Mistiskā vienība

Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. [1.Jņ.1:3]

Tas ir liels noslēpums, ko nereti sauc par “mistisko vienību”. Tā ir patiesība, kas balstīta Dieva mūžīgajā nodomā, kas skar cilvēku un tā radīšanu. Apustulis saka: “Mēs arī esam Viņa cilts” [Ap.d.17:28]. Tas ir pirmais pamats – pirmā vienība ar Dievu, kas tika sagrauta cilvēka krišanā un ieguva jaunu, vēl brīnišķīgāku pamatu, Kristum pieņemot cilvēka veidu. Viņā Dievs un cilvēks tika vienoti vienā Personā. Viņu sauc Imanuēls – Dievs ar mums, Dievs mūsu miesā. Ar to cilvēks ir ļoti paaugstināts cieņā un godā, ka tas var būt Dieva mājoklis un draugs, viena miesa un viens Gars ar To Kungu.

Šī vienība sākas ar brīdi, kad nožēlas pilns gars ir izsalcis un izslāpis pēc Tā Kunga un Viņa taisnības. Šādā brīdī sirds durvis ir atvērtas, un “Tad”, Tas Kungs saka, “Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani” [Atkl.3:20]. Līgavainis meklē līgavu, un līgava meklē Līgavaini. Kurš var aizkavēt šo vienību? Un Kristus saka, ka Viņš “ņems mājas vietu” pie šādas dvēseles.

Kurš gan spēj noticēt šādai godībai? Tā ir pārāk liela, bet mūsu sirdis pārāk šauras un mazas. Prāts izsaucas: nē, tas ir neiespējami! Taču šeit palīdz pārliecība, kas balstās uz paša Dieva neparasto nodomu, ko Viņš pats pasludinājis, sacīdams: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu” [Jņ.14:23]. Ja tu nespēj saprast, kā tas iespējams, tad tev jāapdomā, kas ir Tas Kungs, kurš saka: “Jo Dievam nekas nav neiespējams” [Lk.1:37]. Visvarenajam nav nekā vienkāršāka, kā darīt to, ko Viņš vēlas!

Tas ir Viņa gribas un labā prāta nodoms – no jauna būt vienībā ar cilvēku, mājot un dzīvot Savos bērnos virs zemes. Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā, runādams ar Savu Tēvu, Jēzus saka: “Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens” [Jņ.17:23]. Tas izteikts skaidri un nepārprotami. Vai kaut kas var būt skaidrāks? Un Pāvils saka: “Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt” [2.Kor.6:16]. Tieši šīs ciešās vienības dēļ mēs, saskaņā ar Pētera vārdiem, kļūsim par Dieva dabas līdzdalībniekiem.

Tā ir pirmā lieta, kas pieder mūsu sadraudzībai ar Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu! Otrkārt, no šīs vienības izriet arī mūsu līdzdalība Kristus nopelnā, Viņa valstībā un bagātībās. Evaņģēlijā mēs esam iepazinuši mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, kurš, būdams bagāts, tomēr mūsu dēļ kļuvis nabags, lai ar Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti [2.Kor.8:9].

Patiesi, Viņš nenāca Sevis dēļ, pieņemdams cilvēka veidolu. Tas viss notika mūsu dēļ, mūsu labā. Svētie Raksti nepārprotami liecina un saka: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” [2.Kor.5:21]. Kāda dārga apmaiņa! – Viņš paņem mūsu grēkus un dod mums Savu taisnību. Līgava bija nabadzīga un apkrauta ar parādiem, bet Līgavainis uzņemas viņas parādus un dod tai Viņa bagātības. Tas ir visa Evaņģēlija galvenais saturs!

Otrkārt, tas nozīmē, ka ikviens, kas tic Kristum un ir vienots ar Viņu, vienlaikus iegūst līdzdalību visā, ko Kristus ir ieguvis mūsu labā: Viņa paklausību, svētumu, taisnību, Viņa ciešanas un nāves nopelnus. Tas viss tik pilnīgā veidā kļūst par mūsu īpašumu, it kā mēs paši to būtu paveikuši, darījuši un cietuši, ko Viņš darīja un cieta.

Kad nabaga grēcinieks ir izsalcis un izslāpis pēc žēlastības un satver to ar savas sirds ticību, tad visi Kristus nopelni tiek viņam dāvināti un pielīdzināti kā viņa paša nopelni un taisnība. Visas viņa mūža dienas tas ir ticīga cilvēka mierinājums un godība pret visiem viņa ikdienas grēkiem un trūkumiem. Lūdzu, atceries, ka ar to vien nepietiek, ka to zini un bieži esi dzirdējis, jo tas ir ilgi un kārtīgi jāpārdomā, jāapsver un jāsaprot, lai tava sirds no tā gūst mierinājumu un visā nopietnībā saka: “Tas ir arī mans īpašums!”

Tikai tad pirmoreiz tas viss spēj dāvāt dzīvību un sākas svētīga sadraudzība starp līgavu un Līgavaini. Tas ir neparasts un liels mierinājums, ja vari sirsnīgā ticībā sacīt: “Viss manējais ir Viņa, un Viņējais ir mans. Viņš ir ņēmis manu grēku; manas bēdas ir tapušas par Viņa bēdām; Viņa taisnība ir mana taisnība. Viņa paklausība ir mana paklausība. Viņa asinis ir mana šķīstība. Viņa nāve ir mana dzīvība! Slavēts lai ir Viņa vārds! Pret manu grēku es lieku Viņa taisnību. Pret savu vēsumu Viņa mīlestību. Pret manu vājību Viņa spēku. Ja esmu grēcīgs, Kristus ir taisns. Ja esmu auksts, Kristus ir karsts. Ja esmu kautrīgs un bikls, Kristus tāds nav. Viņš zina glābiņu. Īsi sakot, viss Viņējais ir mans, un manējais ir Viņa.” Un Viņš pats vēlas, lai mēs tam ticētu.