzīgu metodi izrādās izmanto arī aktieri. Kāda aktrise stāsta, ka viņai esot mācīts izteikt savas emocijas, nelietojot pazīstamu valodu. Tas noved pie vienkārša secinājuma, ka modernā mēlēs runāšana nav vis Svētā Gara iedvesmota, bet gan vienkārši iemācīta.
Zinātnieki atzīst, ka mēlēs runāšanas izskaidrošana ir iespējama ar socioloģijas un psiholoģijas metodēm, pilnīgi iztiekot bez pārpasaulīgu spēku iesaistīšanas. Jaunajā Derībā aprakstītie mēlēs runāšanas gadījumi nebūt neliecina, ka kādam no mēlēs runātājiem iepriekš būtu bijusi smaga psiholoģiska rakstura trauma vai, ka viņš būtu atkarīgs no sava vadītāja, kurš iepriekš viņu apmācījis mēlēs runāšanā. Patiesībā Apustuļu darbu astotā un desmitā nodaļa liecina par pilnīgi pretējo ticīgie jūdi ir izbijušies, ka arī pagāniem ir dota Svētā Gara dāvana un tie runā mēlēs.
Bet kā tad ar pašu mēlēs runāšanas valodu? Daudzi zinātnieki ir analizējuši mēlēs runāšanu no tīri lingvistiska viedokļa. Viņu atzinums ir vienkāršs mēlēs runāšana nevar tikt uzskatīta par apzinātas valodas formu. Mēlēs runāšana drīzāk ir līdzīga stāvoklim, kādā atrodas mazs bērns, kurš sāk mācīties runāt. Zinātnieki atzīst, ka šī “valoda” ir jēgpilna tiem, kas tajā runā, līdzīgi kā mazu bērnu valoda ir jēgpilna tikai pašiem bērniem. Pēc lingvistu atzinuma šāda valoda ir regresīva.
Regresīvais un bezsatura mēlēs runāšanas veids pilnībā atbilst vienaldzībai, kura valda harizmātu kustībā pret jēgpilnu teoloģisku izpausmi. Patiesībā, jo vairāk harizmāts runā mēlēs, jo vairāk viņš paļaujas uz to, atstājot novārtā jebkuras teoloģiskas intereses. Varētu pat teikt, ka harizmātu kustība lielā mēra ir sekas tai vienaldzībai kristīgās mācības jautājumos, kāda ir valdījusi XX gadsimta kristīgajās baznīcās. Cilvēki, kuriem arhibīskapu un mācītāju dēļ ir tikusi liegta jebkāda izaugsme kristīgās mācības jautājumos, kuri ir noguruši no “garīgās sadraudzības”, kafijas dzeršanas un kūku ēšanas, ar prieku ir pieņēmuši kaut ko garīgāku. Tas izskaidro, kāpēc dažādas kustības baznīcās, kuras ir absolūti vienaldzīgas pret kristīgo mācību, piemēram, Tezē un harizmātu kustība, ir kļuvušas tik populāras.
Klements Preuss atzīst, ka mēlēs runāšana ir bez kristīgās mācības palikušo cilvēku izmisuma kliedziens. Tā ir ” regresīva atgriešanās zemākā lingvistiskā brieduma pakāpē, kas tiek panākta ar mācību procesa palīdzību, kurā cilvēki ar dažādu metožu palīdzību tiek mācīti sasniegt apdulluma stāvokli, pēc kura sasniegšanas tiem māca runāt mēlēs. Tā ir atbrīvošanās no iekšējas spriedzes, stresa un personiskām traumām. Tā nav valoda, kas komunicē saprotamu domu veidā. Mēlēs runāšanu var iemācīties gandrīz jebkurš cilvēks, kas to patiesi vēlas, neatkarīgi vai viņš ir kristietis vai nav.”
Kristiešu vēlēšanās runāt par Dievu, to slavēt un godāt ir dabīga nepieciešamība.
Otrais bauslis pieprasa, lai mēs mācāmies un pazīstam Dieva vārdu. To pašu liek darīt trešais bauslis, dāvādams cilvēkiem brīvu dienu, kad mācīties pazīt mūsu Kungu, kā viņš atklājas savā vārdā. Mēlēs runāšana aizvieto vienu neteoloģisku aktivitāti ar otru, bet nesniedz cilvēkiem to, kā viņiem visvairāk trūkst patiesu mācību par Dievu un viņa pestīšanas darbu Jēzū Kristū un Svēto Garu, kurš nes mums Kristus nopelnus caur Sv. Kristību, Sv. Vakarēdienu, Absolūciju un sludināto Vārdu.
Paturot prātā iepriekš teikto, ir viegli saprotams, kāpēc mēlēs runāšana ir izplatīta gandrīz visās konfesijās. Mēlēs runāšana ir piekrāpto izmisuma sauciens. Tā ir maza bērna šļupsti, kas liecina, ka kristīgā baznīca ir zaudējusi spēju sakarīgi izteikties. Tas ir vai! sauciens tiem, kas paši neiet debesu valstībā un arī citus nelaiž tur iekšā.
Tas ir vai! sauciens mācītājiem, kuri vairs nezina nedz valodas, nedz vēsturi, nedz teoloģiju un nespēj dot barību savām avīm, liekot tām apmierināties ar sociālām aktivitātēm un viltus ekumenismu. Harizmātiskā kustība un modernā mēlēs runāšana ir kristīgās baznīcas vaimanas par to, kas tai atņemts. Tas ir fakts, ka neviens nevar ne saprast, ne izskaidrot šodienas mēlēs runātājus, taču mēs varam nojaust, ka viņi saka to pašu, ko sievas pie kapa Lieldienu rītā: “Viņi Kungu.. paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši”. Vēl vairāk, mums nav vairs neviena, kas mums palīdz mūsu grēkos un problēmās, un pat spēju runāt mums atņēmuši!
Tomēr Svētie Raksti mums apliecina mūsu pestīšanas drošumu. Mums ir palīgs Kristus Jēzus, par kuru baznīcai jāprot sludināt skaidri saprotamos vārdos.
1)lūdzu. lūdzu-nesauc kristietību par reliģiju tas taču ir tik muļķīgi
2)es neeju harizmātiskajā draudzē, bet arī no savas draudzes zinu cilvēkus kuri runā mēlēs-un nē,viņiem to neviens nav mācījis, pat viņi to nav centušies iemācīties, bet gan pēkšņi sākot runāt mēles utt
3)ja taisnība-tulkotāji kaut kur pazuduši, bet pati zinu vismaz vienu mēļu tulkotāju tākā:)
4)ir tomēs atšķirība no mēlēs runāšanas un vāvuļošanas nesakarīgā valodā
5)man nav skaidrs ko nozīmē-modernā runāšana mēlēs vai tā ir kaut kā savādāka no tās pirms 2000 gadiem?vai arī jūsu prāt tas vairs nav iespējams kas notika pirms 2000 gadiem?
