Melhisedeks un viņa priesterība

Pirms runājam par Melhisedeku un viņa priesterību, mums īsi jāatbild uz jautājumu: Kādēļ Vēstules ebrejiem autors savai argumentācijai ir izvēlējies tieši Melhisedeka personu? Atbilde varētu būt diezgan vienkārša, proti, bija jūdi, kuri apgalvoja, ka Jēzus nevarēja būt nedz priesteris, nedz vēl jo vairāk augstais priesteris, jo Viņš bija no Jūdas, nevis Levija cilts, no kuras nāca aroniskā priesterība. Vēstules ebrejiem autors apgalvo, ka Melhisedeks bija Dieva priesteris, kaut arī viņš nebija no Levija cilts un pat ne jūds. Vēstules autors ne tikai apgalvo, ka Melhisedeks nenāca no Levija cilts, bet arī, ka viņš bija pārāks par levītiskās līnijas priesteriem.

Lai pamatotu savu domu, ka Jēzus priesterība bija Melhisedeka priesterība, vēstules autors citē 110. psalma 4. pantu – mesiānisku pravietojumu, kurā sacīts, ka Mesija būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Tā kā Jēzus priesterība ir pēc Melhisedeka kārtas, levītiskā priesterība Viņam nav vajadzīga, jo kā Melhisedekam, tā Jēzum ir pārāka priesterība par levītisko. Pierādīdams, ka ārpus levītiskās priesterības pastāv cita – Melhisedeka, kas saskaņā ar pašu bauslību nomainīs levītisko, vēstules autors atklāj gan Jēzus priesterības īstumu, gan to, ka šai pārmaiņai priesterībā sev līdzi jānes Mozus bauslības atmešana. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka personai.

KAS BIJA MELHISEDEKS?

Salemas ķēniņš Melhisedeks “visaugstākā Dieva priesteris” ir viena no visnoslēpumainākajām personām, ar kuru sastopamies Svētajos Rakstos. Melhisedeks parādās pēkšņi un negaidīti, lai saņemtu no Ābrahāma desmito tiesu un dotu viņam savu svētību. Tikpat pēkšņi kā parādījies, Melhisedeka vārds pazūd no Svēto Rakstu lappusēm, lai atkal negaidīti parādītos 110. psalma 4. pantā, kur tiek sacīts, ka Kristus būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Atkal no jauna Melhisedeka vārds parādās Vēstulē ebrejiem, kur īpaši 7. nodaļā par viņu tiek runāts samērā daudz.Tomēr ne tik daudz, lai pilnība atsegtu noslēpuma plīvuru, kas klājas pār šo neparsto personu.

Cenšoties atrsināt šo noslēpumu, teologi gadsimtu gaitā par Melhisedeku ir izteikuši daudzus un dažādus viedokļus. Daži viņu ir uzskatījuši par Dieva parādīšanos – gan Svēto Garu, gan Dieva Dēlu pirms miesā nākšanas, citi par parastu cilvēku, vēl citi par eņģeli, jūdu rabīniskajā literatūrā Melhisedeks tiek identificēts ar vienu no senajiem patriarhiem Šemu utt. Šo dažādo viedokļu, spekulāciju un interpretāciju sarakstu varētu vēl turpināt, kas rada pamatotas bažas, ka jautājums par Melhisedeka identitāti varētu būt grūti vai pat vispār neatrisināms. Diemžēl viss, ko varam darīt, ir pievienot daudzajiem minējumiem savus, jo Dievs nav uzskatījis par vajadzīgu mums atklāt kaut nedaudz vairāk vēsturiskas informācijas par noslēpumaino vīru vārdā Melhisedeks. Raksti vairāk runā par Melhisedeka priesterību, nekā par viņa personu. Tomēr, varētu būt, ka tie, kuriem tika adresēta Vēstule ebrejiem, no mutvārdu tradīcijas vai citiem avotiem zināja par Melhisedeku daudz vairāk, nekā zinām mēs.

