Monstri Bībelē

“Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku…”

Nez kurš gan tas ir, kas tā dara?

Šos vārdus par vareno asti un tās īpašnieku mēs lasām Ījaba grāmatas 40.nodaļas 17.pantā. Tos Ījabam ir sacījis Tas Kungs. Tieši Ījabarn, Savam uzticamajam kalpam, viņa neaprakstāmajās ciešanās Dievs rāda divus visai neparastus milzu dzīvniekus (40. un 41.nodaļā).

Ījaba grāmata vēsta par ļoti seniem notikumiem. Ījabs, domājams, dzīvoja apmēram vienā laikā ar Ābrahāmu – kādus 1800 gadus pirms Pestītāja dzimšanas un apm. 200-300 gadus pēc Lielajiem Plūdiem. Tajos laikos, šķiet, dzīvoja daudz neparastu radījumu, kuru šodien vairs nav.

Lūk, pirmā apraksts: “Bet palūko, te ir behemots, ko Es esmu radījis tāpat kā tevi! Tas ēd zāli kā katrs vērsis. Bet palūko, kāds tam ir spēks viņa gurnos un to stiprumu, kāds viņa ķermenī! Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku, un viņa lielu dzīslas ir cieši sapītas cita ar citu. Viņa kauli ir kā varā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi. Viņš ir pirmais Dieva ceļos; viņa Radītājs ir piešķīris viņam arī zobenu.” (41:15-19)

Mūsu Bībeles tulkojumā šis varenais radījums nosaukts par behemotu. Ko mēs šodien saprotam ar šo vārdu? Droši vien nīlzirgu — neparastu un apbrīnojamu dzīvnieku, kas vēl šodien mīt Nīlas un tās apkārtnes slīkšņās un purvos; tas ir liels, masīvs un lēnīgs. Bet, izlikdamies lēnīgs, tas spēj skriet ātrāk par zirgu – 60 km/st. Kas to gan varētu iedomāties?

Taču senebreju valodā ar vārdu behemot var apzīmēt jebkuru lielu radījumu – ziloni, upes bifeli un, protams, arī nīlzirgu, kas mums arī šodien šķiet visai varens. Tomēr Dievs Ījabam nenorāda uz tādu behemot, kas mūsu saprašanā ir behemots. Viens izteikums par to liecina: “Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku.”

Nīlzirgam – šim citādi visnotaļ Bībeles aprakstam atbilstošajam radījumam – nav tādas astes, kas būtu kā ciedru koks. Tam ir maza, pavisam necila astīte; tā nekādi nav salīdzināma ar ciedru koku, kas ir staltāks par masta priedi! Un, kā stāsta Rīgas zoodārza zinīgie, nīlzirga astes mazā astes birstīte ir paredzēta, lai sasmalcinātu to, kas nāk laukā par astei vistuvāko atveri. Turklāt Bībeles tekstā sacīts, ka Radītājs tam ir piešķīris arī zobenu. Kur gan kaut kas tāds būtu mums zināmajam behernotam? Tas nozīmē, ka šī Ījaba grāmatas vieta stāsta par kādu citu senu dzīvnieku, kas bija sastopams Ījaba dzīves laikā un ko mēs šodien vairs nepazīstam.

Mazliet tālāk mēs lasām par kādu citu radījumu, kas ir vēl neparastāks: “Vai tu vari leviatānu izvilkt ar makšķeres āķi jeb viņa mēli ar iemestu virvi? Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm? Jeb vai tu vari ar žebērkli izdurt cauri viņa žaunām? .. Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā? Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? ..Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns…

No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums.” (Īj.40:25-41:13)

Ko šie vārdi par leviatānu mums atgādina? Zināma līdzība vēstījuma pirmajā daļā šim nezvēram, protams, ir ar krokodilu (kā arī ierasti tulko vārdu leviatāns), bet pat krokodilam dzirksteļu un liesmu nākšana pa muti ir krietni par daudz.

Te daudzi varētu iesaukties: “Tas taču ir pūķis! Mēs labi zinām, ka pūķi ir tikai pasakās un leģendās!” Tomēr mums jāņem vērā, ka Bībele nesatur mītus un pasakas, jo tā ir vēsturisku notikumu un personu apraksts (ja vien tekstā nav īpaši pieteikts, ka tā ir līdzība vai vīzija). Tāpēc arī šie senie Ījaba grāmatas apraksti ir jāuztver nopietni. Mēs lasām, ka Tas Kungs Ījabam pavisam skaidri un vienkārši saka: palūko – te ir behemots, un te ir leviatāns. Tas Kungs it kā ar pirkstu rāda uz šiem dzīvniekiem un sauc tos par tikpat reāliem radījumiem kā Ījabs.

Katram skolēnam zināms, ka arheologi ir atraduši lielu skaitu senu gigantisku dzīvnieku fosiliju jeb pārakmeņojušos atlieku, kas liecina, ka senatnē tādi monstri jeb, kā mēs tos šodien saucam, dinozauri, kas daudzējādā ziņā līdzīgi Ījaba grāmatā prakstītajiem, patiešām ir virs zemes dzīvojuši. No skolas laikiem mēs, protams, zinām, ka zinātnieki, evolūcijas teorijas piekritēji, uzskata, ka pasaule ir vairāk nekā 10 miljardus gadu veca un dinozauri esot izmiruši ļoti sen, pirms radušies cilvēki, – jau pirms kādiem 100 miljoniem gadu, tādēļ nekāda Ījaba tikšanās ar tiem pirms mazāk nekā 4000 gadiem, pēc šo zinātnieku domām, nevarēja būt iespējama.

