Mesijas piedzimšana un būtība

Mēs diezgan sīki aplūkojām mesiāniskās idejas saknes Mozus grāmatās un psalmos, un savukārt arī pravietiskā literatūra ir parādījusi galvenās mesiāniskās cerības kontūras dažādos Israēla vēstures posmos. Tomēr no kristīgā viedokļa ir svarīgi koncentrēt uzmanību uz to, ko jūdi patiesībā domāja par Mesijas būtību un piedzimšanu, kā arī par viņa salīdzinošās nāves iespēju.

Pirms Otrā pasaules kara slavenais profesors Etelberts Štaufers no Erlangenas universitātes pētīja Jaunās Derības kristoloģiju, mēģinot to izskaidrot rabīnistiskā jūdaisma gaismā. Pēc kara viņš publicēja trīs plašus pētījumus par Jēzu, izmantojot savu “rentgena staru metodi” un augstu novērtējot Jāņa evaņģēliju, it īpaši kā avotu Jēzus liecībai par Sevi; Nāves jūras pergamenti galu galā to atkal ir atjaunojuši goda vietā. Šis vīrs, kas bija atzīta autoritāte gan Tuvajos, gan Tālajos austrumos, tomēr bija spējīgs pateikt, ka “rabīnu tradīcija ir tikai polemika”, un tāds iespaids tiešām rodas, ja kāda domas tiek izfiltrētas caur Talmuda izteikumiem. Tomēr es uzskatu, ka senākas literatūras gaismā, kura nav bijusi pakļauta tai pašai cenzūrai kā Talmuds, mēs jau pierādījām, ka esam saņēmuši nedaudz pozitīvāku iespaidu. It īpaši Targums un Midrash Mesijas funkcijas parāda no plašāka, vispusīgāka viedokļa. Izraēlas pioniera profesora Jozefa Klausnera vienpusība pirmkārt izpaudās tā, ka viņš kā vācu kultūras tradīciju mantinieks neredzēja vajadzību pievērsties Mesijas aprakstu pētījumiem Midrash.

Senā jūdu literatūra var ļoti apmulsināt, jo pastāv iespēja izlasīt simtiem lappušu, neatrodot nevienu domu, kas skartu pestīšanas cerību. Par laimi Targumā potenciālās mesiāniskās interpretācijas var atrast pēc atbilstošiem Vecās Derības pravietojumiem, un Yalgut jeb “portfelis” ietver diskusijas par attiecīgām Talmuda norādēm. Tikai Midrash ir jālasa kā maratonā. Tradīciju labirintā mesiānisko pavedienu daudz vieglāk uztvert ir tad, kad ir zināmi tā izejas punkti. Reiz pēc senās Jeruzalemes iekarošanas es kopā ar diviem somu biedriem riskēju ieiet alā, kas ved no “Salamana krātuves” Eļļas kalna un Jērikas virzienā. Tomēr jau pašā sākumā mēs nobijāmies un devāmies atpakaļ. Arābu gids, kas bija Jeruzalemes iedzimtais, man pastāstīja, ka viņš šai alā pirms dažām nedēļām ir pavadījis gandrīz stundu, un apgalvoja, ka, lai neapmaldītos blakus ejās, būtu ieteicams, ejot uz priekšu, pa grīdu izvilkt pavedienu, lai pēc tam tas parādītu atpakaļceļu. Reiz lielā, teātrveidīgā telpā pie alas sākuma atradās akmeņlauztuves, kur tika sagatavoti akmeņi templim. No šīm akmeņlauztuvēm “nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami”. Mūsdienās tunelis, kurā es ievedu savus draugus, ir slēgts ar oficiālu pavēli. Tomēr nu mums ir pienācis laiks attīt pavedienu uz sākumu un uzzināt, ko esam iemācījušies.