Lielākā komentatoru daļa uzskata, ka Melhisedeks bijis parasts cilvēks – Jeruzālemes ķēniņš un priesteris. Lai gan šāds viedoklis nepasaka neko tiešu par Melhisedeka personu, tas pieņem, ka viņš bijis drīzāk cilvēks, nekā Dievs vai kāda cita garīga būtne. Savukārt daļa komentatoru aizstāv uzskatu, ka Melhisedeks ir bijis Dieva Dēls un lieto apmēram šādu argumentāciju: Melhisedeks bija lielāks par Ābrahāmu, viņš tiek saukts par taisnības un miera ķēniņu, tātad viņam tiek piešķirti tituli, kas pienāktos vienīgi Kristum; tiek sacīts, ka viņš ir bez tēva, bez mātes, bez ciltsraksta, kas uztverot šos vārdus burtiski nozīmē, ka viņš nevarēja būt parasts cilvēks; vārdi, ka Melhisedekam nav mūža gala un viņš paliek priesteris mūžam grieķu valodā ir tagdnē īstenības izteiksmē. Tos nevarētu attiecināt uz Melhisedeku, ja viņš būtu tikai parasts mirstīgs cilvēks. Tādēļ Melhisedekam vajadzētu būt bijušam Dieva Dēlam.

Uzreiz jāsaka, ka abi šie viedokļi rada diezgan grūti risināmas problēmas. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka uzskts par Melhisedeku kā Dieva Dēlu atrisina vairākas ar teksta skaidrošanu saistītas problēmas, tomēr tas rada jaunas vēl grūtākas mīklas, proti, ja uztveram šos tekstus burtiski, tad iznāk, ka ir divas mūžīgas personas, jo Vēstule ebrejiem nesaka, ka Kristus bija Melhisedeks, bet gan Melhisedeks bijis Dieva Dēlam līdzināms. Tātad iznāk, ka ir divas mūžīgas – Melhisedeka un Kristus personas un arī divas mūžīgi pastāvošas priesterības. Turklāt būtu dīvaini Dieva Dēlu uzskatīt par Viņa paša pirmtēlu. Tas spiež samierināties ar tām teksta skaidrošanas grūtībām, ar kurām jārēķinās tam, kurš grib palikt pie uzskata, ka Melhisedeks bijis parasts cilvēks.

Kā jau iepriekš tika minēts, bez Vestules ebrejiem Melhisedeka vārds Svētajos Rakstos parādās vēl divās vietās 110. Psalma 4. pantā un 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā, kur no 17.-24. pantam tiek stāstīts par Ābrāma tikšanos ar noslēpumaino Melhisedeku. Izmantojot Lutera ieteikto metodi, mēs mēģināsim atklāt, kurš no patriarhiem vēl bija dzīvs Ābrāma dzīves laikā.1. Mozus grāmatas 11. nodaļā atrodami ciltsraksti, kas sākas ar Noasa vecāko dēlu Šemu, kam divus gadus pēc ūdens plūdiem bija simts gadu. Šems nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, dzīvodams nākamo 9 paaudžu laikā, un mira 602 gadu vecumā, 500 gadus pēc Plūdiem. Ābrāms piedzima 292 gadus pēc Plūdiem, kad Šemam bija 390 gadi un nodzīvoja 175 gadus. Kad Ābrahāms mira 467 gadus pēc Plūdiem, Šemam bija 565 gadi un viņš vēl dzīvoja 37 gadus. Pilnīgi iespējams, ka Šems piedalījās Ābrahāma bērēs un apglabāja viņu. Tā kā Šems bija Noasa vecākais dēls, tad viņam pienācās priesterība, kas caur viņu turpinājās pēc Grēku plūdiem. Ābrahāma dzīves laikā Šems bija vienīgais, kas vēl bija pieredzējis pirmsplūdu laikus un kas no tēviem bija mantojis priesterību. Tā nebija levītiskā priesterība, bet saistīta ar Dieva apsolījumu. Tādējādi Melhisedeks, kuru sastapa Ābrāms, varētu būt bijis Šems. Pie šādām domām par Melhisedeku pieturas jūdu rabīni un arī Luters. Problēma te ir tāda, ka mums trūkst ziņu par Šema apmešanos Kanaānā, kā arī nav nekādas informācijas par to kad un kādēļ viņš mainījis savu vārdu. Beigu beigās, tas, ka Melhisedeks bijis Šems ir un var palikt tikai pieņēmums.

