Mīlestība līdz galam

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. [Jņ.13:1-15]

Stāstu par Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vakara notikumiem, apustulis Jānis sāk ar šā vakara kopsavilkumu, sacīdams, ka Jēzus parādījis saviem mīļajiem mācekļiem “mīlestību līdz galam” (Jņ.13:1). Šos vārdus nav viegli saprast, pirmkārt, jaut tādēļ, ka vārds mīlestība mūsdienās ir viens no visļaunprātīgāk lietotajiem vārdiem. Ar vārdu “mīlestība” cilvēki mēdz attaisnot laulības pārkāpšanu un homoseksuālas attiecības, mīlestības vārdā tiek uzsākti kari un mīlestības vārdā tiek paciestas maldu mācības baznīcā. Šajā sakarībā tautas gudrība saka, ka “mīlestība ir akla”. Patiesību sakot šāda “mīlestība” nemaz nav mīlestība, bet tā ir apmātība. Apustulis Pāvils, cildinādams mīlestību, Vēstulē korintiešiem, skaidri saka, ka mīlestība nekad nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību (1.Kor.13:6). Tas pats Pāvils citā vietā saka, ka netaisnība ir grēks, tātad mīlestība nav savienojama ar grēku, bet tieši ir grēka pretmets. Tādēļ mums jāmācās lietas saukt īstajos vārdos, proti, laulības pārkāpējs ir mīlestības noliedzējs, kurš savā apmātībā apmierina savas egoistiskās tieksmes; kara uzsācējs nevis mīl savu dzimteni, bet varmācīgi izturas pret citu tautu un pakļauj savus karavīrus nāves briesmām; tas, kurš pieļauj maldu mācību izplatīšanu baznīcā, ir vienaldzīgs egoists, kurš noliedz mīlestību pret Dievu un Viņa mācību.un pakļauj mūžīgās nāves briesmām labticīgus cilvēkus. Tādēļ 45. Psalmā Svētais Gars slavē taisnības mīlestību un naidu pret netaisnību, savukārt apustulis Jānis raksta, ka Dieva mīlestība ir Viņa baušļu turēšana (1.Jņ.5:3). Un baušļi skaidri saka – Tev nebūs Dieva vārdu nepareizi lietot, Tev nebūs nokaut un Tev nebūs arī laulību pārkāpt! Tik samaitāta ir kļuvusi pasaule, ka vajadzīgs sarakstīt vai veselu grāmatu, lai paskaidrotu. kas mīlestība nav. Tagad mums jāatgriežas pie evaņģēlista vārdiem, lai noskaidrotu, kas ir tā mīlestība, ko Jēzus parādīja līdz galam.

Sava evaņģēlija sākumā Jānis raksta, ka tik ļoti Dievs mīlējis pasauli, ka Viņš tai dāvājis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens neietu pazušanā, bet caur ticību Viņam iemantotu mūžīgo dzīvošanu (Jņ.3:16). Pirms viņš min mīlestības parādīšanu līdz galam, Jānis norāda, ka Jēzus zinājis, ka pienākusi Viņa izšķirošā stunda un Viņam no šīs pasaules jāaiziet atpakaļ pie Tēva. Mīlestība līdz galam ir cieši saistīta ar aiziešanu pie Tēva. Jēzus ceļš atpakaļ pie Tēva debesu godībā ved cauri nāvei pie Golgatas krusta. Kad Viņš pie krusta sacīs “viss piepildīts”, tas nozīmēs – Es esmu jūs mīlējis līdz galam, līdz pat krusta nāvei. Tagad. mazgādams saviem mācekļiem kājas, Jēzus tiem parāda, kādā veidā Viņš viņus glābs – tā būs vispilnīgākā sevis aizliegšana un visdziļākās pazemības pilna upurēšanās viņu labā.