Galvenā tēma, kas caurvij vissenākos jūdu literatūras slāņus, attiecas uz Mesijas izcelšanos un piedzimšanu. Mēs, protams, jau no Mihas 5:1 zinām, ka valdniekam, kurš piedzims Betlēmē, “izcelšanās.. meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos”, un viduslaikos to joprojām interpretēja tādējādi, ka viņš “bija pirms saules, mēness un zvaigžņu ceļiem” un ka “laikabiedri viņu sauca vārdā “El”,” kas nozīmē “Dievs”. Tas sakrīt arī ar vārdu “Tas Kungs mūsu taisnība” no Jeremijas grāmatas un dažādiem epitetiem, ko Jesaja attiecina uz Mesiju. Kad rabīni meklē, kā pierādīt savas idejas, viņi tās pamato ar atsevišķiem Vecās Derības pantiem, un mūsdienu teoloģija to uzskata par nezinātnisku jau pēc būtības.

Mēs jau redzējām, ka “Mesijas persona” ir iesaistīta pašā radīšanas pārskata sākumā. Kad Dievs sacīja: “Lai top gaisma,” – Viņš radīja Mesijas gaismu. Zohar tradīcija izmanto daudzus vārdus, lai aprakstītu to, ka Mesija bija jau “Ēdenes dārzā”, kur viņš sastādīja jaunu bauslību, kurā nav ne “tev būs”, ne “tev nebūs” baušļu – zechut ô hovâh. Mesija ir “sievas sēkla”, “Ābrahāma sēkla” vai vienkārši “cita sēkla no citas vietas”. Viņš ir “Mimra”, caur kuru pasaule tika radīta, un viņš ir “Vārds”, bez kura “nekas netika radīts”. Viņš piedzims de-Rûah qudshâh – “no Svētā Gara”. Rabīni runā par tā paša veida “skaitļa trīs noslēpumu” – razei de-Sheloshâh – tāpat kā kristieši, kaut arī šīs domas ir tikai “iekšējās patiesības ārējā čaula” un līdzinās praktiskā saprāta “postulātam”. Mesija ir arī “Visuaugstākā dēls, Svētā dēls, lai svētīts viņa vārds”. “Viņš bija Dieva dzemdināts.” Viņš sēd pie Dieva labās rokas. Viņš ir Israēla “aizstāvis” Dieva priekšā. Visas lūgšanas uz Dievu vajadzētu vērst “Jēzus, Vaiga valdnieka,” vārdā. Tas viss ir saskaņā ar mierinājuma vēsti, jo Dievs nav atriebības, bet žēlastības Dievs. Turklāt rabīnu ekseģēzē mēs jau redzējām spēcīgu mesiānisko cerību, kas ir saistīta gan ar Mesiju, gan ar plašu vispārējo eshatoloģisko perspektīvu. Tinot pavedienu atpakaļ, mēs redzēsim vēl vairāk iezīmju, kas saistītas ar šiem jautājumiem, un, proti, tādas iezīmes, kuras Vecās Derības kristīgā interpretācija nav spējusi atzīt par Mesijas gaidīšanas veicinošajiem faktoriem.

Vajadzētu saprast, ka mesiāniskā cerība, kuru jūdu avotos var atrast kā apstiprinātu normatīvu, ir izgājusi jau divkāršu iekšējo cenzūru. Tomēr tur ir palicis materiāls, kas adekvāti atbalsta Jaunās Derības interpretācijas autentiskumu.

Jaunā Derība runā par “Kristus noslēpumu” un “zīmēm”, no kurām var secināt Jēzus kā Mesijas uzticamību. No vienas puses, tas saskan ar mesiāniskās idejas patieso dabu, no otras puses, ar rabīnu runas veidu. Vēsturiski kritiskā metode nespēj iedziļināties šādā domāšanā, it īpaši, ja tā pat neinteresējas par avotiem, kuru teksti ir ebreju valodā. Sākumā mēs redzējām, ka tais disciplīnās, kuras mēs iedalām kategorijās kā ideogrāfiskas, topika pamatmērķis ir atklāt “vadošos viedokļus” atbilstošās vietās un atklāt katra jautājuma topos jeb “vietu” cilvēka apziņā. Praksē tas ir mēģinājums izprast aplūkojamā perioda domāšanas veidu. Tad no savas tēmas viedokļa mēs mēģināsim noskaidrot, kāds Jaunajai Derībai bija pamats interpretēt Kristu tā, kā tā to darīja. Tas vienmēr iepriekš pieņem piemērota izejas materiāla izvēli un plašu “topogrāfisku” plānojumu.