6)Pāvils arī teica, ka labāk viens vārds zināmā valodā, nevis tūkstots vārdu mēlēs bet cerams jūs taču neapšaubīsiet Bībeles bībeliskumu, jo tur taču arī ir runāts par mēlēm
Raksts pilns ar kļūdainiem stereotipiem. tas arī viss, ko par to var pateikt. arī es šad un tad lūdzu mēlēs, neviens man tās tās mācījis un tajā brīdī es nu nepavisam neesmu pie neskaidras apziņas. Tāpat ir simtiem gadījumu, kur cilvēki runājuši mēlēs nezinādami, kas tā par valodu, bet kādām klātesošajam tā izrādījusies pazīstama valoda. Šie cilvēki nu gan neteica, ka tie būtu bijuši maza bērna šļupsti. Kau gan gadās arī tā…
Par mēlēs runāšanas un Svētā gara dāvanu bibliskajiem un praktiskajiem aspektiem lasiet:
šeit
jā, jā, es arī ik pa-rei-zei runāju mēlēs
vot apsitu pirkstam galu ar āmuru –
un ka ta nu laižu mēlēs vaļā
“jop-ka-li-miz-e-e-e-eēk…” (t.i. “bļedj, pats stulben’s tak vainīgs” vai kaut kā tml.)
– – –
bet tiešām – kāds gan tur tulkojums būtu vajadzīgs?
ja vajaga izlamāties, tad vajaga
– – –
un tā pat jums – jūsmotājiem. Kad sakrājies tvaiks, to vajaga nolaist.
tā jau ir… tad kā, tad nu tā uzreiz vārdos teiksi: “ej ka tu prom no manis stulbais svētais gars, un netraucē man vadīt manu dzīvi pēc mana prāta…”
(t.i. “a-a-bra-kira-mena-šu-ra, labrra-meka-du-po-zvek’…”), jeb “…aizveries, tu uzmācīgā nelga – sirdsapziņa mana”
labāk par mēlēs runāšanas bibliskajiem un praktiskajiem aspektiem lasi/klausies šeit
( žēl tikai , ka angļu val- cerams, kādam būs spēja iztulkot un pārpublicēt:)
Talyc, piedod, bet vienkārši nožēlojami lasīt tavas verbālās atraugas. Kristīgs gars tajās atklājas nu ļ-o-o-o-o-ti acīmredzami. :(
Bet tā jau ir – ja trūkst argumentu, atliek izpausties citādāk. Žēl.
kristīgs gars… (svētais Gars) atklājas caur mūsu (grēcinieku) nopūtām
kas jums (un šeit nu man atkal jānopūšas) svētulīgie-jūsmotāji ir svešas
Piekrītu, ka tas, ka mēlēs runāšana ir Svētā Gara kristības obligāta pazīme, otreizējas atdzimšanas zīme vai patiesa kristieša zīme, kas nepieciešama ikvienam kristietim obligāti – ir šaušalīga un postoša maldu mācība, kas būtībā iznīcina un noslepkavo vājākos, īpaši tos, kuri nāk no ortodoksām draudzēm. Diemžēl ir viena daļa harizmātu, kuri gan saņēmuši kādas dāvanas, taču nemaz nav nobrieduši raksturā. Dāvanu saņemšana vēl neko nenozīmē un ir vēl tāda izplatīta herēze starp jūsmotājiem, ka mēļu dāvana izraisa rakstura uzlabošanos un cilvēkiem, kuri runā mēlēs vairāk un izteiktāk parādās Svētā Gara augļi (prieks, mīlestība, miers utt.) – arī tā ir postoša herēze, lai neteiktu vairāk – meli. Domāju, ka nebūs grūti atrast faktus, kas runā pretī šai herēzei. Bet kas lielās, lai lielās ar to Kungu, jo ne mēlēs runāšana ir kas, ne dziedināšana, pravietošana, zīmes un brīnumi ir kas, bet šķīsta sirds un dievišķas mīlestības pilna dvēsele, kas pielūdz Dievu, rokas kas dod nesavtīgi, kājas kas steidzas palīdzēt, acis, kuras uzlūko grūtdieni, ausis, kuras uzklausa žēlabas, mute, kas runā pareizus un dziedējošus vārdus īstā laikā – lūk ko Dievs meklē un pēc kā vērtē draudzi. Taču tajā pašā laikā es nesaku, ka mēles, dziedināšanas, zīmes, brīnumi un vēl jo vairāk – pravietišana būtu kas atmetams, ne nē un vēlreiz nē – tieši otrādi, tās ir labas un cildenas dāvanas, ar kurām var celt draudzi ticībā un darīt daudz laba, taču salīdzinoši ar iepriekšminētajiem augļiem tās ir piemetamā tiesa, jo var kalpot un kaut kā iztikt bez mēlēm, dziedināšanām, zīmēm un brīnumiem, pat bez pravietošanas, taču bez mīlestības, prieka, miera un labestības Kristū, bez patiesas pielūgsmes draudze mirst un iet bojā
10 Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu, Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem.
11 Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.
17 Un tie septiņdesmit[A] pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”
18 Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!
19 Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.
20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”
Dievs mums dod lietas un dāvanas, ar kurām kalpot, taču pašas šīs dāvanas VIņam nedod tādu īpašu prieku, jo tas nav tas, ko Dievs meklē Savā draudzē, Savos bērnos. Dievs meklē pielūgsmes un paļāvības pilnas sirdis.
Ja tu esi tēvs un tavs bērniņš nāk pie tevis un saka – tēt tēt, redz ko es nopirku par kabatas naudu, ko tu man devi – jā mans mīļais bērns, nu forš mantiņa, nu ja ej nu spēlējies dēliņ :)
Vai arī pienāk un apķeras tev ap kaklu un saka – tēti tēti, es tevi mīlu, gribi, palīdzēšu tev nomazgāt mašīnu?
