Mirušo uzmodināšana

Svētajos Rakstos – Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā – mums vairākkārt tiek vēstīts par mirušo uzmodināšanu: “Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos” (Ebr.11:35), un tas pieder ticības paraugiem, “jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1).

Tie ir tikai nedaudzi gadījumi, kuri ir aprakstīti, taču tādēļ tie vēl jo vairāk ir pelnījuši ievērību, un tieši tādēļ neklājas tos norakstīt kā pagājušo laiku fantāzijas, kaut arī šīs liecības ir pretrunā ar mūsu prāta spriedumiem, kas arvien cenšas visu aprēķināt. Jo visi šie stāsti rāda, ka nāve nav visspēcīga arī mūsu pasaules laikā. Tādā veidā šie piemēri ne tikai stiprina paļāvību uz Dieva varu, bet reizēm modina sāpīgas cerības vismaz uz pēdējo mirušo uzmodināšanu, kuru apliecinām mūsu Ticības apliecībā: „..uz grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

Vecajā Derībā mums sniegti šādi vēstījumi:

1. Ķēniņu grāmatas 17. nodaļā Elija, Dieva vīrs, bēgdams no ķēniņa Ahaba, atrod patvērumu pie kādas atraitnes Sareptā, Sidonas tuvumā. Atraitne bada un sausuma dēļ ļoti trūcīgā laikā dalās ar pravieti, izlietojot visus miltus un eļļu, cik viņai vēl palicis, paļāvībā uz Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdu: „..jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” Šis apsolījums piepildās, taču „pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams”. Tālāk lasām sievas sašutuma pilno apsūdzību: „Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?” Līdz ar vienīgā dēla dzīvību ir likta uz spēles visa šīs sievas nākotne. Taču dēla nāvē sieva atzīst arī Dieva sodu par viņas grēku. Pārmetums Dievam vēršas pret Dieva vīru. Elija uzņem tieši šo pārmetumu. Viņš saka lūgšanu:

„Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?” Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: „Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!” Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās. Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: „Redzi, tavs dēls ir dzīvs.” Un tad sieva sacīja Elijam: „Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!”

Lasot šo īso un skaidro vēstījumu par notikušo, kas zināmā mērā noticis bez jebkādas publicitātes, uzmanība vispirms tiek pievērsta nevis pašam mirušā uzmodināšanas brīnumam, bet gan Dieva vārda uzticamībai – pretstatā visām gluži saprotamajām šaubām, visam sašutumam un kārdinājumiem. Nāve, grēks un pestīšana šeit atklājas ciešā kopsakarībā, kas saprotamā veidā nepavisam nav tikai secinājums, redzot to visu piepildāmies.

Otrs piemērs atrodams 2. Ķēniņu grāmatas 4. nodaļā. Elīsa, Elijas māceklis un sekotājs, apsola dēla piedzimšanu bezbērnu pārim, kas pravieti uzņēmis savā namā. Apsolījums piepildās. Taču tālāk lasām:

„Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: „Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: „Aiznes to pie viņa mātes!” Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira.”

Māte steidzas pie Dieva vīra uz Karmela kalnu. Elīsa, redzēdams sievieti nākam, „sacīja savam puisim Gehazim: „Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Un viņa atbildēja: „Labi gan!” Bet, kad viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: „Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!” Tad viņa sacīja: „Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī aplamas cerības?”

Sākumā pravietis grib sūtīt pie mirušā bērna savu kalpu ar pravieša zizli, taču māte uzstāj, lai Elīsa nāktu pats. „„Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tad viņš cēlās un devās tai līdzi.” Pirmais mēģinājums, kurā Gehazis gribēja zēnu uzmodināt, pēc pravieša norādījuma liekot zizli uz bērna sejas, ir neveiksmīgs.

„Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies. Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis, un pielūdza To Kungu. Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: „Pasauc mūsu sunamieti!” Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: „Saņem savu dēlu!” Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.”