Mēs jau redzējām dažas “zīmes”, no kurām secinājumus izdarīja rabīni. Jesajas 7:14 aprakstā par Mesijas piedzimšanu ir teikts:

“Tādēļ Tas Kungs pats jums dos ZĪMI: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.”

Betlēmes gani dzirdēja šādus vārdus:

“Un to ņemieties par ZĪMI: jūs atradīsit bērnu..”

Dievbijīgais Sīmeans par Jēzus bērnu pareģoja, ka Viņš būs “par ZĪMI, kam runā pretī”. Vecā Derība atbilstoši runā par “apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti” (Jes.8:14), kas, pēc rabīnu domām, ir Mesija. Pirmais Mozus saņem apsolījumu 2.Moz.3:12: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā ZĪME,” – un tādā pašā veidā otrais Mozus – Mesija – izmanto “Es esmu” paziņojumu, kas ir ņemts no paša Dieva vārda. Kad Jēzus saka, ka Viņš tiks paaugstināts tieši tāpat, kā Mozus tuksnesī paaugstināja čūsku, Salamana gudrības grāmata piekrīt šai “pestīšanas ZĪMEI”. Norādot uz Savu augšāmcelšanos, Jēzus sacīja, ka Viņa paaudzei netiks dota neviena cita “kā Jonas ZĪME”, un atkal šī analoģija ir atrodama Midrash literatūrā, kas saistīta ar augšāmcelšanos. Tādas zīmes izaicina paša klausītāja dedukcijas spējas. Ir grūti atrast kādu cilvēku no otrā Tempļa laikiem, kas varētu pienākt tikpat tuvu šo “ZĪMīgo” pravietojumu piepildījumam, kāds tas bija Jēzū.

Galvenā iezīme, kas atrodama viscaur tradicionālajā jūdu ekseģēzē un līdzvērtīgi arī Jaunajā Derībā, ir veids, kā Bībele tiek uztverta asociatīvi. Vislabākais piemērs tam varētu būt Midrash 2.psalma izskaidrojums, kur vārds bar – “dēls” – tiek saistīts ar vairākiem mesiāniskiem pravietojumiem no Jesajas grāmatas, ar Cilvēka Dēlu Daniēla grāmatā un ar Mesiju, kas sēd pie Dieva labās rokas, no 110.psalma.

Pamatu tam, ka Jēzus piedzima no jaunavas, dziļāk aplūkosim SAKŅU grāmatas Jaunās Derības daļā. Tomēr mēs jau skaidri redzējām, ka vissenākie necenzētie jūdu avotu teksti bagātīgi runā par Mesijas pirmsvēsturiskajām iezīmēm un pat izdara noslēpumainas norādes uz viņa brīnumaino piedzimšanu. Ievērojamākās no tām atrodam Zohar tradīcijā, uz ko norādījis kāds jūdu izcelsmes zinātnieks. Jesajas 9:6 lasām: “Jo mums ir piedzimis bērns,” un “VIŅA VALSTĪBA IES PLAŠUMĀ, un miers būs bez gala.” Pārrakstot Rakstus, ebreju rakstveži negribēja mainīt nevienu detaļu, pat ne izlabot skaidri redzamas gramatiskas kļūdas, kādas ir atrodamas šā panta ebreju valodā, baidoties, ka vēlākie pārrakstītāji varētu izdarīt atkal savus labojumus un šis process turpinātos ad infinitum. Šeit tiek saglabāts nelabots burts “m” vārda le-Marbe – “pavairošana” – vidū, kas kādā teksta tālāknodošanas posmā ir nomainīts pret “slēgto” jeb “beigu” “m”. Midrash par Rutes grāmatu, kas ir viens no senākajiem Midrash, atbildot uz jautājumu, kāpēc šis “m” ir slēgtais, secina, ka Hiskijam vajadzēja būt Mesijam, bet šī lieta tika “novilcināta”. Savukārt Zohar nospriež, ka slēgtais “m” norāda uz to, ka Mesija piedzims no “noslēgtas miesas”. Varbūt kas tamlīdzīgs bija prātā profesoram Dāvidam Flusseram, kad, 1984.gada vasarā apciemojot Somiju, viņam uzdeva visgrūtākos jautājumus attiecībā uz to, kādi ir viņa uzskati par Jauno Derību. Par Jēzus augšāmcelšanos viņš kategoriski apgalvo:

“Tas ir vēsturisks fakts.. Protams, es pats nebiju klāt pie kapa, bet augšāmcēlies Jēzus parādījās Saviem mācekļiem. Tiesa, to nevar apstiprināt zinātniski. Tas ir vienīgi ticības jautājums.”

