Mukt prom no kārdinājumu bezdibeņa

Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. [Kol.3:5]

Patiesībā te ir pieminēti tikai divu veidu grēki – laulības pārkāpšana un iekārošana. Divi biedinoši bezdibeņi, kuros sev par postu krituši daudzi ticīgie, kuri bija ceļā uz debesīm un izbēguši no pasaules gānekļiem. Tomēr šie divi veidi ir atšķirīgi tai ziņā, ka pirmais ir rupjš un pretīgs, kas nomāc un biedē dvēseli, savukārt otro neviens nevēlas atdzīt par smagu grēku.

Cilvēki mēdz žēloties un uztraukties par laulības pārkāpšanu, bet par iekārošanu reti kāds uztraucas vai to nožēlo. Parasti iekārošana tiek nosaukta labākā vārdā un tiek attaisnota, piemēram, šādi: “Man ir jāpelna iztika sev un savai ģimenei. Tā nav alkatība un mantkārība, bet vienīgi rūpes par savu saimi.”

Tomēr uzmanīsimies, jo vecais pievīlējs tik briesmīgi spēj izkropļot cilvēka redzi, ka kārdinājuma brīdī pat laulības pārkāpšana, šis smagais un atbaidošais grēks, šķiet nevainīgs un nekaitīgs. Kristietim tā ir skaidrākā zīme par velna un briesmu klātbūtni. Kad grēks, kas skaidrības brīdī tev šķitis briesmīgs un biedējošs, pēkšņi tev liekas niecīgs un attaisnojams, tad zini un saproti, ka tev pienācis kārdinājuma brīdis.

Tas nozīmē, ka vecā pievīlēja gars un tumsas spēks jau ir sajaucis tev galvu un izkropļojis tavu izpratni. Šādā brīdī sargies un uzmanies! Jo vai nu tu izbēgsi vai arī kritīsi! Labāk gan ar skubu bēdz, lai nekristu ienaidnieka rokās! Bet, tiklīdz tu sāksi prātot, tā ar tevi būs cauri. Atceries, Ieva taču ļāvās tikai sarunai ar čūsku un uz mirkli uzlūkoja aizliegto augli, un tas bija cēlonis viņas grēkākrišanai. Šādā cīņā cilvēks vairāk panāk ar bēgšanu, nevis ar aktīvu pretošanos.

Kad tu negribi krist grēkā, bet vēlies vienīgi redzēt, cik tuvu malai tu vari pieiet, neiekrītot bezdibenī, tad tev jāzina, ka tas ir velna triks un samaitāta prāta maldi. Kad prāts ir modrs un skaidrs, tu vēlēsies būt prom no kraujas malas, cik vien tālu iespējams. Tā ir vispārēja patiesība, ka tam, kas vēlas izbēgt no grēka, vispirms ir jābēg no kārdinājuma, no iespējas, no pirmās domas, no iespējamās vietas un objekta, kas saistīts ar kārdinājumu.

Te ir noderīgi Kristus vārdi: “Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē” [Mt.5:29]. Ir jāatbrīvojas no tik nekaitīgas lietas kā acs, ja tā kļūst par kārdinājuma ieganstu.

Un, ja šis grēks tev ir tikpat dārgs kā tava acs un atteikšanās no tā ir tikpat rūgta, kā izraut sev aci, tad tik un tā bēdz! Bēdz, jo tam ir tavas dvēseles cena! Tad labāk šai laikā ir rūgti ciest un glābt sirdsapziņas mieru un savu mūžīgo dvēseli, nekā īsu laiku baudīt grēku, pēc tam ciešot bezgalīgus sirdsapziņas pārmetumus un mūžīgās elles liesmas!

Bet, lai modinātu kristiešus uz modrību – uz bailēm no grēka visās tā izpausmēs, no domām un kārībām līdz rupjiem ārējiem grēkiem – neko iespaidīgāku nav iespējams minēt kā tekstu no 1.Vēstules korintiešiem 6.nodaļas. Jā, šo nodaļu ir vērts pārdomāt!

Apustulis saka: “Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad lai es padaru Kristus locekļus par netikles locekļiem? Nemūžam ne! Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa. – Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu. Sargaities no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas. Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”

Ievērojiet šīs lietas. Jūs esat dārgi atpirkti ar Kristus dārgajām asinīm. Jūs nepiederat sev pašiem un ar savu miesu un garu, sirdi un domām nevarat darīt, ko paši vēlaties. Es nedrīkstu ņemt Kristus locekļus un padarīt par netiklības locekļiem!

Otrs bezdibenis ir mantkārība. Tas aprij dvēseles daudz vieglāk, jo tas nemaz nešķiet tik briesmīgs grēks, bet tam ir brīnišķīgs izskats un daudz attaisnojumu. Vai cilvēks atzīst savu mantkārību? Nē, tas, ko savā varā pārņēmusi šī kārība vai kāds tās objekts, saskata sevī vienīgi nekaitīgas lietas.

Viņš to visu uzskata par pieļaujamu, jā, par pienākumu un iztikas pelnīšanu sev un savai ģimenei. Vēl vairāk – tas skatās uz saviem iekāres objektiem, un arī tie ir nevainīgi. Tie ir paša Dieva dāvanas, par ko Viņam jāpateicas. Nauda, saimniecība, lopi, māja, ēdiens un apģērbs – tās visas ir nekaitīgas lietas. Kas viņu var nosodīt par iekārošanu?

Vienīgi iekāres pakāpe atklāj draudus, un šo pakāpju ir ļoti daudz. Kurš gan pateiks, kad sākas iekāre? Kristietim, kas nevēlas tapt pievilts un kļūt kā Dēma, nav jābūt liekulim, bet ļoti nopietni jāpievēršas savas dvēseles labklājībai un Tā Kunga vārdiem, kas mums māca, kādam jābūt krietnam cilvēkam Kristū, un tāpat – kas ir iekāre un ko tā dara.