Mūsu Kunga atnākšanas zīmes

Svēto Rakstu uzmanības lokā ir gan cilvēks, gan šī pasaule, bet tomēr to centrālā tēma arvien ir Dieva Dēla persona, Viņa pestīšanas darbs un valstība.

Šajā rakstā tiks aplūkotas mūsu Kunga atnākšanas zīmes, bet galvenā tomēr ir un paliek paša Kunga otrā atnākšana, kurā pilnībā tiks piepildīti 1.Mozus grāmatas 3:15 pravietojumi par čūskas, tas ir velna satriekšanu. Kristus otrā atnākšana pilnībā iznīcinās jebkādu velna varu, un tiks radītas jaunas debesis un zeme, kas velnam nebūs pieejamas un kur mājos tie, kuri tic Kristum.

Visās trijās katoliskajās (vispārējās) ticības apliecībās (Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija) ir iekļauta mācība par Kristus otro atnākšanu, un neviens, kas sevi uzskata par kristieti, to neapšauba. To apšauba vienīgi kritiskās teoloģijas pārstāvji, kas noliedz Svēto Rakstu autoritāti.

Pēdējie laiki iesākās ar Jēzus Kristus dzimšanu, kad Viņš nāca pasaulē kā cilvēks, un tie turpinās vēl šodien. Šo laiku notikumi ir attēloti Mateja evaņģēlija 24.nodaļā, Marka evaņģēlija 13.nodaļā un Lūkas evaņģēlija 21.nodaļā, un tie līdzinās mirstīga cilvēka dzīvei un rāda, ka arī pasaule kļūst veca, nevarīga un lēnām mirst.

DIEVA TIESAS ZĪMES ŠODIEN

Lai gan Dieva dusmība pār neatgriezīgajiem grēciniekiem pilnībā parādīsies Pēdējās Tiesas dienā, apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 1:18 norāda, ka Dieva dusmība pār visu cilvēcisko netaisnību un apgrēcību parādās jau šodien.

Jau pravietis Jeremija runāja par Dieva tiesu, kas piemeklēja dumpīgo tautu tās uzvedības dēļ. Zobens, bads un mēris bija sods par Israēla tautas atkrišanu un dumpīgumu. Jaunajā Derībā Jēzus runā par kariem, kas ir un būs, kā arī par badu, zemestrīcēm, slimībām un sērgām, kas nāks pār cilvēkiem.

Daudzi filozofiski noskaņoti teologi šīs šodienas Dieva tiesas zīmes cenšas pavērst pret pašu Dievu, jautādami, kā gan Dievs var būt mīlestība, ja karos un no slimībām mirst nevainīgi cilvēki. Taču šie pētnieki, kas atmet Svēto Rakstu autoritāti, ir aizmirsuši, ka mēs nedzīvojam, kā to uzskatīja Leibnics, “labākajā no visām iespējamām pasaulēm”, bet gan Ādama grēka un pēc tam mūsu grēku dēļ nolādētā pasaulē. Sods, kas nāk pār tagadējo pasauli, ir Pēdējās Tiesas dienas priekšvēstnesis.

Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka tie, kas cieš šajos piemeklējumos, nav vainīgāki par pārējiem, – visi ir vainīgi Dieva priekšā. Un, piemeklējot vienus, Viņš aicina visus atgriezties no elkiem un pašdievināšanas pie Viņa – vienīgā dzīvā Dieva, kas vienīgais ir pielūdzams.

Mūsu cilvēciskā neizpratne par Dieva tiesu skaidri parādās modernajā miera kustībā. Cilvēki uzskata, ka viss ir viņu rokās. Tas īstenībā ir vienīgais, kam viņi tic, tādēļ arī uzskata, ka bruņošanos un karus var izbeigt ar politiskiem līdzekļiem. Taču no kariem, ar ko Dievs soda nepaklausīgās tautas, var izbēgt vienīgi atgriežoties no morāla un garīga ļaunuma. Tādēļ miera kustībām vajadzētu pievērst savu uzmanību cilvēka dzīvei, visam, kas saistīts ar ģimenes un laulības dzīves stiprināšanu, kā arī dzīvības pasargāšanai – vispirms tai, kas rodas mātes ķermenī.