Un piedzimšana no jaunavas?

“Tā nav pretrunā ar jūdu domāšanu.”

Aplūkojot šo tēmu, vēsturiskais kriticisms uzdod jautājumus par vārdu pamatnozīmi oriģinālvalodās. Jesajas izmantotais vārds ạlma neapšaubāmi nozīmē arī “jauna sieviete”. Īzāka līgava Rebeka bija ạlma (1.Moz.24:43), bet viņa bija arī betulâh – “jaunava, un to neviens nebija aizticis” (16. p.). Uz viņu tiek attiecināts arī vārds nạ’ara, kaut arī šis vārds Vecajā Derībā laiku pa laikam parādās kopā ar vārdu, kas apzīmē “jaunavu” – nạ’ara betulâh. [Soģu 21:12 un 1.Ķēn.1:2] Mūsdienu ebreju valodas vārdnīcas, kas izdota piecos sējumos, un Vecās Derības analītiskās konkordances sastādītājs Ābrahāms Evens Šušans, atspoguļojot katru vārdu visās formās, kurās tas parādās, skaidro, ka ạlma pirmkārt nozīmē jaunu meiteni “pirms laulībām”. Bez šaubām, tā tas arī bija domāts, kad 200 gadu pirms Kristus Jesajas 7:14 Septuagintā tika tulkots ar grieķu vārdu parthenos, kas nozīmē “jaunava”.

“Vēsturiskais” kriticisms ir spiests apmierināties ar Mateja un ārsta Lūkas liecībām, kas atklāti apgalvo, ka Jēzus piedzima no Svētā Gara un jaunavas. Abu evaņģēliju valoda un domāšana ir tik ebrejiska, ka tikai ar lielām pūlēm ir iespējams atrast saistību ar grieķu mitoloģisko iztēli. Un atkal – tas, ka Jāņa un Marka evaņģēlijos nav Jēzus piedzimšanas apraksta, tiek skaidrots ar to, ka tie, pēc Jeruzalemes skolas uzskatiem, tika uzrakstīti vēlāk nekā Mateja un Lūkas evaņģēliji, un tāpēc viņi abi bija labi iepazinuši priekšteču rūpīgo darbu. Tomēr pašā evaņģēlija sākumā Marks uzsver, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, un Jānis par Kristus iepriekšējo eksistenci Pāvila stilā apgalvo, ka Viņš bija “visas radības pirmdzimtais” (Kol.1:15). 2. Korintiešiem piektajā nodaļā tiek stāstīts, ka Dievs “mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu”. Ja mēs neakceptējam Kristus pirmsvēsturiskās iezīmes, tad pamatu zaudēs pat salīdzināšanas mācība.

Doktrīnu par piedzimšanu no jaunavas apstrīdēja nelaiķis Džons A.T. Robinsons, bijušais Vulvičas bīskaps, un nesenākā laikā Daremas bīskaps Deivids Dženkinss. Tomēr vēsturiskais kriticisms par šiem jautājumiem nevar pateikt neko noteiktu, kamēr atklājoši vēsturiskā metode māca, kā tos var saprast.

Jūdu literatūrā ir daudzi uz Mesiju attiecināti noslēpumaini vārdi, kas mums palīdz izprast viņa izcelšanos un būtību, pat ja Movinkels tos uzskata par “mīklainiem un pa pusei humoristiskiem”. Būtu noderīgi pārskatīt šo epitetu lielākās daļas apkopojumu, un Jesajas 9:5 atrodas jau gatavs pārskats, no kura mēs mācāmies, kā viņu sauks: “Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Targums šo pantu apgaismo tā: “Viņa vārds ir bijis kopš seniem laikiem..,” – un “Mūžīgais tēvs” daļu: “Mesija ir bijis mūžīgi.”

