Mums jābīstas vienīgi no Dieva
Arī dievbijīgais mēdz pievērst skatu cilvēkiem un iespējamam grēku sekām. Arī mūsu Kungs Savos vārdos ir bieži norādījis uz grēka sekām un ar tām vēlējies pārmācīt, krustā sist un nogalināt mūsu veco cilvēku.
Taču svarīgākais ir tas, ka parasti ticīga sirds ir tā noskaņota, ka kristietis raizējas un raud sava Dieva priekšā par visu, kas grēcīgs un Dievam netīkams, pat arī ja neviens to neredz un grēks nav izraisījis nekādas acīmredzamas sekas. Ticīgais jau izbīstas no domas vien, kura nav pietiekami šķīsta un laba. Tas liecina, ka šāds cilvēks arvien tur Dievu savu acu priekšā.
Mēs neapgalvojam, ka šā cilvēka dievbijība ir kļuvusi pilnīga, jo Dieva bijāšanai ir jābūt tādai, kas neredz nevienu citu kā vienīgi Viņu un kas visas grēka sekas uzskata par nieku, ja salīdzina ar grēku pret cēlo un žēlastības pilno Dievu.
Kaut ko tamlīdzīgu mēs vērojam arī pie ķēniņa Dāvida, kas, nožēlodams savu briesmīgo kritienu, slepkavību un laulības pārkāpšanu, sūdzas Tā Kunga priekšā un saka: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs..” (Ps.51:6), kaut gan viņa grēki bija radījuši lielu apgrēcību arī cilvēku priekšā. To visu Dāvids bija it kā aizmirsis šī paša lielākā rūgtuma priekšā — ka viņš tik šausmīgi bija grēkojis pret savu Dievu! Tās ir īstas bailes no grēka.
Kas attiecas uz velna un pasaules vilinājumiem, tad par tiem var sacīt to pašu, ko par visām iepriekš aplūkotajām briesmām. Nekas ļauns mūs ne-uzveiks, ja mums blakus stāv Dievs. Ko Dievs ļauj sātanam mums nodarīt, no tā mēs neizvairīsimies, iekams Tas Kungs nepavēlēs viņam atkāpties. Tik absolūti atkarīgi mēs esam no Dieva.
Ja gribam glābties no sātana, mums jābīstas vienīgi no Dieva, mums jābūt labās attiecībās ar Viņu un jāpaļaujas tikai uz Viņu. Tiklīdz mēs paļaujamies paši uz sevi un piedēvējam sev kādu spēku, tā tūdaļ nonākam sātana varā, kā to redzam Pētera gadījumā. Kristus noraidīja viņu kā sātanu tieši tad, kad Pēteris Viņam solīja savu uzticību un palīdzību.
Kad Pāvils bija kārdināts uz iedomību, tad Dievs viņam sūtīja sātana eņģeli, kas viņu sita (2.Kor.12). Pēteris, mudinādams pretoties velnam, mūs pamāca stiprināties ticībā, jo ticība vienmēr raugās uz Dievu un nepaļaujas ne uz kādiem saviem spēkiem, citādi sātans ir uzvarējis.
Redzi, to pašu var attiecināt uz mūsos mītošo grēku, jo arī šajā ziņā mēs nedrīkstam paļauties uz sevi un saviem spēkiem. Ierakstīsim to dziļi savā sirdī, ka mums spēks ir tikai tad, kad to piešķir Tas Kungs. To pašu var sacīt arī par grēku piedošanu un Dieva draudzību, lai bīstamies sevi celt dieva kārta un nedomājam izpatikt Svētajam paši savā vārdā un savā personā,
Mums allaž jāpzinās, ka Viņš par mums ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu asiņainā nāvē, un tāpēc nekas cits debesīs un virs zemes vairs nebūs Viņam patīkamāks kā vien šis Viņa paša upuris. Tāpēc nešaubīsimies par Viņa žēlastību, kas atkarīga no Dieva Jēra. Nenoniecināsim Viņu! Nešaubīsimies par šo žēlastību arī tad, ja mūsu grēki būtu tūkstoškārt vairāk un lielāki. Jā, arī šāda pārliecība pieder patiesai bijībai un paļāvībai attieksme pret Dievu.
Ieskaties