Misijai pie pagāniem durvis ir plaši vaļā
“Bet no saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, un visās malās Mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo Mans Vārds kļūs augsts un varens tautu starpā, saka Tas Kungs Cebaots.” (Mal.1:11)
Bija laiki, kad kristieši dievbijīgi vēlējās, bet velti, dot kādu ieguldījumu pagānu pasaules pievēršanā kristietībai. Tie bija laiki, kad gandrīz visas pagānu valstis, būdamas sātana kontrolētas, bija slēgtas kristiešiem. Tad kristieši nevarēja darīt neko citu, kā vien lūgt, lai Dievs apžēlotos par viņu pazudušajiem brāļiem pēc miesas un lai Viņš atvērtu slēgtās durvis pie tiem. Šie laiki ir pagājuši. Mūsdienās kristiešiem ir pieejama gandrīz katra valsts. Preču tirdzniecības paplašināšanās pasaulē ir atvērusi kristiešiem vārtus uz visām pasaules valstīm un salām visos okeānos. Kuģi pārvietojas ātrāk nekā jebkad agrāk, tuvinot valstis, un valodu barjeras ir samazinājušās.
Pasaule, protams, nedomā, ka visas šīs pārmaiņas ir domātas augstākam mērķim, proti, lai veicinātu Dieva valstības paplašināšanos. Tomēr, tā kā ir kļuvis vieglāk sūtīt Evaņģēlija vēstnešus uz visiem pasaules reģioniem, kristiešiem ir kļuvis svarīgi ar lielu dedzību īstenot darbu, lai pievērstu pagānus kristietībai. Dievs acīmredzot vēlas, lai pagānu (kas izredzēti glābšanai no nejūdu tautu vidus) pilnība ienāktu Viņa žēlastības valstībā. Kā saka Jānis, Viņš vēlas “savākt vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus” (11:52). Tāpēc kristiešiem ir uzticīgi un rūpīgi jāizmanto godības pilnais žēlastības laiks, kas ir uzausis, lai sapulcinātu Kristus ganāmpulkā tās daudzās avis, kas ir apmaldījušās šīs pasaules tuksnesī. Ne visi no mums, protams, varam doties kā misionāri uz vietām, kur tumsība pārklāj cilvēkus un zemi. Tomēr daži no mums uzsāk pildīt savus garīgās priesterības pienākumus pret apkārtējiem pagāniem vietā un laikā, kur rodas tāda iespēja. Protams, – lai cilvēks atstātu savu pašreizējo aicinājumu un veltītu sevi vienīgi kalpošanai svētajā misijā, ir vajadzīgas īpašas dāvanas, kā arī skaidras pazīmes, ka tā ir Tā Kunga griba.
Tiem, kuriem ir nepieciešamās dāvanas un kuri ir brīvi un vēlas veikt šo mīlestības kalpošanu, ir jāsaņem visa veida palīdzība un iedrošinājums kļūt par misionāriem. Mums vajadzētu palīdzēt finansēt šos centienus. Tas, kas mums pieder, nav mūsu. Tas viss ir daļa no Dieva naudaslādes, un mēs esam tikai tās pārvaldnieki. Jēzus bērniņš, kurš guļ tik nabadzīgs savā silītē, ļoti vēlas, lai mēs kopā ar Austrumu gudrajiem nestu savus dārgumus un noliktu tos Viņa priekšā kā ceļa naudu Viņa pārstāvjiem uz tālām pagānu zemēm.
Ak, negaidīsim līdz mūsu nāves stundai, lai mums nebūtu jāpieredz kādi zaudējumi par savu bezdarbību, jo tad varētu būt par vēlu! Nebūsim cietsirdīgāki par Hērodu, kurš – lai arī kāds viņš bija – tomēr parādīja pagānu gudrajiem ceļu uz Betlēmi pie Kristus bērna. Rūpēsimies, lai Dieva Vārda spožā zvaigzne, kas mūs apgaismo, apgaismotu arī mūsu nabaga pagānu brāļus. Ņemsim vērā, ka pat viena dvēsele ir vērtīgāka par visu pasauli. Jo pasaule pazudīs, bet atgriezta dvēsele dzīvos mūžīgi, lai skatītu vaigā Dievu. Tāpēc, ja mēs varam asistēt Kristum, lai Viņš iekarotu un iegūtu Savā īpašumā kaut vienu dvēseli, ak cik bagātīgu dāvanu mēs saņemsim par šo upuri.
Dievs nepagurst darīt mums labu, un mēs nedrīkstam pagurt darīt labu saviem brāļiem. Dievs atļauj sludināt Evaņģēliju nabadzīgajiem, un, tā kā arī mēs piederam pie pasaules nabadzīgajiem, dāvināsim kādu kripatiņu no mūsu nabadzības, lai veicinātu Viņa valstības pieaugšanu. Dievam ir viens un tas pats, vai Viņš palīdz ar maz vai daudz. Šī iemesla dēļ pievienosim savu ziedojuma daļu misijai pie pagāniem, kā arī dedzīgi lūgsim, lai Dievs bagātīgi svētī šo mūsu ziedojumu.
Ieskaties