Sakiet man – par kuru variantu jums vairāk tiktu sirds aizkustināta?
tāpat arī Dievs mums dod daudzas lietas, ar kurām mēs varam lielus brīnumus veikt un tas ir labi un svētīgi, BET vairāk Viņam prieks ir par to, ka tava sirds pielūdz Dievu un dara visu Viņa godam, nekā par tām lietām, kuras Viņš tev deva. Ja es dodu savai draudzenei dāvanu (smaržas, piemēram), tā ir mana mīlestības izpausme, taču man prieku dara ne tik daudz tas, ka viņa tās lieto, bet gan tas, ka viņa arī mani mīl. Jo viņa tās varētu lietot un mani nemīlētu – tas sarūgtinātu daudz daudz vairāk, nekā, ja viņa pateiktu – piedod mīļum, bet man šitās nepatīk. Pēdējais sarūgtinājums būtu niecīgs salīdzinājumā ar pirmo
Svētajam Garam lielāku prieku un gandarījumu dod tas, ka mēs priecājamies par to, ka varēsim būt kopā ar Viņu debesīs mūžīgi, nekā tas, ka mēs priecājamies par Viņa dāvanām. Darbarīkus (mēles, dziedināšanas, pravietošana, zīmes un brīnumi) ir Kungs mums devis, lai mēs strādādu, bet ne lai ar tiem lielītos. Taču kāpēc lai gan Viņš priecātos par kapļiem, grābekļiem un lāpstām? Viņš priecājas par to, ka mēs Viņu klausam no laba prāta. Tāpat Viņu sarūgtina tas, ka visi grib strādāt tikai ar vieniem darbarīkiem – mēlēm, dziedināšanām, pravietošanām un brīnumiem, jo tad citi darbi tiek atstāti novārtā.
Darbs un darbarīks ir labas un svētīgas lietas, taču galvenais ir attieksme. Ja būs pareiza attieksme, tad darbs vedīsies labi, taču darbs bez attieksmes ir negantība tā Kunga acīs – tad ne darbarīki, ne pat pats darbs Viņu nepieprieciena, bet tieši sarūgtina, jo nav sirds pielūgsmes pilna attieksme pret Dievu, nav pareizie motīvi un mērķi.
Vēl atcerēsimies to līdzību par talentiem, kur kungs aizceļojot izdalīja katram kalpam noteiktu skaitu talentus (Svētā Gara dāvanas un laicīgās dāvanas, ar kurām kalpot), katram pēc spējām. Bet atgriežoties viņš neprasīja – cik un kādus talentus tu saņēmi, bet gan – ko tu esi padarījis ar to, ko es tev devu? Tā lūk kādam varbūt nav nedz mēlēs runāšanas, nedz pravietošnas, nedz dziedināšnas dāvana, taču viņš toties ir talantīgs mācītājs vai arī kādam ir atziņas runas dāvanas, bet kādam kuram ir mēlēs runāšanas dāvnana un ja viņš savu talentu ir vai nu noracis vai arī lielīdamies ižšķiedis velti – kāda alga tādam nākas, ja viņš nevis cēlis draudzi, bet iznīcinājis kādu vājāku dvēseli ar maldināšanu? Vai tā dāvana viņam ko dos?
15 Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.
16 No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?
17 Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.
18 Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.
19 Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.
20 Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.
21 Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.
22 Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?
23 Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.
Tātad ne pēc Svētā Gara dāvanām, bet gan pēc Svētā Gara augļiem vērtēs tiesas dienā ticīgos. Jo laistīti un apčubināti jau tiek visi kociņi (ar Svētā Gara dāvanām), taču ne visi nes pienācīgus augļus
MĒLĒS RUNĀŠANAS DĀVANAS DABA UN FUNKCIJAS
“Viss lai notiek celšanai” (1. Kor. 14:26). Pamatojoties uz šādu būtiskāko kritēriju, Pāvils uzskata pravietošanas dāvanu par daudz noderīgāku baznīcai nekā mēlēs runāšana: “Jo tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs” (14:5). Daudzi korintieši pārspīlēja mēlēs runāšanas nozīmi, turpretī Pāvils liek to pašās dāvanu uzskaitījuma beigās (12:8-10, 28-30).
Taču tas nenozīmē, ka Pāvils vispār noraidīja runāšanu mēlēs vai uzskatīja, ka tai baznīcā nav vietas. Viņš pieļāva, ka dievkalpojumā runā viens vai divi mēlēs runātāji, – ja tiek gādāts par teiktā skaidrošanu. Viņš pat uzstāja, ka mēlēs runāšanu nedrīkst aizliegt (14:27, 39), un pieļāva (pat aicināja), ka mēlēs runātāji privāti vingrina savas dāvanas, lūdzot un dziedot Garā / garā “tik sev un Dievam” (14:28).[1] Rakstot: “Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi” (14:4), Pāvils nenonicina mēlēs runāšanu, it kā šāda privāta celsme būtu egoistiska un kļūdaina.[2]
MĒLĒS RUNĀŠANAS DABA UN FUNKCIJAS APUSTUĻU DARBOS
Vasarsvētku dienā izlietais Gars ļāva mācekļiem “runāt citās mēlēs” (Ap. d. 2:4). Tādējādi Vasarsvētku brīnums nebija “tikai dzirdēšanas brīnums”, bet gan “filoloģisks brīnums”[3], kura dēļ “partieši, mēdieši, ēlāmieši” un citi savās “pašu valodās” dzirdēja “Dieva lielos darbus paužam” (Ap. d. 2:8-11). Toreiz Gars dāvāja spēju pasludināt Evaņģēliju cilvēkiem zināmās valodās. Iespējams, ka pašam runātājam šī valoda nebija zināma un viņš pats pat nesaprata sacīto, taču klausītāji – šīs valodas pratēji pazina šo valodu un saprata, kas tika stāstīts.
Šai dāvanai bija divkārša nozīme. No vienas puses, tā bija pierādījums, ka krustā sistā un augšāmceltā Kristus Evaņģēlijs bija adresēts “visām tautām.. ciltīm, tautībām un valodām” (Atkl. 7:9). “Ienaida barjera”, kas šķīra jūdus un nejūdus, tika noārdīta (Ef. 2:14), un nejūdi bija kļuvuši “par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem” (Ef. 3:6). Augustīns rakstīja:
“Senākajos laikos “visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs”, kuras nebija mācījušies, “kā Gars tiem deva izrunāt” [Ap. d. 2:4]. Tās bija tam laikam piemērotas zīmes. Tas bija piedienīgi, ka Svētais Gars tika dāvāts visās mēlēs, lai parādītu, ka Dieva Evaņģēlijs visās valodās aptvers visu pasauli.”[4]
Taču mēlēs runāšanas dāvana nenozīmēja vienīgi to, ka kopš Vasarsvētkiem un turpmākajos laikos Evaņģēlijs tiks pasludināts visām tautām. Šai dāvanai bija arī negatīvs nolūks: tā nozīmēja Dieva tiesu pār neticīgajiem (1. Kor. 14:22-23). Lai arī “pestīšana nāk no jūdiem” (Jņ. 4:22), taču Vasarsvētku brīnums parādīja, ka Dieva valstība tiek jūdiem atņemta un atdota tautai, “kas nes viņas augļus” (Mt. 21:43). Tie, kas Vasarsvētku rītā smējās, ka “[mācekļi] salda vīna pilni” (Ap. d. 2:13), paši izsauca šo tiesu pār sevi.