Jāteic gan, ka nekādu drošticamu pierādījumu par to, ka pasaule ir tik veca un dinozauri izmiruši pirms 100 miljoniem gadu, šiem zinātniekiem gan nav, viņu sacītais ir tikai hipotēze. Bet, ja jau vairums tai piekrīt, tad nekādi īpaši pierādījumi bieži vien nemaz nav vajadzīgi,- pietiek, ja kādu teoriju vienkārši skaisti izstāsta.

Saskaņā ar Bībeles vēstījumu pasaule ir tikai kādus 6000 gadus veca un visi mazie un lielie rāpuļi arī ir tikai kādas divas dienas vecāki par pirmo cilvēku. No Ījaba grāmatas liecības izriet, ka arī pēc Plūdiem, t.i., pirms kādiem 4000 gadiem, šādi milzeņi ir dzīvojuši. Var jau būt, ka pat šodien kāds behemota vai leviatāna pēctecis mīt virs zemes, tikai – neliels.

Kur gan būtu palikuši lielie? Te būtu jāņem vērā, ka aukstasiņu dzīvnieki – zivis, rāpuļi un abinieki – aug tik ilgi, cik vien dzīvo. Vismaz tik ilgi, cik ilgi tie dzīvo šodien. Bībele mums liecina, ka senatnē, iespējams, bijis pavisam cits dzīves ilgums nekā tagad. Katrā ziņā senie cilvēki – pirms Plūdiem un arī kādu laiku pēc tiem – dzīvoja krietni garāku mūžu, nekā cilvēki dzīvo šodien. Piemēram, Ābrahāms nodzīvoja 180 gadus, bet Noas dēls Šems, kuram bija simts gadu, kad sākās Plūdi, nodzīvoja vēl 500 gadus pēc Plūdiem un nomira 110 gadus pēc Ābrahāma. Ja šāds krietni ilgāks mūža ilgums bija arī aukstasiņu dzīvniekiem, tad nav brīnums, ka tie varēja sasniegt gigantiskus izmērus. Varbūt to pēcteči dzīvo vēl šobaltdien, ja vien nav izmiruši vai cilvēku izkauti, tikai ir krietni mazāki.

Pievērsīsimies leviatāna apraksta neparastākajai daļai: “No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums.”

Šo pirmajā brīdī tik neticamo un pārsteidzošo lietu, šķiet, varētu diezgan vienkārši izskaidrot ar pašaizdegšanos – šo fenomenu zinātnieki ir izpētījuši. Pūstot lielam daudzumam blīvi gulošu organiskas izcelsmes materiālu, īpaši, ja tas ir taukains vai eļļains, temperatūra var pacelties tik augstu, ka sākas degšana un parādās liesmas. Turklāt, organiskas izcelsmes materiāliem pūstot bezskābekļa vidē, rodas metāns, kas ir ļoti labi degoša gāze.

Šāda pašaizdegšanās parādība bija labi pazīstama padomju laika kolhozos, kad darbinieku nolaidības dēļ no pašaizdegšanās izcēlās ugunsgrēki gan siena šķūņos (jo neizžāvētais blīvi sapresētais siens ķīpās sāka pūt), gan arī skābbarības tvertnēs (jo netika ievērota tehnoloģija).

Tagad iedomāsimies seno laiku gigantiskos dzīvniekus, kas varēja sasniegt 10-30 m garumu un katru dienu patērēja milzum daudz zaļbarības (pat 20-40 reižu vieglākais mūsdienu zilonis apēd ap 140 kg barības dienā). Lielais barības daudzums blīvi sagulst milzīgajā kuņģī un sāk pūt. Nevajag nemaz tik ilgu laiku, lai temperatūra šādā vidē sasniegtu kritisko robežu un pa nāsīm sāktu nākt dūmi, bet pa muti – veseli dzirksteļu kūļi. Un, ja vēl tanī brīdī pagadās kāda metāna atrauga, tad pa muti nāk ārā liesmas kā no ugunsmetēja.

Nav brīnums, ka, ieraugot šādu skatu, “izbīstas paši drošsirdīgākie [senebreju tekstā – dievi] un aiz bailēm pazaudē savas rīcības spējas” (41:17). Mēs gan nezinām skaidri, kas irtie, kas šeit nosaukti par dieviem, bet nekādi nieka vīreļi tie vis nebūs bijuši.

Protams, lai varētu dzīvot ar periodiskiem ugunsgrēkiem vēderā, ir jābūt labi būvētam un izturīgam, taču tieši šādu spēku un neparastu izturību Tas Kungs arī uzsver; rādīdams Ījabam Savus varenos radījumus.

Tas, ka šis neparastais stāsts tiek tik prozaiski izskaidrots, nemazina nedz Radītāja varenību, nedz Bībeles teksta vērtību. Tieši otrādi – šādi mēs varam pārliecināties, ka Bībeles teksts pat savās visneparastākajās un neticamākajās vietās nav kāds mīts, kas pastāv vienīgi cilvēku prātos, bet ir patiesu vēsturisku notikumu apraksts. Gluži tāpat patiesu vēsturisku notikumu apraksts ir arī Evaņģēlijs par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, mūsu pestīšanu, augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Viss Dieva vārds ir uzticams un patiess, mēs varam droši uz to paļauties.