Tiesa, Šems bija lielāks par Ābrahāmu. Tā kā viņš bija arī priesteris, tad nav nekā pārsteidzoša tajā, ka sastopoties ar “Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves” Melhisedeks “viņu svētīja”. Par Šemu Ābrāms būs arī jau dzirdējis iepriekš no Šema mazmazdēla Ēbera, kas bija dievbijīgs vīrs un mantojis no Šema priesterību. Tādēļ Šems tiek saukts par Ēbera dēlu tēvu, kas Ēberam piešķir īpašu godu un norāda, ka no viņa jānāk Kristum. (1. Moz. 10:21). “No Ādama apsolījums par Kristu nonāk pie Seta, no Seta – pie Noas, no Noas pie Šema, no Šema – pie Ēbera, no kura ebreji guvuši savu vārdu, jo visu pasaules tautu vidū viņš ir mantinieks, kam dots apsolījums par Kristu.” (Luters) Ābrāms ir dzīvojis blakus Ēberam, piederējis viņa baznīcai un tādēļ arī tiek saukts par ebreju, “jo dzīvojis Ēbera ticībā un apsolījumā”. (Luters) Tādēļ nav nekā dīvaina arī tajā, ka dižajam Ēbera vecvectēvam Šemam “Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa” ( Ebr. 7: 2.). Tomēr, kā jau minēju, nav drošu pierādījumu tam, ka Šems patiešām ir bijis Melhisedeks. Tādēļ visizplatītākais viedoklis par Melhisedeku ir tāds, ka viņš bijis kanāniešu ķēniņš, kurš valdījis Salemā, pielūdzis un uzturējis ticību patiesajam Dievam, šā iemesla dēļ ticis Ābrāma godāts un ir ticis paaugstināts par Kristus prototipu. Mums jāapmierinās ar to, ka par šā noslēpumainā ķēniņa personu mēs neko konkrētāku pasacīt nevaram. Turklāt, kā mēs vēlāk redzēsim, Dievam šķiet bijis īpašs nolūks paturēt Melhisedeka personas identitāti noslēpumā. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka aprakstam Vētulē ebrejiem.

MELHISEDEKA APRAKSTS

“Viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, tā viņa vārds tulkojams, bet tad arī Salemas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.” (Ebr. 7:2-3)

Šie vārdi šķiet būtu grūti attiecināmi uz kādu vēsturisku personu, jo it kā apgalvo, ka Melhisedekam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, nedz cilts rakstu, bet Viņš ir Dieva Dēlam līdzināms. Tomēr tas, ka viņš ir “bez cilts raksta” nebūt nenozīmē, ka Melhsiedekam nav senču, bet tikai to, ka viņam nav bijis dokumentētu dzimtas rakstu, kas jūdiem šķita ļoti nozīmīgi, īpaši, ja tas attiecās uz priesterību. Šādi izteikumi, kas norādīja uz ģeneoloģijas trūkumu vai neskaidrībām tajā, sastopami arī klasiskajā literatūrā. Piemēram, Seneka 108 vēstulē, runādams par Romas ķēniņiem, saka: “ir divi Romas ķēniņi, no kuriem vienam nav tēva, otram – mātes.” Tūdaļ Seneka piebilst, ka “par Servija māti ir šaubas, bet Anka tēvs vispār netiek minēts..” Tātad viņš nevēlās sacīt, ka šie divi ķēniņi ir bijuši bez tēva vai mātes, bet gan, ka viņu ģeneoloģijās bijušas neskaidrības. Kaut ko līdzīgu varētu nozīmēt Vēstules ebrejiem vārdi, ka Melhisedekam nav bijis tēva un mātes, proti, viņam nav bijis rakstītas, precīzi datētas ģeneoloģijas.

Ikvienam Ārona kārtai piederošam priesterim vajadzēja spēt skaidri pierādīt savu ģeneoloģiju, vai arī viņam bija jāatsakās no priesterības. Viņam arī vajadzēja skaidri zināt ne tika savu tēva, bet arī mātes līniju. (Ezr.7:63-64 Ec.44:22; 3.Moz.21:7) Bija nepieciešamas arī notiektas zināšanas par savu dzimšanu, jo levītiskā prieterība notieca noteiktus vecuma cenzus no 25-50 gadiem. Melhisedekam nebija nekā no visām šīm lietām. Tas nenozīmē, ka viņam nebija tēva, mātes, senču un pēcteču, dzimšanas un miršanas dienas, bet gan to, ka visām šīm lietām attiecībā uz viņu nebija nekādas nozīmes.