Cilvēku valodu daudzveidības pamatā bija Dieva tiesa pār cilvēces grēkiem. Iesākoties Bābeles torņa celtniecībai, visa cilvēce runāja vienā valodā. Lai aizkavētu ļaužu augstprātības izraisītās ambīcijas, Dievs sajauca ļaužu valodu, izveidojot milzīgu valodu dažādību un padarot universālu komunikāciju neiespējamu (1. Moz. 11:1-9). Evaņģēlijs atkal apvieno cilvēci, izņemot tos, kas pestīšanu noraida.[5]
[1] – Par attaisnojumu privātai lūgšanai mēlēs harismāti dažkārt izmanto Rom. 8:26: “Mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Taču šeit jābrīdina, ka, lai arī kā tiek vērtēta mēlēs runāšanas dāvana mūsdienās, tomēr ir jāatzīst Rakstos teiktais, ka šāda dāvana nepiemīt visiem kristiešiem (1. Kor. 12:30). Rom. 8:26, gluži otrādi, ir visiem kristiešiem adresēti iedrošinājuma vārdi, kas apliecina, ka, ja arī mēs esam pārāk noguruši, slimi vai uztraukušies, lai lūgtu, tomēr Svētais Gars nekad nepārstāj aizlūgt par mums.
[2] – O. Michel uzskata: “Tātad nav labi, ja cilvēks, kurš runā mēlēs, ceļ sevi pašu” (“οἰκοδομεῖ”, TDNT 5:141). Sk. līdzīgu spriedumu J. Stott, “Baptism and Fullness”, 115. lpp.: “Skaidrs, ka Pāvila tekstam ir jābūt zināmā mērā ironiskam, jo šī frāze ir gandrīz pretrunīga. Sevis paša celšana Jaunajā Derībā nav iedomājama.” Sk. arī G. F. Rendal, “I Speak in Tongues More Than You All”, 89.–92. lpp. Lai cik pievilcīga būtu tāda teorija, ņemot vērā Pāvila rūpes par visas draudzes celšanu, taču tā šķiet pārspīlēta. Ja Pāvils uzskatīja runāšanu mēlēs par nosodāmu arī privātos apstākļos, kāpēc gan viņš to vienkārši neaizliedza, nevis ļāva mēlēs runātājam runāt ar sevi pašu un Dievu?
[3] – J. Behm, “γλώσσα”, TDNT 1:725.
[4] – Augustine, “Ten Homilies on the First Epistle of John”, “Nicene and Post-Nicene Fathers”, red. P. Schaff (Grand Rapids: Eerdmans, 1956), 7:497-498 (autora izcēlums), citēts J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 284. lpp.
[5] – Šāds teoloģisks skaidrojums varētu būt viens no iemesliem, kādēļ luteriskie Svēto Rakstu lasījumi Vasarsvētku laikam ietver 1. Moz. 11:1-9 kā Vecās Derības lasījumu, kas saistīti ar Ap. d. 2:37-47 (“Lutheran Worship” [St. Louis: Concordia, 1982], 59. lpp.; sērija C).
Tieši tā – nav runa par to, ka mēlēs runāšana šodien būtu noliedzama. Bet gan par to, ka raksti skaidri norāda – šī dāvana, kā jebkura cita Svētā Gara dāvana netiek dota visiem kristiešiem, jo citādi Pāvils nebūtu uzdevis retorisku jautājumu – vai visi runā mēlēs. Tāpat arī tad Pāvils nesacītu – es gribētu, ka jūs visi varētu lūgt mēlēs, bet gan – ja esat patiesi kristieši, jums jālūdz arī mēlēs. Un nosodāmi ir jebkādi mēģinājumi vilkt kādas paralēles mēlēs runāšanai ar garīgu briedumu vai arī mēlēs runāšanu kā obligāto pazīmi Svētā Gara kristībai. Kā jau minēju – apustuļu darbos minēti izņēmuma gadījumi, lai īpaši uzsvērtu un uzskatāmi pierādītu Svētā Gara gribu un darbību, taču pēc pāvila teiktā
1 Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām.
2 Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem.
3 Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.
Mums dota pazīme par to, ka cilvēkam ir Svētais Gars jeb Svētā Gara kristība, ka viņš tic uz Jēzu Kristus kā savu kungu un pestītāju. Protams – mēlēs runāšana, dziedināšana un pravietošana arī liecina par Svētā Gara klātbūtni, jo pravietojumā šīs dāvanas ir minētas, taču tās ir tikai līdzejošas zīmes, jo mums jāpriecājas nevis par tām zīmēm, bet par to vienu zīmi – Jonas zīmi, kas mums ir dota – trīs dienas Jēzus sabija nāves valstībā dēļ mūsu grēkiem un trešajā dienā augšāmcēlās. Tāpat arī ir rakstīts, ka ticīgie ir apsīmogoti ar Svēto Garu. Ievērojiet – nevis tikai mēlēs runātāji, pravieši vai dziedinātāji, bet visi ticīgie.
KORINTIEŠU DĀVANA KĀ EKSTĀTISKA RUNA
Kopš 20. gs. 70. gadiem Jaunās Derības zinātnieku pulkā dominē uzskats, ka mēlēs runāšanas dāvana, ar kuru bija apveltīti korintieši, atšķīrās no Apustuļu darbos aprakstītās dāvanas. Divdesmit piecus gadus pēc Vasarsvētkiem Gara dāvana baznīcai (vismaz Korintā) vairs nebija Gara izlieta spēja runāt svešvalodās. Saskaņā ar šo uzskatu tā bija spēja runāt ekstāzē.[6] Šādas teorijas nostiprināšanās sakrita ar harismātiskās kustības popularitātes augšanu. Nozīmīgākais teksts, kurš tiek citēts, apliecinot šī uzskata pareizību, ir 1. Kor. 14:2: “Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus.”[7] Šķiet, ka šeit Pāvils apraksta izpausmes, kas atšķirīgas no Vasarsvētku notikuma, kad dažādu Vidusjūras tautu pārstāvji dzirdēja mēlēs runātājus bez tulka starpniecības pasludinām Evaņģēliju klausītāju dzimtajā valodā.