Dažādos kontekstos mēs esam izklāstījuši šādus Mesijas aprakstā izmantotos vārdus: BEN PâRETS un PORêTS (1.Moz.38:29 un Mih.2:13), ŠILO (1.Moz.49:10), SOREQA jeb “vīnakoks” (1. Mozus 49:11 un Jņ.15:1), MASHIAH jeb “svaidītais” (Ps.2:2 un Dan.9:26), DERĪBAS EŅĢELIS (Mal.3:1), OTRAIS MOZUS (5.Moz.18:18), TAS KUNGS MŪSU TAISNĪBA (Jer.23:6, 33:16), PENUEL un PENIEL (1.Moz.32:30), VAIGA PRINCIS un VAIGA EŅĢELIS (Jes.63:9), METATRONS un MIMRA (Zohar), YINNON (Ps.72:17), MORáH – “bijājamais Dievs” (Ps.76:12), PIRMAIS (Jes.41:27), STŪRA AKMENS (Ps.118:22), DĀRGS STŪRA AKMENS (Jes. 28:16), DĀVIDA DĒLS (Hoz.3:5), NEHORA jeb Gaisma (Dan.2:22), MIERINĀTĀJS (Raudu dz.1:16, Jes.52:9), HADRAHS jeb “ass un maigs” (Cah.9:1), HANINA jeb Žēlastība (Jer.16:13), BAR NAPHLI, ẠNANI jeb BEN ẠNANIM (Am.9:11), ĒFRAIMS jeb ĒFRAIMS, JĀZEPA DĒLS, un MESIJA, JĀZEPA DĒLS (Jer.31:9). Turklāt rabīnu tradīcija ar Mesiju saista BAR ENASH jeb “Cilvēka Dēlu” (Dan.7:13).

Tāpat mesiāniskās cerības vēsti papildina astoņi Vecās Derības ebreju vārdi, kas apskaidro “Atvases” ideju: TSEMAH (Cah.6:12, Jes.4:2, Jer.23:5), NETSER (Jes.11:1), HOTER (Jes.11:1), SHôRESH (Jes.11:10 un 53:2), YINNON (Ps.72:17) un TSAMERET jeb RôSH YENIKOTâV (Ec.17:4, 22). Tie tiek tulkoti kā “atvase”, “zars”, “sakne”, “viss zels un plauks”, “augšējais zars” un “pati augstākā atvase”. Precīza izteikuma rôsh yenikotâv nozīme Ecehiēla pravietojumā ir “zīdaiņa galva”, ar ko tiek izteikts, ka “augšējais zars” vairāk vai mazāk “zīž” koka sulu. Tā pati sakne parādās formā YONêK – “zīdainis”, kad Jesajas 53:2 ir teikts:

“Viņš.. izauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē.”

Kāds rabīns reiz teica, ka šeit viņš saskata slepenu norādi uz Mesijas brīnumaino piedzimšanu, jo viņš piedzims it kā no zemes, “kas nav uzarta un kurā nav stādīta neviena sēkla”. Neviens, kurš nesaprot tēlainu valodu, aiz šiem vārdiem nevar uztvert Vecās Derības mesiānisko cerību.

Vēsturiskā un garīgā vēsts par “zara” jēdzienu man kļuva skaidrāka 1968.gada ziemā Izraēlā, tādā situācijā, kura bija arī zināmā mērā humoristiska. Tovakar, stāvot uz savas mājas balkona, es sacīju draugam, jūdu kristietim, ka gaisā ir sniega dvesma. “Labi,” viņš teica, izmantojot ebreju valodas izteicienu, “tu esi pravietis, ja tā notiks.” Naktī, kad biju atgriezies no saviem pienākumiem, es atkal izgāju uz balkona, bet Jeruzalemes nakts vairs nevēstīja par draudošo sniegu. Tomēr ap pieciem mani pamodināja šāvienam līdzīga skaņa, tad iestājās dziļš klusums – nebija pat pierastās automašīnu, suņu vai kaķu trokšņošanas (kādu rītu mēs sava dārza olīvu kokā saskaitījām 13 kaķus!). Puspajokam es pasniedzos, lai redzētu, vai sieva joprojām ir tepat – jā, viņa tur bija. Tad es atcerējos, ko biju teicis vakarā, un, atvēris žalūzijas, sajūsmināts uz balkona ieraudzīju pusmetru biezu slapja sniega kārtu. Manu pēkšņo pamošanos bija izraisījis kaimiņu dārza koks, kas zem sniega svara pārlūza uz pusēm.