Cilvēka iztēles iespējām šie brīnumi šķiet pārsteidzoši un neizskaidrojami. Nevajadzētu arī meklēt izskaidrojumus, kuri ­saprotami cilvēka prātam. Šīs lietas, gluži dabiski, tik un tā paliktu ­nesaprotamas. Jo šeit notikumu gaitu nosaka Dieva apsolījums, kas paliek spēkā arī pie acīmredzamas nāves pieredzes. Tiek uzklausīta lūgšana, kura teikta, paļaujoties uz Viņa uzticamību. Ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā mirušo uzmodināšana nav kaut kas ikdienišķs. Tā ir reta parādība, tikai izņēmuma gadījumi, kurus šī iemesla dēļ arī nevaram pārvērst par kaut ko ikdienišķu, mūsu pieredzē sastopamu, novērtējot to pārāk zemu.

Jau šajos Vecajā Derībā aprakstītajos mirušo uzmodināšanas piemēros redzams, ka aiz neizskaidrojamās norises dziļākajā izpratnē ir jautājums: kuram ir vara šajā pasaulē un vara pār cilvēkiem? Vai tas ir Dievs, kas iesākumā ar Savu vārdu radījis debesis un zemi, ko Viņš joprojām uztur, vai arī tā ir nāve savā neizbēgamībā un nepārvaramībā, ar kādu tā valda pār visu dzīvo?

Piemēri šai cīņai par varu atrodami arī 2.Makabeju grāmatā 6.–7. nodaļā. Rakstu mācītājs Eleazars deviņdesmit gadu vecumā izcieš mocekļa nāvi, jo tiek spiests rīkoties pret Dieva bauslību un pēc ķēniņa Antioha IV Epifāna („Dieva parādīšanās”, 175–164) pavēles, ēst pagānu kulta upura gaļu, lai glābtu savu dzīvību. ­Eleazars noraida pat atkāpšanās ceļu, proti, izlikties ēdam šo upurmielastu, norādīdams uz savu pienākumu sniegt publisku liecību un apliecinājumu, lai viņa piemērs nevestu pazušanā citus. Šis vīrs zina, ka Dieva tiesa ir augstāka par cilvēku tiesu.

„Ja arī tagad izbēgšu no cilvēku soda, tad tomēr neizbēgšu no Visu­varenā rokas – vai būšu dzīvs, vai miris…” Mokas izciešot, Eleazars apliecina:

„Tas Kungs, kam pieder svētā atziņa, Viņš zina, ka, savā miesā izciezdams lielas sāpes un sitienus, lai gan būtu varējis no tā visa izbēgt un glābties no nāves, taču labprāt to izciešu, lai nenāktos ciest manai dvēselei; jo es bīstos To Kungu” (2.Mak.6:26, 30).

Līdzīgi turpinājumā tiek vēstīts par septiņiem brāļiem, kuri liegušies atteikties no sava Dieva vārda un pavēles, paklausot ķēniņa prasībām un draudiem. Tas, kas uztur šos cilvēkus viņu ticībā, ir Dieva vārda apsolījums, ka Dievs ir žēlsirdīgāks un varenāks par ­visiem ienaidniekiem. Un tā brāļi cits pēc cita, lielas mokas ciezdami, apliecina:

„Tu, nelietīgais cilvēk, gan atņem mums laicīgo dzīvību, bet pasaules Ķēniņš mūs, kas mirstam Viņa Bauslības dēļ, atkal uzmodinās augšāmcelšanās dienā mūžīgai dzīvošanai.” – „Šie locekļi man ir doti no debesīm; tādēļ es tos uzskatīšu par mazsvarīgiem, salīdzinājumā ar Dieva likumiem; jo es ceru, ka Dievs man tos atkal atdos.” – „Tas mums ir liels mierinājums: cilvēki var mūs nonāvēt, bet mēs ceram uz Dieva apsolījumu, ka Viņš mūs atkal uzmodinās. Bet tu netiksi uzmodināts dzīvei” (2.Mak.7:9, 11, 14).