KORINTIEŠU DĀVANA KĀ RUNĀŠANA SVEŠVALODĀS
Divi nozīmīgākie iebildumi pret ekstātiskās runāšanas teoriju ir šādi. Pirmkārt, attiecībā uz korintiešu dāvanu Pāvils izmanto tos pašus jēdzienus, kādus Lūka lieto Apustuļu darbu 2. nodaļā. Apustuļu darbu grāmatā un 1. Vēstulē korintiešiem tiek lietots jēdziens γλώσσα, “mēle, valoda” – grieķu valodā vispārpieņemts vārds, attiecināms uz dabisku, cilvēku lietotu valodu (BAGD, 2). Tāda ir tā nozīme, piemēram, Ap. d. 2:4, 11. Darbības vārds διερμηνεύω, kurš 1. Kor. 12:30; 14:5, 13, 27 bieži tiek interpretēts kā “tulkot”, Ap. d. 9:36 nozīmē vienkāršu tulkošanu no vienas valodas otrā (aramiešu vārds “Tabita” tulkojumā ir “Stirna”, Ap. d. 9:36). 1. Kor. 14:28 vārds διερμηνευτής var nozīmēt gan “tulks”, gan “interpretētājs, skaidrotājs”. Arī 1. Kor. 12:10; 14:26 Pāvila lietotais vārds ἑρμηνεία var nozīmēt gan “interpretācija”, gan “tulkošana”. Šim vārdam var būt divējāda nozīme; piemēram, darbības vārds ἑρμηνεύω Jņ. 1:42 un Ebr. 7:2 nozīmē “tulkot” (aramiešu “Kēfa” grieķu valodā tulkojams kā “Pēteris” [Jņ. 1:42], un ebreju valodas vārds “Melhisedeks” grieķu valodā tulkojams kā “miera ķēniņš” [Ebr. 7:2]).[8] Īpaši sal. Ap. d. 2:4, “sāka runāt citās mēlēs”, λαλεῖν ἑτέραις γλώσσαις, un 1. Kor. 14:21, “svešās mēlēs.. Es runāšu uz šo tautu”, ἐν ἑτερογλώσσοις… λαλήσω.
Otrkārt, teksts, kuru Pāvils citē no Jesajas grāmatas, raksturojot korintiešu dāvanas dabu un nolūku (Jes. 28:11, citēts 1. Kor. 14:21), var tikt interpretēts tikai kā atsauce uz svešvalodām, īpaši uz asīriešu valodu. Engelbrehts (Engelbrecht) raksta: “Pāvila citāts no Jesajas 28:11 ir atgādinājums par tradicionālo izpratni, ka sveša valoda ir Dieva soda pazīme.”[9] Engelbrehts norāda, ka, lietojot γλώσσα nevis attiecībā uz svešvalodām, bet kaut ko citu, Pāvils ļoti lielā mērā novirzītos no Vecās Derības un citu semītu literatūras avotu iedibinātās tradicionālās izpratnes par šo vārdu.[10] Izņemot montānistu Tertulliānu, visi pārējie baznīctēvi izprata Jaunajā Derībā minēto mēlēs runāšanas dāvanu saistībā ar Ap. d. 2. nodaļu kā xenolalia jeb runāšanu svešvalodās.[11] Šāda interpretācija bija raksturīga arī reformācijas laikam.[12]
PĀRDABISKA APDĀVINĀTĪBA SVEŠVALODU PRASMĒ
Iepriekšminētajai korintiešu mēlēs runāšanas dāvanas kā svešvalodu mākas analīzei ir nepieciešams papildus skaidrojums. Lasītājam nav šaubu, ka Pāvils neraksta par dabisku valodu apguves prasmi kā mācību un savstarpēju cilvēcisku kontaktu rezultātu. Mēlēs runāšana Korintā ir pārdabiska, Dieva Gara dota dāvana Evaņģēlija pasludināšanai (1. Kor. 12:4-11). Tāpat kā Vasarsvētkos šī dāvana bija pārsteidzoša un neizskaidrojama (Ap. d. 2:12), arī Pāvilam un citiem korintiešiem dotā prasme nebija saistāma ar parastiem valodas mācīšanās procesiem. Pretēji bilingvālam vai multilingvālam cilvēkam, kura prāts intensīvi darbojas, “pārslēdzoties” no vienas valodas uz citu, korintieši kaut kādā ziņā tika “aizrauti ārpus sevis”, nonākot ekstāzē (tomēr ne nekontrolējamā, iracionālā vai emocionālā neprāta stāvoklī), lūdzot Garā, kamēr viņu prāts (ar tā dabiskajiem ierobežojumiem) tika uz laiku “atslēgts” (1. Kor. 14:13-19). Šādā aspektā mēlēs runāšana līdzinājās pravietošanas dāvanai, kurā kristiešiem tika dāvāta īpaša Dieva atklāsme, kas pārsniedza parastas sludināšanas un mācības ierobežojumus. Tādējādi Dieva žēlastība dāvāja mēlēs runātājiem pārdabisku spēju atklāt daudzās valodās runājošajiem Korintas iedzīvotājiem to, ka Evaņģēlijs ir adresēts visām tautām un visām “mēlēm”. Saskaņā ar biblisko kārtību mēlēs runāšana kalpoja arī par negatīvu zīmi kā atgādinājumu par dievišķo sodu pār tiem, kuru reakcija būtībā bija: “[Vai] esat prātu zaudējuši?” (14:23).
GLOSOLĀLIJAS PRAKSE MŪSDIENĀS
Ja šāds mēlēs runāšanas kā pārdabiskas cilvēku valodu prasmes skaidrojums tiešām ir pareizi pamatots Rakstos, tad jāsecina, ka mūsdienu mēlēs runāšanas fenomens (lai arī kādas būtu tā izpausmes) nav Jaunās Derības dāvana. Jaunās Derības dāvana acīmredzami izpaudās Apustuļu darbos aprakstītajā agrīnajā baznīcā, un tā tiek pieminēta arī 1. Vēstulē korintiešiem, taču vairāk nevienā citā Jaunās Derības vietā. Tas varētu nozīmēt šīs dāvanas izsīkšanu jau Jaunās Derības laikmetā.[13]
[6] – Sal. tulkojumu NEB – 1. Kor. 12:10 (“Yet another has the gift of ecstatic utterance”); 12:28 (“God has appointed … the gift of ecstatic utterance”); 12:30 (“Do all speak in tongues of ecstasy?”); un līdzīgi [tiek tulkota] arī visa 14. nodaļa (REB tulkojums ir atturīgāks, daudzos gadījumos tajā tiek izmantoti tradicionālāki teksta varianti [kā, piemēram, “runāt mēlēs”, 14:5-6], taču 12:30; 13:8; 14:19, 23, 26 tiek saglabāta kāda no vārda “ecstasy” formām). E. Engelbrecht, “To Speak in a Tongue”, 297. lpp., citē Engelsen un Harrisville kā tos mūsdienu autorus, kuri uzskata, ka Pāvila teiciens “runāt mēlēs” ir tikai jēdziens, kas attiecināms uz ekstātiskām darbībām (sk. N. Engelsen, “Glossolalia and Other Forms of Inspired Speech according to 1 Corinthians 12-14” [Ph. D. disertācija, Yale Univ., 1970], un R. Harrisville, “Speaking in Tongues: A Lexicographical Study”, CBQ 38.1 [Janvāris, 1976], 35.–48. lpp.). Arī Fee savā ievērojamajā darbā raksta, ka Korintā novērojamais fenomens bija atšķirīgs no Ap. d. 2. nod. aprakstītā. Pāvils neraksta par kādu zināmu zemes valodu, bet gan par valodu, kas nesaprotama gan runātājam, gan klausītājiem (sal. 14:14, 16). Tomēr Fee norāda, ka runātājs neatrodas “ekstāzē” un nav “nekontrolējams” (“The First Epistle to the Corinthians”, 598. lpp.).