Vēstules ebrejiem autors savā stāstījumā Melhisedekam piešķir garīgu skaidrojumu, kas sniedzas pāri vēsturiskiem faktiem. Tādējādi vēstules autors pietuvojas alegoriskam skaidrojumam, lai gan nevaram sacīt, ka viņa skaidrojums ir īsti alegorisks. Melhisedeka apzīmējumi par taisnības un miera ķēniņu nepārprotami norāda uz Kristu. Salemas jeb Jeruzālemes ķēniņš Melhisedeks kalpo kā Kristus prototips. To, ka 1. Mzous grāmatā trūkst norādes uz Melhisedeka dzimšanu un nāvi, Vēstules ebrejiem autors tūdaļ izmanto, lai apgalvotu, ka viņam nav ne tēva, nedz mātes, nedz ciltsrakstu, nedz dienu sākuma, nedz arī gala. 1. Mozus grāmata par to klusē. Šo klusēšanu autors izmanto, lai attīstītu savu argumentu. To pašu autors dara arī attiecībā uz Melhisedeka priesterību, pretēji tiem, kas saņem Ārona priesterību un ir pakļauti nāvei, Melhisedeks paliek priesteris mūžam. Ja mēs uztvertu šo domu burtiski, tad varētu šķist, ka Melhisedeks ir garīga debesu būtne, ko gan nevaram izlasīt 1. Mozus grāmatā. Vēstules autora nolūks negaidīti atklājas viņa izteikumā, ka Melhisedeks ir “Dieva Dēlam līdzināms.” Tas norāda, ka nevis Jēzus Kristus ir līdzināms Melhisdekam, bet gan Melhisedeks ir līdzināms Kristum. Piepildījums ir daudz, daudz lielāks par prototipu. Nevis Kristus līdzinās Melhisedekam, bet Melhisedeks līdzinās Kristum.

Raksti pilnībā ignorē Melhisedeka izcelšanos, jo viņš nedz ieguva, nedz nodeva tālāk savu priesterību. Tā piederēja tikai viņam vienīgam. Tādā veidā tā norādīja uz Kristus priesterību, jo Kristus priesterība nekādā veidā nebija saistīta ar Viņa cilvēcisko ģeneoloģiju. Viņš bija no Jūdas nevis Levija cilts. Tā pēkšņi un negaidīti pēc daudziem gadu tūkstošiem Melhisedeks atklājas kā Kristus priesterības prototips. Tagad mēs saprotam, ko vēstules autors saka ar vārdiem “šis Melhisedeks paliek priesteris mūžam”. Tas notiek nevis tā, ka viņš pats joprojām būtu priesteris, bet viņa priesterība iegūst mūžību tās piepildījumā – Kristus priesterībā. Ebrejiem 5:6 un 6:20, kur tiek runāts par Jēzu, kā augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas mūžīgi, lietots izteikums – “uz mūžiem”, bet par Melhisedeku 7. nodaļas 3. pantā sacīts “viņš paliek priesteris mūžam”. Oriģināltekstā abos gadījumos ir lietoti atšķirīgi vārdi. No tā noprotam, ka pirmajā gadījumā vēstules autors runā par mūžību, bet Melhisdeka gadījumā par turpinošos, nebeidzamu priesterību, tādu priesterību, kas Kristū turpinās mūžīgi. Jēzus ir mūžīgs savā ķēnišķīgajā priesterībā; Melhisedeks ir tāds, kas turpinās, viņa priesterība turpinās Jēzū. Jēzus ir neatkarīgs, absolūts; Melhisedeks ir atkarīgs no anitita Jēzus, un tādējādi viņa priesterība ir nosacīta.” Vētules teksts nesaka, ka Melhisedeks turpina savu prietsera darbu. Pavisam notiekti viņš to vairs nedara. Nedz viņš saņem desmito tiesu, nedz svētī. Tas tā ir pat tad, ja viņš nenomira kā visi citi, ko iespējams var izlasīt 1. Mozus grāmatas tekstā, bet līdzīgi Ēnoham tika uzņemts debesīs. Tas, ko vēstules autors saka, ir – Melhisedeks “paliek priesteris mūžam.” Viņš nevis pilda savas priestera funkcijas, bet paliek priesteris savā piepildījumā Kristū.