Visbeidzot, kad pienākusi kārta septītajam dēlam, ķēniņš dod viņam daudzus solījumus un galu galā liek atvest viņa māti, lai tā pārliecinātu dēlu atteikties no ticības un paklausības Dieva pavēlei. Cilvēku vara, kura balstīta bailēs no nāves, un Dieva vara, kas ir arī vara pār nāvi, šajā brīdī nonāk visasākajā pretrunā. Māte saka savam dēlam, kas viņai vēl pēdējais palicis dzīvs:

„Mans mīļais dēls, ko deviņus mēnešus esmu nēsājusi zem savas sirds, trīs gadus auklējusi un audzinājusi, vadījusi un kopusi līdz šim vecumam, apžēlojies taču par mani! Es tevi lūdzu, mans bērns, uzlūko debesis, zemi un visu, kas tajās, un padomā: to visu Dievs ir radījis no nekā; un arī mēs, cilvēki, esam radīti tādā veidā. Tādēļ nebīsties no šī bendes, bet uzņemies nāvi, kā to ir darījuši tavi brāļi, lai apžēlošanās laikā Dievs tevi līdz ar taviem brāļiem atdotu man atpakaļ!”

Līdzās Vēstulei romiešiem (4:17) arī 2. Makabeju grāmatā (7:28) ir pamats atziņai, ka Dievs radījis pasauli no nekā – tikai ar Savu vārdu. Nekas nav augstāks par Dievu; nekas nav ārpus Viņa varas, un Viņš ir Kungs pār visu. Tā sasaistās kopā radīšana un mirušo augšāmcelšanās. Dievs ir Radītājs un Soģis – tas ir mūsu ticības paļāvības pamats, kas iznes arī cauri nāvei; jo bailes no nāves ir atceltas cerībā uz mirušo augšāmcelšanos un tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem.

Šis ir ticības pamats un paraugs, kā to mums saskanīgi apliecina Vecā Derība un Jaunā Derība. Tādēļ arī Vēstules romiešiem 4. nodaļā tiek aplūkots Ābrahāma piemērs un paraugs. Neraugoties uz acīmredzamo savu un savas sievas novecošanu, Ābrahāms paļaujas uz to, ka Dievs piepildīs Savu apsolījumu: „Daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu.” Viņš tic Dievam, „kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu” (Rom.4:17). Te redzam, ka ticība un Dieva vārds sader kopā ne tikai cilvēka individuālajā apziņā, bet arī skatījumā uz pasaules iesākumu, pastāvēšanu un mērķi.

Tā radīšana no nekā ar Dieva vārdu iesākumā un mirušo uzmodināšana laiku beigās – saskaņā ar Dieva vārdu – ir visciešākajā veidā saistītas. Ikviens mēģinājums nošķirt šīs norises vienu no otras, atcelt vienu vai otru vai izkliedēt simboliskās izpratnēs novestu pie tādām sekām, ka pasaulē būtu citi spēki, kā grēks, nāve un velns, kas kļūtu stiprāki par Dievu. Nav svarīgi saprast un izskaidrot katru no šīm norisēm atsevišķi, bet šajā vietā ir runa par ticības izšķiršanos un pirmo bausli: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs; tev nebūs citus dievus turēt līdzās Man.” Un Mazā katehisma skaidrojums to paskaidro pavisam īsi:

Mums būs Dievu vairāk par visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.

Tas – kā izklāstīts Lielajā katehismā – skar mūsu siržu dziļumus un liek mums uzdot pašiem sev pārbaudes jautājumu: kas ir mūsu Dievs, pie kā mūsu sirdis turas, uz ko paļaujamies un no kā baidāmies.

Jo šiem diviem ir jābūt kopā – ticībai un Dievam. Tad nu (es saku), uz ko tava sirds paļaujas un kam tā pieķeras, tas arī ir tavs dievs.

Ticības paklausība, kas radīta ar Dieva vārda palīdzību, piesaistīta šim vārdam un ko šis vārds nes, šajā laikā arvien ir pakļauta kārdinājumiem, pārbaudījumiem un arī vajāšanām. Bībeles piemēri mums precīzi attēlo šo situāciju.

Jēzū Kristū, Dieva Dēlā uzskatāmi redzama radīšanas, nāves, augšāmcelšanās un Dieva tiesas kopsakarība. Mēs paši tiekam iesaistīti un uzņemti šajos notikumos, redzot, kas notiek ar Jēzus starpniecību un kas notiek ar Viņu.