Aiziešana pie Tēva ir kaut kas īpašs, vienreizējs un nedzirdēts reliģiju vēsturē, jo tā nevis cenšas atmest cilvēcību izrauties no tās, bet ņem cilvēcību līdzi pie Dieva. Ar savu augšāmcelšanos un aiziešanu pie Tēva Jēzus ņems līdzi savu cilvēka miesu un tai tiks pievienoti visi ticīgie. To Jēzus nedaudz vēlāk paskaidro mācekļiem, sacīdams, ka Viņš dodas pie Tēva, lai sagatavotu tiem vietu debesis un vēlāk ņemtu tos pie sevis (Jņ.14:1-4). Ja Jāņa evaņģēlija sākumā mēs lasām, ka Jēzus nāca pie savējiem un tie Viņu neuzņēma, tad tagad mēs dzirdam, ka Viņš mīl savējos līdz galam, ar savu krusta nāvi sagatavodams tiem vietu debesis un vēlāk ņemdams pie sevis. Tādējādi ar savu mīlestību līdz galam un aiziešanu Viņš atkal no jauna sapulcina kopš savējos – Dieva ģimeni, Dieva tautu – no svešiniekiem tos pārradot par savējiem. Tāda ir Jēzus mīlestība un tāds ir šis mīlestības spēks. Mīlestība glābj, nevis pazudina, kā to dara egoistiska apmātība.

Kad Ādams tika velna apmāts, viņš mēģināja pats nolaupīt dievišķumu un iegūt to sev. Turpretī Jēzus nolaižas no Dieva augstumiem, pieņem kalpa amatu un uzticīgi kalpodams savam aicinājumam, mīl kritušo Ādamu, katru no mums, līdz pat krusta nāvei. Viņš Dieva Dēls – Kungs un Ķēniņš noliecas pie cilvēku kājām, mazgā un žāvē tās no pasaules putekļiem, lai mēs varētu sēsties pie galda Dieva kāzu mielastā. Kad Atklāsmes grāmatā lasām, ka Dieva pestītie ir mazgājuši savas drēbes baltas Jēra asinīs, tad tas saprotams kā Jēzus pilnīgās mīlestības, mīlestības līdz galam veikums, šķīstot un mazgājot mūs. Dieva Kalpa Jēzus mīlestība izrauj mūs no cilvēcīgās lepnības gūsta un dara mūs šķīstus – derīgus Dievam. Nevis mēs mazgājam sevi un šķīstamies, bet Viņš mazgā un šķīsta mūs. Mazgādams mācekļu kājas, Jēzus sagatavo viņus kaut kam jaunam un īpašam. Pēc Dieva mūžīgā nodoma Vecās Derības tempļa upurēšanai, kas nes šķīstību tagad jātiek piepildītai un pārceltai uz patieso templi, kas nav rokām taisīts, proti, Jēzus cilvēka miesu. Tā piepildīdams visus Vecās Derības apsolījumus, Jēzus ar savu mīlestību līdz galam, ar savu paklausību līdz krusta nāvei iedibina jaunu derību ar Dievu, kur par derības asinīm kļūst Viņa paša asinis un par vienīgo upuri Viņa paša miesa.

Līdz pat pasaules galam Svētajā Absolūcijā Viņš atkal un atkal mazgā savu mācekļu kājas un Svētajā Vakarēdienā saviem mācekļiem dod savu miesu un asinis, kas ir pilnas ar Dieva mīlestību pret nabaga grēciniekiem un glābj tos no velna, elles un nāves.

Romas bīskaps, adventisti un viņu sekotāji arī šodien mazgā viens otram kājas. Savukārt mēs lūdzam Dievu, lai Viņš piedod tiem, kas savas augstprātības vai muļķības dēļ nesaprot, ko tie dara. Šī kāju mazgāšana ir darbs, kas pa spēkam vienīgi Jēzum, bet par priekšzīmi mums Viņš atstāja pazemīgu sevi upurējošu mīlestību, kas nebaidās sacīt patiesību, nebaidās zaudēt savu godu un mantu, nebaidās no izsmiekla, tenkām un nievām, bet pazemīgi nes savu krustu līdz galam, tāpat kā to darīja viņa Kungs Jēzus. Protams, mūsu krusts nav nekas, salīdzinot ar to krustu, ko nesa Godības Kungs, bet ja mēs ar viņu līdzi ciešam, tad mēs arī tiksim kopā ar Viņu paaugstināti. Ne cilvēku paaugstināti un goda krēslos sēdināti, bet Dieva apžēloti.

Svētajā Absolūcijā Viņš nomazgāja mūsu kājas, paveikdams to, ko nespēj neviens cits, pat ne lielie Dieva eņģeļi Gabriēls un Mihaēls. Tagad, kad esam mazgāti no saviem grēkiem, ar bijīgu pateicību saņemsim Viņa miesu un asinis – lielo mīlestības dāvanu, kas atkal no jauna apstiprinās, ka esam Viņa mīļie bērni, jaunais Israēls, patiesā Dieva tauta un mūžīgās dzīvības mantinieki. Āmen.