Mīlestība pret līdzcilvēkiem
Pasaules lejupslīde sākās ar cilvēku un tādēļ arī tās atjaunošanai jāiesākas ar cilvēku (Rom.8:20-21).
Runājot par mīlestību, nav ne pamata, ne tiesību teikt: “Bez šaubām, mums visiem ir mīlestība.” Mums tās nav. “Dabiskā mīlestība”, tāda, kā tā pastāv šajā grēkā kritušajā pasaulē, padara mūs spējīgus mīlēt mūsu pašu tuvos cilvēkus (un arī tad reizēm gaužām vāji), vai tos, “kuri ir pelnījuši, ka viņus mīl.” Atbilstoši kristīgajai mācībai un ticībai, Dievs ir pavēlējis mums mīlēt gan Dievu, gan savus līdzcilvēkus. Atzīmēšanas vērts ir tas, ka “šajos abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mt.22:40).
Bet ir daudzi tādi, kuri vēlas izvairīties no bauslības skaidrās norādes par mīlestību, jautājot: “Kurš tad ir mans tuvākais?” (Lk.10:25-37). Tie domā: “Kā gan es varu zināt kurš starp visiem cilvēkiem, kurus man gadās satikt šajā pasaulē, ir mans tuvākais?” Mums jāatzīmē, ka Jēzus to ir pagriezis pilnīgi otrādi, norādot mums: “Jūs esiet tuvākie, nemeklējiet kādu citu!” Tas ir aicinājums visiem, katram kurš pazīst Dievu un Viņa vārdu un kam ir mācīts, kas ir mīlestība, iet un palīdzēt katrā vajadzībā, katrā nelaimē, katrā bēdā, un tā apliecināt sevi kā “tuvāko cilvēkam, kurš kritis starp laupītājiem.”
Ieskaties