Par trim mirušo uzmodināšanas gadījumiem uzzinām no Jēzus dzīvesstāsta. Šie uzmodinātie ir: Jaira meitiņa (Mk.5:21–43; Mt.9:18–26; Lk.8:40–56), jauneklis no Naines (Lk.7:11–17), bet visplašāk stāstīts par Lācara uzmodināšanu (Jņ.11:1–45). Šie mirušo uzmodināšanas gadījumi, tāpat kā slimnieku dziedināšana un dēmonu izdzīšana, ir Dieva varas un klātbūtnes manifestācijas Jēzū no Nācaretes. Visos trīs gadījumos mirušo uzmodināšana notiek ar Kunga pavēlošo vārdu. Vēstījumu izteikti vienkāršā un skaidrā izteiksme arvien vērš uzmanību uz šo punktu.

No plašā izklāsta par Lācara uzmodināšanu redzam, kā mūsu uzmanība tiek vērsta prom no citiem priekšstatiem un pieredzēm, pievēršot to šim izšķirošajam punktam – Dieva klātbūtnei Jēzus Kristus vārdos.

Teksta kopējais iespaids zīmīgā veidā izceļ detaļas, kuras raksturo cilvēka attiecības ar To Kungu. Formas ziņā teksts atgādina katehēzi. Tiek nosaukts kāds slimnieks vārdā Lācars; viņa dzīvesvieta Betānija, viņa māsas – Marta un Marija. Tiek pieminēts, ka Marija ir tā, kura ceļā uz Jeruzālemi svaidījusi Jēzus kājas ar eļļu un nožāvējusi tās ar saviem matiem. Personiskās attiecības ar evaņģēlijos vairākkārt pieminētajām māsām (Lk.10:28–42) veido izejas punktu stāsta turpinājumam. Tās ir sievietes, kuras kalpo Kungam Kristum, uzklausa Viņa vārdu un kurām, savukārt, brālis, kas arī mīl Kungu, ir iztikas nodrošinājuma pamats. Mīlestības pilna, tomēr arī ar pienākumu saistītā Kunga saikne ar šīm māsām un brāli tiek vairākkārt uzsvērta (Jņ.11:3, 5). Uz to vērsts arī sarunas gaitā izteiktais pārmetums, ka Jēzus gan ir atdarījis aklā vīra acis, kamēr Lācars, kuru līdz ar viņa māsām Jēzus īpaši mīlēja, tomēr ir nomiris (Jņ.11:37). Te tiek apraks­tīti nevis principi, bet norises personīgās attiecībās. Šajā ziņā zīmīgas ir plaši izklāstītās sarunas, kādas bijušas Jēzum ar Viņa mācekļiem, tāpat arī ar māsām Martu un Mariju.

Kā jau bieži Jāņa evaņģēlijā, personīgās sarunās atklājas dažādi slāņi – aiz redzamā un dzirdamā atklājas dziļāks ieskats Jēzus Kristus personā un darbos. Nāvējošas slimības nomācošajam postam jāatklāj Dieva un Viņa Dēla godība. Tas tematiski parādās Jēzus atbildē uz ziņu par Lācara saslimšanu:

„Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts” (Jņ.11:4).

Cilvēka raizes slimības un nāves dēļ kļūst par Dieva godības atklāsmes nesēju šajā pasaulē. Ar ko līdzīgu sastopamies līdzībās par Dieva valstību. Tajās radībā vērojamas norises – kā sēja, augšana un ražas novākšana – izgaismo Dieva klātbūtni Viņa vārdā. Tas nav vienkārši, un, balstoties cilvēka pieredzē, to nevar saskatīt. Jau Jēzus vilcināšanās palīdzēt slimajam draugam ir nesaprotama, un nodoms doties atkal uz Jūdeju lika mācekļiem raizēties par Meistara dzīvību, jo Jūdejā Jēzum draudēja nomētāšana ar akmeņiem. Tāds ir bauslībā paredzētais sods par Dieva zaimošanu, pamatojot to ar šādu pārmetumu: „..Tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.” Šo pārmetumu Jēzus atspēko arī ar bauslības vārdiem – atbilstoši psalmam (82:6): „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. – Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls” (Jņ. 10:31–36).

Tādējādi tiek atsaukta atmiņā Dieva klātbūtne Viņa Dēlā un ar Viņa vārda starpniecību.