[7] – Sk. komentārus par šo pantu.
[8] – Sal. arī μεθερμηνεύω, “tulkot”, no aramiešu vai ebreju valodas grieķu valodā, kā, piem., Mt. 1:23; Mk. 5:41; 15:22, 34; Jņ. 1:38, 41; Ap. d. 4:36; 13:8.
[9] – “‘To Speak in a Tongue,'” 299. lpp.
[10] – Šī tradīcija pamatojas uz 5. Moz. 28. nodaļu, kur plašais, pret nepaklausīgajiem vērsto lāstu saraksts ietver arī šādus vārdus: “Tas Kungs sūtīs pār tevi tautu no tālienes, no zemes galiem, kas metas virsū kā ērglis un kuras valodu tu nesaproti [לשון], briesmīgu tautu, kas vecos necienīs, bet jaunos nesaudzēs” (5. Moz. 28:49). Vēlāk pravieši pasludina, ka šis lāsts piepildās (Jes. 28:11; 33:19; Jer. 5:15). Engelbrecht pierāda, ka Vecās Derības ebreju valodas tekstā לשון un līdzīgi izteicieni konsekventi tiek lietoti attiecībā uz svešvalodām (sal. arī Neh. 13:24; Est. 1:22; E. Engelbrecht, “‘To Speak in a Tongue,'” 298.–299. lpp.). Šāda Vecās Derības prakse tiek pieminēta arī Nāves jūras tīstokļos (1QH2, 1QH7; G. Vermes, “The Dead Sea Scrolls in English”, 4. izdevums [Sheffield: Sheffield Academic Press, 1995, 194., 200. lpp.]); Mishnah (Sotah, 7:1-4; 8:1; Megillah, 2:1; tulk. angļu valodā H. Danby, 300.–302., 203. lpp); dažādos aramiešu Targum un Peshitta sīriešu tekstā (E. Engelbrecht, “’To Speak in a Tongue’”, 299.–302. lpp.). Visos šajos tekstos izteiciens “runāt mēlē” attiecas uz “cilvēku, kurš runā vai nu ebreju valodā (svētajā valodā, tempļa valodā), vai cilvēkiem zināmā valodā, kā grieķu, aramiešu utt.” (E. Engelbrecht, “The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 3. lpp.).
[11] – Irenaeus, “Against Heresies”, 5.6.1; Tertullian, “Against Marcion”, 5.8; Augustine, “Ten Homilies on the First Epistle of John”, “Nicene and Post-Nicene Fathers” (NPNF), First Series, 7:497-498; Chrysostom, “Homilies on First Corinthians”, 29.1 homīlija (NPNF 12:168); 32.6 homīlija (NPNF 12:188-89); 35.5 homīlija (NPNF 12:211); Cyril of Alexandria, PG 74:888c (1. Kor. 12:9); Theodoret, PG 82:320 (1. Kor. 12:1); Gregory Nazianzus, “Orations”, 41.15 (NPNF, Second Series, 7:384-385); Hilary, “On the Trinity”, 8.29-33 (NPNF 9:146-147); Leo the Great, “Sermons”, 75. sprediķis (NPNF 12:190). Sal. uzskaitījumu E. Engelbrecht, “The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 1. lpp.
[12] – 1. Vēstule korintiešiem tiek pieminēta Augsburgas ticības apliecībā, pamatojot vācu korāļu lietojumu dievkalpošanā (mesā): “Pāvils mācīja, ka baznīcā ir lietojama ļaudīm saprotama valoda” (AC XXIV 4 [no latīņu teksta]). Engelbrecht uzskata, ka mūsdienu skaidrojums par “mēlēm” kā par ekstātisku runāšanu izriet no Christoph Gottfried Bardili traktāta “Significatus primitivus vocis προφητης ex Platone erutus cum novo tentamine interpretandi 1 Cor. cap. XIV…” (“Platona lietotā primitīvā jēdziena “pravietis” nozīme, skaidrota, mēģinot no jauna interpretēt 1. Kor. 14 ..”), kas publicēts 1786. gadā Getingenē. Engelbrecht raksta: “Neilgi pēc tam sākās mormoņu, šeikeru un irvingiešu (Irvingites) ekstātisko pārdzīvojumu pieredzes dokumentēšana. Gandrīz nekavējoties tika atrasta sakarība starp teoriju par agrīno kristiešu ekstātisko runu un šo kustību uzkrāto pieredzi” (“The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 2. lpp.).
[13] – Mūsdienu pentakostālismā tiek uzsvērts, cik nozīmīgs ir “spēcīgs, individuāls, garīgs pārdzīvojums”, kas nāk pēc Kristības un atgriešanās. Šīs pieredzes kulminācija ir tā saucamā “kristība Svētajā Garā”, kuras izpausme ir spēja runāt mēlēs. Frāze “spēcīgs, individuāls, garīgs pārdzīvojums” ir aizgūta no D. Gee, “The Pentecostal Movement: Including the Story of the War Years (1940–1947)”, rev. izd. (London: Elim, 1949), 30. lpp., citēts F. D. Bruner, “A Theology of the Holy Spirit”, 21. lpp. Vislielākie skeptiķi attiecībā uz apgalvojumu, ka šī mēlēs runāšana ir bibliska dāvana, ir tādi bijušie harismāti kā Rendal un MacArthur. MacArthur uzskaita dažādus mūsdienu mēlēs runāšanas fenomena skaidrojumus, ieskaitot, piemēram, “motorisko automātismu”, “ekstāzi”, “hipnozi”, “psihisko katarsi”, “kolektīvās psihes fenomenu” un “atmiņas stimulēšanu” (memory excitations) (“Charismatic Chaos”, 297. lpp.). Šo komentāru autors nespēj apgalvot, ka tas ir taisnīgs šo kustību novērtējums. Taču katrā ziņā par apšaubāmu jāuzskata prakse, kurā šīs dāvanas lietpratēji pamāca citus “pateikt kaut vai tikai dažas zilbes, ļaujoties to plūdumam” (J. MacArthur, “Charismatic Chaos”, 297. lpp.).
Jaunās Derības dāvana acīmredzami izpaudās Apustuļu darbos aprakstītajā agrīnajā baznīcā, un tā tiek pieminēta arī 1. Vēstulē korintiešiem, taču vairāk nevienā citā Jaunās Derības vietā. Tas varētu nozīmēt šīs dāvanas izsīkšanu jau Jaunās Derības laikmetā.
Tas tomēr īsti nepierāda to, ka mēlēs runāšana un brīnumi vispār pazūd, jo tādas norādes nav nekur rakstos. Drīzāk gan tā, ka zuda tā aktuālā mēļu nozīme un vispār ir tāda interesanta rakstu vieta
6 Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks.
