Mūsu garīgā audzināšana sastāv no pārbaudījumiem
Pieminēsim vēl vienu laicīgas noskumšanas stāvokli, kas nepieciešams veselīgai ticībai un lūgšanas uzturēšanai. Kad Dieva bērns pirmoreiz nāk pie ticības savam Glābējam, saņem grēku piedošanu un paļaujas uz Viņa nopelnu, tad viņa dvēsele sāk dzīvot no debesu maizes (Jņ.6:47–58).
Tomēr šādas dvēseles garīgai audzināšanai un uzturēšanai ir vajadzīgi pārbaudījumi, kas mērdē viņa veco cilvēku – gan viņa prātu, gan iekāres, lai viņa dvēsele no zemes vērtos uz augšu un dzīvotu ticībā, pacietībā un pazemībā. Tad Dievs vieniem bērniem sūta garīgus kārdinājumus un pārbaudījumus, bet citiem – virkni miesīgu raižu, un sasniegtais rezultāts ir vienāds, proti, tas viss mērdē prātu un pasaulīgas domas, pievērš dvēseli debešķīgajam un liek cilvēkam dzīvot ticībā un lūgšanā.
Ja šāda audzināšana nebūtu vajadzīga, Dievs mums noteikti ļautu iztikt bez šīm daudzajām raizēm un pārdzīvojumiem. Taču visa mūsu garīgā audzināšana arvien sastāv no pārbaudījumiem. Tiklīdz kristietis piedzīvo problēmas, tas nozīmē, ka tam nepieciešami pārbaudījumi un šķīstīšana. Debesu Tēvs gan varētu mūs izvest cauri dzīvei tikai ar mierīgām un labām dienām, taču ticības vingrināšanai mums vienmēr ir vajadzīgi pārbaudījumi, citādi mēs dzīvosim gluži kā iemiguši, apskurbuši un aizmirsīsim Dievu, tā neiepazīdami ne savu vājumu, ne Dieva dāvanas, ne Viņa labestību, ne varenību.
Lūk, piemērs: kad Jēzus redzēja lielo ļaužu pulku – vīru vien bija kādi pieci tūkstoši –, Viņš vērsās pie Filipa, nabaga apjukušā mācekļa, ar lielo jautājumu, kā pabarot pūli, sacīdams: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Ko Jānis raksta tūlīt pēc šī jautājuma? “Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt” (Jņ.6:5). Vai tas nav interesants un neparasts piemērs, kur mūsu Kungs nabaga bezpalīdzīgajam māceklim uzdod tik grūtu jautājumu?
Šodien Dievs Tas Kungs, mūs pārbaudīdams, neuzrunā mūs tieši, bet sūta īpašu pieredzi, kad mūsu sirds uzdod tādus pašus problemātiskus jautājumus, kāds tika uzdots Filipam, liekot tam nopietni raizēties par ļaudīm, kurus ar cilvēciskiem līdzekļiem nebija iespējams aprūpēt. Tā rīkojas mūsu Kungs, mūs pārbaudīdams, saka Jānis, jo Viņš pats gan zina, ko grib darīt.
Arī ar mums dažreiz notiek tas pats, kas ar Filipu un Andreju, – mēs nesaprotam mūsu Kunga nodomu, bet gluži nopietni sākam rēķināt savus līdzekļus un neticam nekādiem citiem resursiem, ka Dievs mums būtu devis vairāk, nekā acs spēj saskatīt. Filips izrēķināja pareizi, ka “par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums” (Jņ.6:7). Viņš saprata, ka viņu makā, kura turētājs bija Jūda, vairāk naudas nebija.
Arī Andrejs gribēja piedalīties un izteica vēl bērnišķīgāku piezīmi: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Ar to pašu mācekļu padoms bija izsmelts. Vai izsmelts bija arī Tā Kunga padoms? Nē, tagad bija pienācis Viņa brīdis un Viņš sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!”, un Jēzus sāka dalīt – nevis tik, cik tiem bija, bet tik, cik pats gribēja. Tā notiek ar visiem Dieva bērniem un viņu pārbaudījumiem – tie aprēķina savas iespējas un beigās viņiem jāsecina: “Kas tas ir tik daudz ļaudīm”!
Taču no šiem Dieva vārdiem mēs mācāmies vēl ko citu, proti, Tas Kungs izdala tik, cik vēlas! Šie vārdi visiem ticīgajiem skaidro pārbaudījumu noslēpumu: Tas Kungs izdala, cik vēlas. Dievs var darīt mūs gan bagātus, gan nabagus. Viņa rokās ir visa radība. Viņš var viegli izliet pār mums visu laicīgo bagātību, līdzīgi kā pār neapmierinātiem israēliešiem Viņš ļāva nolīt paipalu lietum, kas bija divu olekšu slānī virs zemes. Taču šāds pārsātinājums mūsu dvēselēm būtu tikpat neveselīgs, kā tas toreiz bija viņu miesai. Tie apmierināja savas kārības, un, kamēr “gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis” (4.Moz.11:31–34; Ps.78:26–31).
Tāpēc nekurnēsim un neiekārosim. Israēlieši tā darīja un gāja bojā. Cik gan spēcīgus kārdinājumus rada pārmērīga bagātība! Cik gan briesmīgus vārdus Jēzus runāja par bagāto vīru! “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā” (Mk.10:24-25). Kungs, neieved mūs kārdināšanā! Kāds reiz ir sacījis: “Kristieša lielākā laime ir tā, ka tam nav redzamas laimes virs zemes”, “..bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim” (1.Tim.6:8).
Ieskaties