Nākamā saruna veltīta pārpratuma noskaidrošanai, un tādēļ vispirms tiek pieminēta diena un nakts, gaisma un tumsa. Iekšējā gaisma ir atziņas priekšnoteikums, par kuru šeit runāts (Jņ.11:9, 11):

„To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt.””

Miegs un pamošanās pieder cilvēka dzīves norisēm. Bībeles rakstos ar miegu un iemigšanu var tikt apzīmēts arī nāves stāvoklis – to redzam arī šajā vietā, un te atklājas šīs izteiksmes dziļākā nozīme. ­Mācekļi sākumā saprot Jēzus sacīto miesīgā izpratnē un uzskata miegu par atveseļošanās zīmi.

„Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!”” (Jņ.11:14, 16).

Arī šeit rodas pārpratums saistībā ar neticīgo Tomu, par kuru jau tiek runāts sakāmvārda veidā. Toms saprot Jēzus sacīto tā, ka Jēzus un mācekļi solidarizēsies ar mirušo draugu: „Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” Taču šis pārpratums arī norāda uz Jēzus tālāko ceļu un nāvi pie krusta.

Pārpratumi daudznozīmīgos vārdos un norisēs turpinās arī tad, kad Jēzus sastopas ar māsām Martu un Mariju. Viņas ir dievbijīgas un uzticas Tam Kungam. Māsas arī atzīst un apliecina Jēzu kā Dieva Dēlu, un tādēļ viņas paļaujas uz Viņa varu un uz Viņa lūgšanas darbību. Martas vārdos pārmetums sasaistās kopā ar paļāvību: „Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos” (Jņ.11:21-22).

Jēzus atbilde: „Tavs brālis celsies augšām!” atrodas tieši Lācara uzmodināšanas stāsta vidū. Turpmākā sarunas daļa pēc savas uzbūves ir pamācība jautājumu un atbilžu veidā (Jņ.11:23–27), tātad, Kristības katehēzes paraugs. Šīs sarunas laikā Lācars joprojām miris guļ kapā. Ticības pamācība un pārbaude notiek pirms brīnuma.

Marta tic, ka mirušie celsies augšām pastarā dienā, tas ir, viņa tic nākotnes notikumam, kas jau ir iepriekš pasludināts Dieva vārdā. Ko Jēzus Savā vārdā viņai apliecina, tas tomēr ir apsolījuma piepildījums jau tagadnē: „Jēzus viņai sacīja: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.””

Evaņģēlija uzbūvē šai apliecībai par Dieva Dēlu, kas nācis pasaulē, ir sava vieta – pirms krusta un augšāmcelšanās, līdzīgi Pētera apliecībai Filipa Cezarejā (Mt. 16:16). Tas ir apgaismojošs ieskats, ka Dievs ir Kungs pār dzīvību un nāvi. Tādēļ Jēzus kā Dieva Dēla apliecinājuma beigās tiek apliecināta arī Viņa vara pār dzīvību un nāvi, kā tā zīmju veidā izpaužas Jēzus brīnumu darbos, dziedinot slimos un uzmodinot mirušos.

Pati Lācara uzmodināšana ir itin kā pielikums šai apliecībai, lai gan norise tiek aprakstīta ļoti reālistiski un drastiski. Lācars ir gulējis kapā jau četras dienas (Jņ. 11:17), un, ievērojot tās zemes klimatiskos apstākļus, līķis jau bija sācis sadalīties. Ja vien iespējams, mirušie tiek apglabāti tajā pašā dienā. Tādēļ Marta saka brīdinošus vārdus, kad jātiek noveltam akmenim, kas nolikts kapa telpas priekšā: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas” (Jņ.11:39). Šī iemesla dēļ aprakstīts arī tas, kā mirušais bijis iebalzamēts un ietīts autos. Atbilstoši tās zemes bēru tradīcijām, līķis vienu gadu guļ uz akmens sola un šī gada laikā ir satrūdējis; palikušie kauli tad var tikt nolikti „pie tēviem”, tas ir, pie citiem kauliem, kas atrodas kapeņu telpā. Uzmodināšana notiek ar akustisku pavēli: „Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!” (Jņ.11:43).

Te nav nekādas darbības, nekādas zīmes, nedz līdzekļu, tikai acīmredzama Kristus vārda un pavēles darbība: Lācars iznāk no kapa tāds, kāds ticis tajā ielikts – ar sviedrautu un saitēm.