7 Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd.
8 Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā.
9 Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs,
10 kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi.
11 Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem,
12 tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.
13 Bet mums pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā,
14 aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību.
15 Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules.
16 Bet Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un Savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību,
17 lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.
Kas tad bija tas kavēklis?
Mēlēs runāšana salīdzinājumā ar pravietošanu (14:1-5)
Mīlestība ir galvenais Pāvila intereses objekts. Tāpat kā 12:31b-13:13, viņš atkal aicina korintiešus tiekties pēc mīlestības. Tātad no mīlestības izrietēs rūpes par baznīcas izaugsmi. Dzenoties pēc garīgām dāvanām [1] , draudzei ir allaž jāņem vērā viens apsvērums: kas vislabāk veicina mīlestības pilnu visas baznīcas izaugsmi? Tādējādi vārdi “celt” un “celsme”, kurus Pāvils jau iepriekšējās nodaļās ir izmantojis četras reizes[2], 14. nodaļā kļūst par galveno tēmu (Leitmotif). Apustuļa detalizētākajā diskursā par runāšanu mēlēs un pravietošanu šie vārdi atkārtojas septiņas reizes.[3] “Viss lai notiek celšanai” (14:26). 8. nodaļā Pāvils pierādīja, ka mīlestība ir pārāka par atziņu: “Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ” (οἰκοδομέω, 8:1). 10. nodaļā viņš norādīja, ka celsme ir svarīgāka par savas kristīgās brīvības izmantošanu: ““Viss ir atļauts”, bet ne viss ceļ” (οἰκοδομέω, 10:23). Kā “trīsvienīgais Dievs ir avots” (12. nod.) un “mīlestība ir ceļš” (13. nod.), tā “baznīcas celsme ir garīgo žēlastības dāvanu mērķis” (14. nod.).[4]
“Dāvanas ir rokas, ar kurām kalpo mīlestība.”[5] 12:8-10 tiek minētas deviņas žēlastības dāvanas, 12:28 tiek pieskaitītas vēl piecas, bet 14. nodaļā īpaša vērība tiek pievērsta tikai divām: runāšanai mēlēs un pravietošanai. Pāvils atzīst, ka tām abām ir vitāli svarīga nozīme baznīcas celsmē. Taču šķiet, ka korintieši piešķīra nesamērīgi lielu nozīmi iespaidīgākajai mēlēs runāšanas dāvanai. Tāpēc 14:1-25 Pāvils visvairāk ir norūpējies par to, lai izveidotu viņos veselīgākus un izsvērtākus uzskatus par dāvanu vērtību. Viņš nenoniecina mēlēs runāšanu un neaicina korintiešus atmest šo dāvanu; patiesi, viņš vēlas, lai tie runātu mēlēs (14:5a). Taču viņš uzskata, ka labāka izpratne par mēlēs runāšanas un pravietošanas vērtību liks tiem atzīt pravietošanas priekšrocības.
Tālāk Pāvils skaidro, kāpēc pravietošana ir vērtējama augstāk par mēlēs runāšanu. Viņa tēze ir, ka runāšana mēlēs neceļ baznīcu tādā mērā kā pravietošana, jo “mēles” nav saprotamas bez tulka.[6] Mēlēs runātājs lūdzas, dzied, svētī un patiecas Dievam pietiekami labi (14:14-17), bet “neviens to nesaprot” (14:2). Viņš runā par augstajiem Dieva “noslēpumiem” (14:2). Šie “noslēpumi” pieder pie Jēzus Kristus Evaņģēlija, kas ir “Dieva noslēpums [μυστήριον]”* (2:1).[7] Taču mēlēs runātāja teiktais plūst no viņa dziļākās būtības, no viņa gara, nevis no viņa prāta.[8] Tāpat arī klausītāju apziņa nespēj līdzdarboties svešajā valodā, tādēļ nevienam šī vēsts nav saprotama. No otras puses, pravieša runa ir pārāka, jo ir klausītājiem saprotama, paužot Evaņģēliju klausītāju dzimtajā valodā. Tādējādi pravietošana ir cilvēku celšanai, pamudināšanai un iepriecināšanai (14:3).
Daži komentētāji uzskata, ka 14:2 ir izšķirošais pretarguments teorijai, ka mēlēs runāšana Korintā bija tāda pati kā Vasarsvētku notikumā, kad tika runāts cilvēkiem zināmās valodās (Ap. d. 2. nod.). Vasarsvētkos “ikviens tos dzirdēja [ἤκουον] runājam savā valodā” (Ap. d. 2:6; sal. ἀκούομεν Ap. d. 2:8, 11). Tulks nebija nepieciešams.[9] Kārsons būtībā piekrīt, ka 1. Kor. 14:2 liecina par labu teorijai, ka 1. Vēstules korintiešiem mēlēs runāšana bija ekstātiska parādība, lai gan viņš pieļauj iespēju, ka šīs “mēles” varēja būt arī cilvēkiem zināmas svešvalodas.[10] Lenskis, gluži otrādi, iebilst pret šādu skaidrojumu: ““Neviens to nesaprot” [14:2] nenozīmē, ka nesaprot pilnīgi neviens, jo teikto saprot tas, kuram ir tulkošanas dāvana, respektīvi, kurš labi pārzina konkrēto svešvalodu. .. Auditorija kopumā šo svešvalodu nesaprot.”[11] Engelbrehts raksta: “Šeit Sv. Pāvils ar hiperbolisku retoriku vēršas pret tiem, kas pārspīlē mēlēs runāšanas nozīmi. Tāda paša veida hiperbolas ir atrodamas visā 1. Kor. 13”[12] (īpaši sk. 13:1-3).
1. Vēstulē korintiešiem Pāvils runā par draudzi kā kopumu, un iespējams, ka tikai daži klātesošie Korintā zināja konkrēto svešvalodu vai arī to nezināja neviens. Vasarsvētkos (Ap. d. 2. nod.) apstākļi bija citādi. Jeruzalemē bija pulcējušies daudz ļaužu, kas pārstāvēja visu Vidusjūras reģionu, un dažādas valodas atpazina un saprata vismaz daži klātesošie.