Dažas dienas vēlāk atnāca arābu dārznieks, ar savu jauno zāģi nozāģēja koka atliekas apmēram krūšu augstumā un tad dažādās stumbra daļās izveidoja dziļas brūces, līdz tas sāka izskatīties pēc gaļasmašīnas. Mēs stāvējām, brīnījāmies un domājām, kā gan tas ir, ka Somijā mēs nevaram atļauties atstāt tik garus celmus. Ko gan mēs zaudētu? Diez vai bija pagājis mēnesis, kad sieva mani paaicināja uz balkona, lai apbrīnotu pār kaimiņu žogu redzamo ainu: nozāģētais un savainotais celms bija pilns ar jaunas cerības atvasēm. No koka brūcēm radās jauna dzīvība!

Mesiāniskā cerība ir saistīta ar jūdu tautas vēsturi. Jūdas cilts tika aizvesta trimdā, un Isaja ģimenes koku nogrieza no celma. “No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi.” (Jes.1:6) Tomēr no izmisuma sāka augt jauna cerības atvase, un Isaja celms sevī slēpa dzīvības apsolījumu. Reiz pat “tautas meklēs Isaja saknes atvasi”, un Mesija būs “viņām par karogu” (Jes.11:10). Dievs saglabās Israēla atlikumu, “pazemīgus un nabadzīgus ļaudis, kas savu cerību liks uz Tā Kunga Vārdu” (Cef.3:12). “Visnabadzīgākie tad būs pārtikuši,” – un “Tas Kungs stipru uzcēlis Ciānu un ka nelaimīgie no Viņa tautas tur atrod patvērumu.” (Jes.14:30-32) Bet Mesija ir arī MIERINĀTĀJS UN DVĒSELES IEPRIECINĀTĀJS (Raudu dz.1:16) katram atsevišķam cilvēkam.

Izmantojot gematriju, rabīni redzēja zināmu saistību starp vārdiem TSEMAH – “Zars” – un MENAHEM – “Mierinātājs”. TSEMAH = 90 + 40 + 8 = 138 un MENAHEM = 40 + 50 + 8 + 40 = 138. Skatoties no šāda aspekta, zara jēdziens ietver arī vēl cerības vēsti. No otras puses, bez vārda NETSER ir vēl ar to saistīti Mesijas epiteti, kā, piemēram, aramiešu vārds NATRONA jeb NETIRUTA. Gan ebreju, gan aramiešu vārdi ir veidoti no darbības vārda “sargāt” – vārds “Nacarete” sākotnēji nozīmēja “novērošanas punkts”. Tātad Mesija ir aizbildnis un aizstāvis. Līdz ar to kļūst saprotams Mateja 2:23 sacītais. Tur mēs lasām, ka Jēzus vecāki gāja un “apmetās pilsētā, vārdā Nacarete, lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nacarieti.” Šī savādā interpretācija ir saistīta ar Jes.11:1 norādi uz atvasi – NETSER, t. i., vārdu, kura sakne, kā mēs redzējām, deva divus Mesijas epitetus aramiešu valodā.

Mēs jau redzējām, ka rabīnu literatūrā, aprakstot Mesijas piedzimšanu un raksturu, bieži tiek izmantoti pirmsvēsturiski tēli un terminoloģija. Mesija bija jau pirms radīšanas, un pats iesaistījās radīšanas darbībā. Viņa slepenajos vārdos rabīni saskata noslēpumainas īpašības. Tomēr kopumā mesiāniskie pravietojumi balstās uz vēsturi. No Jaunās Derības viedokļa ir būtiski, lai Kristus būtu Dieva Dēls. Rabīnu tradīcija neuzskata par neiespējamu, ka Mesija piepildīs šo prasību gan attiecībā uz brīnumaino piedzimšanu, gan uz izcelšanos. Līdzīgā kārtā salīdzināšanas mācība pamatojas apgalvojumā, ka “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi”.