LABĀKAS PRIESTERĪBAS NESĒJS

Vēstules ebrejiem 7. nodaļas vēsturiskās daļas nolūks ir vispirms salīdzināt Melhisedeku ar Ābrahāmu. 4. pantā mēs atrodam šī salīdzinājuma kopsavilkumu:

“Redziet, cik liels ir tas, kam sentēvs Ābrahāms ir devis desmito tiesu no ieguvuma!” (Ebr.7:4)

Oriģinālā vārds sentēvs jeb patriarhs atrodas pašās teikuma beigās, tā uzsverot viņa diženumu. Ābrahāma diženums bija visiem zināms. Viņš ir ne tikai jūdu, bet visu ticīgo tēvs. Tomēr autora galvenais nodoms nav salīdzināt Ābrahāmu ar Melhisedeku, bet gan Āronu ar Melhisedeku un līdz ar to divas priesterības – levītisko, kas visi ir Ārona pēnācēji un Melhisedeka, kam pēcnācēju nav. Sekojošie panti atklāj Ābrahāma dotās desmitās tiesas īsto nozīmi.

“Arī tiem Levija bērniem, kas uzņēmās priestera amatu, ir nolikts ņemt no tautas, saskaņā ar bauslību, desmito tiesu, tas ir, no saviem brāļiem, lai gan tie arī cēlušies no Ābrahāma gurna, bet tas, kas nav no viņu cilts cēlies, ir ņēmis desmito tiesu no Ābrahāma un ir svētījis to, kam apsolījumi. (Ebr.7:5-6)

Tātad tā ir pārsteidzoša lieta, ka Levija ciltij ir bijušas likumīgas tiesības un dievišķas sankcijas ņemt desmito tiesu no saviem brāļiem, lai gan arī tie nāk no Ābrahāma gurna. Tomēr vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka tam, kurš nav saistīts ar Levija cilti, kam nav pat sava cilts raksta, bez bauslības notiektas kārtības ir ņēmis desmito tiesu no neviena cita kā paša Ābrahāma, kurš nevienam nekad, nedz pirms šā notikuma, nedz pēc tā, nav maksājis desmito tiesu! Tas, ka Melhisedeks ņēmis no Ābrahāma desmito tiesu nenozīmē, ka Melhisedeks to pieprasījis. Ābrahāms, atzīdams Melhisedeka kā Dieva priestera diženumu, ir devis desmito tiesu labprātīgi. Turklāt neraugoties uz to, ka Ābarhāmam bijuši Dieva apsolījumi, Melhisedeks ir svētījis viņu. Tātad viņš ir svētījis to, kam bijusi visaugstākā Dieva svētība – apsolījumi. Tas liecina, ka Melhisedeks ir bijis ļoti īpaša persona. Te jāievēro arī, ka oriģināltekstā vārdi “ņēmis desmito tiesu” un “ir svētījis” ir pabeigtās tagadnes darāmās kārtas īstenības izteiksmē, kas norāda uz šo darbību paliekošo nozīmi. Tādējādi vēstules rakstītājs pārceļ šo Vecās Derības notikumu tagadnē, norādīdams uz Melhisedeka priesterības turpināšanos tās pilnīgajā piepildījumā Kristū.

Tālāk 7. pantā mēs lasām, ka Melhisedeks bijis lielāks par Ābrahāmu, jo “neapšaubāmi tikai lielākais svētī mazāko.” Desmitās tiesas došana un svētīšana šeit nav atdalāmas lietas. Tās abas sader kopā. Tas, ko īsti nozīmē desmitās tiesas ņemšana, visskaidrāk atklājas svētības došanā. Tas ir vispārzināms fakts, ka svētī tikai lielākais. Lai gan viņš bija svētīts ar Dieva apsolījumiem, Ābrahāms sevi atzina par zemāku nekā Melhisedeks, noliekdamies Melhisedeka priekšā, lai saņemtu viņa svētību. Ābrahāms rīkojās pareizi, jo viņš nebija ķēniņš-priesteris, bet Melhisedeks bija. Ābrahāms nebija ķēnišķīgā priestera Jēzus pirmtēls, bet Melhisedeks bija. No zemošanās Melhisedeka priekšā Ābrahāms nezaudē neko no sava diženuma, bet ar to parāda cik liels ir Melhisedeks. Iedibinājis kā nepastrīdamu faktu, ka lielākais svētī mazāko, vēstules autors tālāk rādīs Melhisedeka pārākumu pār Āronu, kas arī ir viņa galvenais nolūks.

