Mums ir jāgodā valsts vara

“Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” [Rom.13:1]

Saskaņā ar Dieva vārdu, pie varas esošie tiek iecelti nevis tāpēc, ka tie rīkojas dievbijīgi, taisnīgi, godīgi un laipni, bet gan tāpēc, ka Dievs kā pārvaldnieks ir piešķīris un atļāvis viņiem valdīt. Viņu varas autoritāte ir pierādījums tam, ka Dievs viņus ir tur nolicis. Laikā, kad asinskārais Nerons bija imperators, svētais Pāvils neieteica kristiešiem pakļauties valdošajai varai tikai tad, ja tā viņiem būtu pieņemama. Tā vietā, viņš teica: “Jo nav nevienas varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir,” vienalga – taisnīgas vai netaisnīgas, “ir Dieva ieceltas.” Tāpat kā laba valdība ir Dieva svētība cilvēkiem, tāpat slikta valdība ir dievišķs sods. Tāpēc Dievs saka Israēlam: “Es tev devu Savās dusmās ķēniņu.” [Hoz.13:11] Tāpat citviet Dievs saka: “Zēnus Es viņiem došu par virsniekiem, un vieglprātīgi neprašas valdīs pār tiem.” [Jes.3:4] Un vēl citviet: “Lai nevalda negodīgi [bezdievīgi] cilvēki, lai [tie] nebūtu kā slazdi savai tautai.” [Īj.34:30] Tādējādi tāpat kā mums jācieš, kad Dievs sūta mūsu valstij mēri, plūdus, krusu, neražu, trūkumu un badu, tāpat arī mums ir jācieš, kad Dievs uzliek zemei ​​tirāniskas valsts varas postu. Neskatoties ne uz ko mums ir jāgodā valsts vara, kas ir Dieva roka un Viņa svētā kārtība.

Dievs nav grēka cēlonis. Dievs neapstiprina tirānu netaisnību, nedz arī pieprasa, lai cilvēki uzskatītu netaisnību par taisnību. Tāpēc, lai gan Dievs noraida personu (un šāds cilvēks pazaudē pestīšanu), kas negodīgi valda, tomēr Viņš joprojām uztur Savu kārtību arī šādu cilvēku paturot viņa svētajā amatā. Tādējādi, kad izraēlieši, noguruši no savas valsts ar republikas pārvaldi, atcēla savus soģus un vēlējās sev ķēniņu, tad Dievs sacīja Savam pravietim Samuēlam: ”Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir Mani atmetuši.” [1.Sam.8:7]

Šīs revolūcijas rezultātā Sauls kļuva par jūdu tautas ķēniņu, un pats Dievs viņam piešķīra visas ķēniņa majestātes tiesības. Vēlāk, kad ķēniņš Sauls kļuva par asinskāru tirānu, Dievs viņa personu noraidīja. Bet pat Dāvidam, kuru Sauls vajāja, nebija atļauts pacelt savu atriebības roku pret ķēniņu kā Tā Kunga svaidīto.

Visbeidzot, kad Jerobeāms ieguva troni desmit cilšu sacelšanās rezultātā pēc Salamana nāves, Dievs viņam paziņoja savu spriedumu (tas ir, ka viņš ir grēkojis). Taču, kad viņš bija kļuvis par ķēniņu, Dievs aizliedza Jūdas ciltij gāzt viņu no troņa. Pats Kristus reiz teica savam netaisnajam tiesnesim: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes.” [Jņ.19:11]

Tas parāda, ka tad, kad Dievs ļauj kādam nākt pie varas uz zemes, Viņš vēlas, lai viņa valstij piederīgie pakļautos šai varai. Laikā un mūžībā Dievs soda tirānu par viņa grēkiem. Tomēr Viņš vēlas, lai pat tirāna vara un amats tiktu godināti. Kad cilvēki saceļas pret zemes valdnieku, viņi noraida Dievu un saceļas pret Debesīm. Taču, kad revolūcija rada jaunu autoritāti, Dievs to atkal apzīmogo un pieprasa paklausību tai.

Kā gan varētu būt savādāk? Kur mēs būtu, ja Dievs ļautu tiem, kas uzskata valdību par netaisnīgu, nostāties pret to? Nepārtraukta cīņa, pastāvīga asinsizliešana un nepārtraukts pilsoņu karš apgrūtinātu cilvēkus. Neviens nevarētu būt drošs par savu dzīvību, īpašumu vai labo vārdu. Sabiedrības miers un kārtība, dievkalpojumi un mācības, tirdzniecība un bizness, mākslas un zinātnes kopšana — īsumā, viss, kas nes labklājību, — drīz beigtos. Protams, to visu traucēs un kavēs tirāniska un autoritāra valdība, bet tikai reizēm, jo ​​pat visnetaisnīgākajai valdībai ir jārūpējas par saviem pilsoņiem un pavalstniekiem. Tāpēc uzdosim sev šo jautājumu: kā gan Dievs varētu vēl labāk parūpēties par mūsu labklājību, ja ne pavēlot mums visiem būt paklausīgiem valdībai, kurai ir vara pār mums?