Kā Jēzus ceļš ved no Jērikas cauri Betānijai uz Jeruzālemi, tā Evaņģēlija vēstījums no Lācara uzmodināšanas – uz paša Kunga Kristus ciešanām, miršanu un augšāmcelšanos. Lācara uzmodināšana (Jņ.11:11, 46 un tālāk; 12:10 un tālāk) ir viens no motīviem, kas veicināja Kristus vajāšanas un nonāvēšanu – ne tādēļ, ka Jēzus dara brīnumus, bet tādēļ, ka sauc Sevi par Dieva Dēlu. Taču Dieva Dēla ciešanās īstenojas Viņa Tēva pestīšanas plāns. Mums tiek parādīts, ka Dieva Dēlam, kas ir „augšāmcelšanās un dzīvība”, kam ir vara uzmodināt mirušos, nu pašam jāiet šo ceļu – caur nāvi uz augšāmcelšanos. Te redzam laika ierobežojumu atcelšanu, ar kuru sastopamies ne tikai Jāņa evaņģēlijā, bet arī cituviet Kristus dzīves notikumu aprakstos. Jēzus ir augšāmcelšanās, un Viņš ceļas augšām no kapa – Lieldienu rītā aculiecinieki redz noliktos linu autus (Jņ.20:1 un tālāk), kādos bija ietīts arī Lācars. Šī atbilstība Rakstu vārdos parāda saikni starp Lācara uzmodināšanu, ko paveic Jēzus Kristus, un paša Jēzus Kristus uzmodināšanu, ko paveic Dievs. Tajā pašā laikā mums šeit tiek atklāta personas identitāte: Logos, kas tapis Cilvēks, Dieva Dēls, ir un paliek tas pats, kas Viņš bija pirms pasaules radīšanas, pirms visu laiku sākuma, cauri nāvei uz jaunu dzīvi mūžībā.

Kur atklājas Dieva godība, tur ar Dieva vārda starpniecību ticība saņem apskaidrību, jo šeit mūsu pieredzei uztveramā veidā tiek atklāts tas, ko reiz skatīsim un pieredzēsim. Dieva vārds vada mūs pa šo ceļu un apgaismo mūsu sirdis (Jņ.9:10), lai mēs to redzētu.

Abi pārējie gadījumi, kad Jēzus uzmodina mirušos, skaidri parāda to pašu situāciju: te redzam cilvēcīgas sāpes, tēvam zaudējot bērnu, tāpat mātes sāpes, zaudējot vienīgo dēlu, kam vajadzētu kļūt par viņas atbalstu un apgādnieku vecumdienās. Jēzus pavēlošie vārdi: Talita kumi – tulkojumā: „Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” (Mk. 5:41) ir skaidri izteikti Jēzus dzimtajā aramiešu valodā. Tāpat tas ir ar pavēli: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” (Lk.7:14). Abos gadījumos tas ir pavēlošais Jēzus vārds, kas uzveic nāvi. Tautas reakcija nekādā ziņā nav tikai izbrīns. Cilvēkus pārņem izbailes, taču tajā pašā laikā – viņos rodas ticība, redzot Jēzus dievišķo varu.

„Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis”” (Mk. 7:16).

Iepazīt Dieva varu pār nāvi un atzīt Viņa Dēla dievišķību – tāds ir mērķis šiem vēstījumiem par mirušo uzmodināšanu.

Tomēr ir vēl kaut kas, kam jāpievērš uzmanība: mirušo uzmodināšanas gadījumi Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā ir atsevišķi gadījumi, kuri turklāt tiek atspoguļoti diezgan īsi un atturīgi. Nevienā gadījumā nav pamata runāt par kādu maģisku rituālu. Uzmodināšana nav tikai darbs pats par sevi – drīzāk tam ir zīmes jēga. Tas attiecināms arī uz faktu, ka šie uzmodinātie pavisam noteikti vēlāk ir nomiruši. Tā nu šīs ir Dieva varenības zīmes, kas savu galīgo, pilnīgo izpausmi rod Kristus nāvē un Viņa augšāmcelšanās notikumā.