“Šeit desmito tiesu saņem mirstīgi cilvēki, bet tur tas, par kuru liecina, ka viņš dzīvo.”
Šis pants ievada domu, kas tiks attīstīta tālāk 9. un 10. pantā. “Šeit” un “tur” norāda uz atšķirību starp āroniskās priesterības līniju un Melhisedeku. Šī atšķirība turpina pieaugt, teikumā kontrastējot mirstīgos cilvēkus ar to – “kurš dzīvo”. Lai gan levītiskā prieterība bija Dieva iedibināta, tomēr paši priesteri bija vienkārši mirstīgi ļaudis.Viņiem bija dots tikai dažus gadus kalpot Tam Kungam. Melhisedeka līnija no levītiskās šajā ziņā atšķīrās, jo Melhisedeka līnija turpinājās. Vēstules autors šeit atsaucas uz precīzu Vecās Derības tekstu, sacīdams – “par kuru liecina”. Tā ir delikāta norāde, ka vēstules autors balsta savu sakāmo visnotaļ autoritatīvā avotā. Komentatoru domas dalās – vai šis avots ir 1.Moz.14 vai arī 110. psalms, vai arī abi VD teksti. Tomēr skaidrs ir tas, ka Vēstules ebrejiem autors šeit grib uzsvērt faktu, ka Raksti runā tikai par dzīvu Melhisedeku. Nevis tādēļ, ka viņš nekad nebūtu miris, bet gan tādēļ, ka viņa ķēnišķīgo priesterību nāve nekādi neietekmēja, ko nevar sacīt par levītisko priesterību, jo tai bija nepieciešama nemitīga pēcteču virkne. Melhisedeks ir tikai viens vienīgs ķēniņa-prietsera pirmtēls, kurš dzīvo savā tēlā ķēniņā – priesterī Jēzū Kristū. Melhisedeka viens vienīgs veikums attiecībā uz desmitās tiesas saņemšanu un Ābrahāma svētīšanu ir neatkarīgs no viņa fiziskās nāves. Tas pastāv ķēniņā – priesterī Jēzū, kurš arī ar vienu darbību, proti, savu krusta nāvi, ir tas, uz ko Melhisedeks norāda. Tagad seko galvenā doma.

“Un, tā sakot, arī Levijs, kas ņem desmito tiesu, caur Ābrahāmu ir devis desmito tiesu. Jo viņš bija tēva gurnā, kad Melhisedeks ar to satikās.” (Ebr. 7:9-10)