1. Kor. 14:4-5 Pāvils turpina skaidrojumu par pravietošanas lielāko vērtību salīdzinājumā ar runāšanu mēlēs. Kristietis, kurš izmanto savu mēlēs runāšanas prasmi bez tulkošanas vai interpretācijas, dod labumu tikai vienam indivīdam – sev pašam – , turpretī pravietis ceļ visu draudzi. Hrizostoms izsaucas: “Kāda milzīga atšķirība starp vienu personu un visu baznīcu!”[13] Patiesi, iespējams, ka tas arī ir viss, ko Pāvils bija vēlējies pateikt, lai gan daudzi komentētāji piebilst, ka 14:4a (“Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi”) ir arī ironiska norāde uz mēlēs runātāju egoismu.[14] Mēs varētu salīdzināt šādu sevis paša celšanu (pozitīvā izpratnē) ar mūsdienu mācītāju, kurš praktizē 23. psalma lasījumus senebreju valodā vai Tēvreizes lasījumus sengrieķu valodā. Tā viņš ceļ sevi pašu. Lai gan, runājot bibliskajās valodās no kanceles vai Bībeles stundā, viņš atstāj iespaidu uz draudzi, taču, ja viņš nesniedz arī tulkojumu vai skaidrojumu, tad labums no tā tiek vienīgi viņam pašam.
Pāvils nebija mēlēs runāšanas pretinieks – gluži otrādi, viņš bija noskaņots labvēlīgi, un to pierāda 14:5 (sal. arī 14:18). Tāpat kā Mozus vēlējās, kaut Gars būtu apdāvinājis visus Dieva ļaudis, lai tie spētu pravietot (4. Moz. 11:29), arī Pāvils vēlējās, kaut visi korintieši mācētu runāt mēlēs. Viņš nemazināja šīs dāvanas nozīmi, bet gan vēlējās, kaut pēc iespējas vairāk ticīgo būtu apveltīti ar mēlēs runāšanas un citām garīgām dāvanām. Taču visvairāk viņš vēlējās, kaut tie spētu pravietot. Tā kā pravietis garīgi ceļ visu baznīcu, viņš ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja vien visas draudzes labumam netiek sniegts tulkojums vai skaidrojums. Pats galvenais ir, lai Evaņģēlija vēsts tiktu skaidrota klausītājiem saprotamā valodā.[15]
[1] – Sk. komentārus par 14:13, par to, kā kristietim ir jāmeklē un jāiegūst šīs dāvanas.
[2] – οἰκοδομή, “celšana, celtne, celsme”, ir atrodams 3:9; οἰκοδομέω, “celt”, atkārtojas 8:1, 10; 10:23.
[3] – οἰκοδομή, “celšana, celtne, celsme”, ir atrodams 14:3, 5, 12, 26, bet οἰκοδομέω, “celt”, atkārtojas 14:4 (divreiz), 17.
[4] F. D. Bruner, “A Theology of the Holy Spirit”, 302. lpp.
[5] – R. C. H. Lenski, “St. Paul’s First and Second Epistle to the Corinthians”, 576. lpp.
[6] – Kā skaidrots ekskursā “Garīgās dāvanas 1. Vēstulē korintiešiem”, jēdziens “mēles” var tikt traktēts kā “svešvalodas” un “tulkot / tulks” var patiesi nozīmēt šīs svešvalodas pratēju, kurš tulko. Tādā gadījumā Pāvila doma ir šāda: tas, kas runā svešvalodā, necels draudzi, ja tam blakus nav tulka, bet cilvēks, kurš pravieto draudzes dzimtajā valodā – pasludina Dieva dotu Evaņģēlija atklāsmi – , patiesi ceļ draudzi.
[7] – Sk. μυστήριον arī 2:7; 4:l; 13:2 un 15:51.
[8] – Šis pretstats starp mēlēs runātāja darbīgo “garu” un viņa neaktīvo racionālo “prātu” tiek raksturots 14:14.
[9] – Sal. G. Fee, “The First Epistle to the Corinthians”, 598. lpp.
[10] – “Showing the Spirit”, 101. lpp.
[11] – “St. Paul’s First and Second Epistle to the Corinthians”, 577. lpp.; sal. 511. lpp.
[12] – “The Cultural Context of Speaking in Tongues in 1 Corinthians 14”, 6. lpp.
[13] – “Homilies on First Corinthians”, 35. homīlija, citēts A. Robertson un A. Plummer, “The First Epistle of St. Paul to the Corinthians”, 307. lpp.; sal. “Nicene and Post-Nicene Fathers”, red. P. Schaff (Grand Rapids: Eerdmans, 1956), 12:209. Līdzīgi uzskata P. Brunner, “Worship in the Name of Jesus”, 233. lpp.: “Dievkalpošanas izpausmēm ir jāceļ draudze un nav jāizpaužas kā viena indivīda dievkalpošanai (1. Kor. 14:2 u. trpm.).”
[14] – Sal. O. Michel, “οἰκοδομέω”, TDNT 5:141: “Draudze kopumā un ikviens tās loceklis gūst labumu un ieguvumu no mīlestības. .. Tāpēc nav labi, ja mēlēs runātājs ceļ tikai sevi pašu (1. Kor. 14:4). Šāda rīcība nav par labu kopienai un brāļiem (14:17), tā netiek uzskatīta par kalpošanu, to nenosaka mīlestība, bet gan egoisms.” Bruner pievērš uzmanību 13:5, kur Pāvils “raksta, ka kristīgā mīlestība nemeklē savu labumu ([τὰ ἑαυτῆς] 13:5). Šeit, gluži otrādi, viena no mēlēs runātāja raksturīgajām pazīmēm ir, ka tas “ceļ pats sevi” [ἑαυτὸν, 14:4]. .. Pašapliecināšanās nav kristieša cienīgs mērķis” (“A Theology of the Holy Spirit”, 298. lpp.). H. Thielicke arī saskata 14:4a “ironisku pieskaņu” (“Speaking in Tongues”, “Between Heaven and Earth: Conversations with American Christians”, tulk. angļu valodā un red. J. Doberstein [New York: Harper and Row, 1965], 89. lpp.). Sal. arī G. F. Rendal, “I Speak in Tongues More Than You All”, 89.–92. lpp.; H. Berkhof, “The Doctrine of the Holy Spirit” (London: Epworth, 1965), 92.–93. lpp.
[15] – G. Fee, “The First Epistle to the Corinthians”, 659. lpp.: “Problēmas rada nevis mēlēs runāšana kā tāda, bet gan mēlēs runāšana bez skaidrojuma.” Kā raksta Chad Bird, interpretācija mēlēs runāšanas jomā ir tas pats, kas mīlestība visām dāvanām: tā nes piepildījumu un celsmi citam.
Amizanti ir nabaga radikālo tejologu centieni pavisam tikt vaļā no šī mēlēs runāšanas fenomena pat pāri par Pāvila rakstīto par runāšanu Dievam un sev, celsmei. Typa – es nerunāju, nesaprotu, tātad neder. (Bet citi runā, un viņiem noder.)
Ar ko gan šādi centieni atšķiras no vēsturiskā kriticisma adeptu centieniem atbrīvot kristietību no Rakstu autoritātes vispār? Typa – Bultmans teica, Šleiermahers teica, vispārējais konsenss u.c. “autoritātes”.
DIEVS ar mani runā skaidrā latviešu valodā!AMEN