Vārdi “un, tā sakot” vedina domāt, ka autors sacīs kaut ko vispārīgu vai nekonkrētu. Patiešām, varētu šķist, ka vēstules autors it kā atrunājas, saprazdams, ka saka kaut ko neparastu. Tomēr tas ir pārpratums. Lai gan šī frāze nav sastopama citviet Jaunajā Derībā, tomēr tās nozīme ir skaidra – “pareizāk sakot” vai “stingri ņemot”. Vēstules autors šeit tieši grib uzsvērt, ka Levijs vēl bija Ābrahāma gurnā, kad viņš maksāja desmito tiesu Melhisedekam. Tātad pat Levijs, kurš saņem desmito tiesu, caur Ābrahāmu pats ir maksājis desmito tiesu. Levijs pats personīgi nekad nesaņēma desmito tiesu nedz arī maksāja. Desmito tiesu viņš saņēma caur saviem pēcnācējiem – āronisko priesterību, savukārt maksāja viņš caur Ābrahāmu. Pirmā doma šeit palīdz izprast pēdējo, kā arī to, ko grib pateikt vēstules autors, sacīdams – stingri ņemot vai pareizāk sakot. Vēstules autora vārdos atklājas jūdiem labi saprotamā solariditātes apziņa – tēvi un bērni ir cieši saistīti. Levijs – tas, kas pats saņem desmito tiesu, ir arī pats to maksājis. Arī šeit oriģināltekstā ir lietots pabeigtās tagadnes laiks, kas norāda, ka Levijs uz visiem laikiem paliek tāds, kas maksājis desmito tiesu. Tas, ko darīja Ābrahāms attiecas uz visiem viņa pēcnācējiem. Caur Ābrahāmu Levijs un visa priesteru kārta, kas cēlusies no viņa, noliecās Melhisedeka priekšā. No tā ikvienam top skaidrs, cik dižena persona bijusi Melhisedeks. Viss, kas ir ticis pateikts un kas palicis nepateikts par Melhisedeku Vecās Derības Svētajos Rakstos iezīmē viņu “kā Dieva Dēlam līdzināmu” un priesteri, “kas paliek mūžam”. Tādējādi viņš ir ne tikai atšķirīgs, bet arī daudzkārt pārāks par tiem priesteriem, kas cēlušies no Levija cilts un savu autoritāti saņēmuši no bauslības. Balstoties šajā atziņā, vēstules autors tālāk norāda, ka Levija priesterība nespēja nest pilnību un tās sasniegšanai bija vajadzīgs Priesteris pēc Melhisedeka kārtas – Jēzus Kristus.

KAS NO TĀ IZRIET?

Pārdomājot to, kas Rakstos sacīts par Melhisedeku un viņa priesterību, mēs redzam cik absurdi ir mēģinājumi Jaunās Derības kalpošanas amatu saistīt ar vēsturisko bīskapa amata pēctecību, roku uzlikšanu un cilvēku ieviestām garīgā amata gradācijām. Vēstules ebrejiem autors stingri nostājas pret mēģinājumiem apšaubīt Kristus priesterību tādēļ, ka Kristus nenāk no Levija priesteru cilts. Kristum šāda priesterība nav vajadzīga. Viņa priesterība ir daudzkārt augstāka – tā nav saistīta nedz ar cilvēkiem, nedz viņu cilts rakstiem, bet tā ir mūžīga priesterība, kas uz visiem laikiem nomainījusi āroniski-levītisko priesterību, to piepildīdama un atceldama. Tās pirmtēls ir Melhisedeks – ķēniņš, priesteris bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta, viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala. Tādēļ mums ir tikai viens Priesteris, proti, Jēzus Kristus, un viens kalpošanas amats, proti, Evaņģēlija kalpošanas amats. Runājot par šo Evaņģēlija kalpošanas amatu, Raksti un luteriskās ticības apliecības to nesaista ar kādiem cilvēkiem, viņu vēsturisko pēctecību, svētumu, spējām, talantiem, nosaukumiem utt. Evaņģēlija kalpošanas amats ir daudzkārt augstāks un diženāks par jebkuru cilvēku, tāpat kā Melhisedeka priesterība ir augstāka un diženāka par levītisko. Patiesību sakot, tā ir vienīgā un mūžīgā Augstā Priestera kalpošana, kas pats ar savām svētajām asinīm dzēš Dieva taisnīgās dusmas un glābj grēcinieku no grēka, nāves un elles. Tādēļ pildot šo amatu, mācītājs uzvelk savu amata tērpu, kas pilnībā apsedz viņu, tā apliecinot, ka te vairs nav būtiska Jāņa vai Pētera persona, bet gan vienīgais un mūžīgais Augstais Priesteris, kas pats kalpo savai tautai ar vārdu un sakramentiem. Tas, cik dziļi pagrimusi ir evaņģēliskā ticība un izpratne par Evaņģēlija kalpošanas amatu, parādās visur tur, kur demonstrējot savu nezināšanu, cilvēki rada ceremonijas un izmanto mācītāja amata tērpu, lai norādītu uz kādām hierarhiskām atšķirībām amata nesēju starpā. Visur tur, kur parādās atšķirības un gradācijas, mēs dzirdam bauslības balsi. Te ir aizmirsts ieklausīties gan Svētajos Rakstos, gan mūsu evaņģēliskās ticības apliecībā, kas par Evaņģēlija kalpošanas amatu runā kā par Dieva dāvanu, praktiski atstājot bez ievērības personas, kas šo amatu pilda.