Karš, slimības, bads un dabas katastrofas notikušas, sākot jau no grēkā krišanas brīža līdz pat mūsu dienām. Un lai gan tās norāda uz Kristus otro atnākšanu, tās reizē arī liecina par to bēdīgo stāvokli, kādā pasaule atrodas pēc grēkā krišanas. Grēks tā pārveidoja pasauli, kuru Dievs bija radījis labu, un tā sabojāja cilvēku attiecības, ka Kaina paceltā roka pret savu brāli Ābelu vēl arvien raksturo cilvēku savstarpējās attiecības šeit uz zemes un turpinās kā nepārtraukti kari un noziegumi. XX gadsimta kari: I Pasaules karš, revolūcija Krievijā un tai sekojošā slepkavošana, II Pasaules karš, Vjetnamas, Afganistānas, Dienvidslāvijas un Čečenijas karš; ieroču uzkrājumi, ar kuriem vairākkārtīgi var iznīcināt visu pasauli, un tajā pašā laikā mānīgais optimisms, kādā cilvēki šodien dzīvo, ir ļoti nopietna Pēdējo laiku zīme.

Labā radība, kas tika radīta, lai paēdinātu un apģērbtu cilvēku, laiku pa laikam viņu pakļauj badam, kas ir sekas tam, ka cilvēks ir kļuvis par Dieva ienaidnieku. Un, lai gan pēdējos gadu desmitos cilvēcei ir izdevies uzvarēt daudzas lipīgas, agrāk neārstējamas slimības, tomēr tās ir aizvietojis AIDS un citi vīrusi, kuru iznīcinošās darbības dēļ iet bojā sabiedrības fiziski spēcīgākā daļa. Šīs slimības savukārt ir sekas sestā baušļa pārkāpšanai, kas arī ir viena no Pēdējo laiku zīmēm. Taču visas šīs lietas ir ne tikai Dieva sods, bet arī Viņa aicinājums uz grēknožēlu, jo Dievs vēlas piedot visus grēkus un dziedināt visas sērgas. (Ps.103:3)

LAICĪGĀS VARAS DUMPĪGUMS

Plaši atzītā evolūcijas teorija ir radījusi ilūziju, ka pasaule neapturami attīstās un iet pretī pilnībai. Taču pietiek palasīt A. Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” vai ieraudzīt marksisma radīto situāciju Ķīnā, slepkavības, kas notiek tepat Rīgā un visā pasaulē, abortu skaitu, terorismu, organizēto noziedzību, sektu izplatību, lai saprastu, ka visnežēlīgākās pagāniskās noziedzības un ļaunuma formas atdzimst neparastā spēkā un kļūst arvien perversākas.

Īpaši raksturīgi mūsu laikam ir tas, ka viss šis ļaunums pamazām tiek legalizēts oficiālajos dažādu valstu izdotajos likumos. Pietiek tikai paraudzīties, ar cik mierīgu sirdi visa pasaule noraugās uz neķītrību, kas tiek propogandēta televīzijā, presē u.c., lai saprastu, ka laicīgā vara jeb Dieva kreisās rokas valdība lielā mērā ir veicinājusi tā saukto seksa revolūciju.

Ģimene, laulība, bērni vairs nebūt nav galvenās vērtības vairumam cilvēku. Tas, kas agrāk tika saprasts kā labs vai slikts, šodien tiek saukts par atšķirīgiem dzīves veidiem, orientāciju u. tml. To, ko cilvēki kādreiz sauca par nešķīstību un laulības pārkāpšanu, tagad sauc par pirmslaulību vai ārpuslaulību seksu, kam līdztekus notiek kaunpilnā abortu legalizēšana, kas parāda, kāda ir sabiedrības attieksme pret dzīvību un saviem pēcnācējiem.

Liekas arī, ka prieks par marksisma un komunisma sabrukumu ir pāragrs, jo tā radītais morālais sabrukums, totalitārisms un nelikumība turpinās pilnā sparā. Asiņu straume, kuru iesāka Ļeņins un pa kuru pēc paša vārdiem viņš brida līdz ceļiem, ir pacēlusies krietni augstāk. Gan tas, kas notiek šodien, gan pieejamie vēsturiskie materiāli liecina, ka komunisms nebija tikai politiski ekonomiska parādība. Tā iracionālais naids pret Dievu un reliģiju norāda uz tā velnišķīgo izcelsmi, kas ir jau diezgan labi atspoguļota dažādu pētnieku darbos.

Luterāņu teologs Hermanis Zasse saka, ka “marksisma teorija ir apgāzta tūkstošiem reižu ar tintes plūdiem Vācijā un asiņu plūdiem Krievijā”. Liela daļa šo asiņu reiz ritēja kristiešu dzīslās. Mocekļu asinis, kas XX gadsimtā ir plūdušas vairāk nekā pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanās ir vēl viena mūsu Kunga nākšanas zīme. Tas ir asiņains uzbrukums mūsu Kunga Jēzus miesai, Viņa Baznīcai. Taču tas tikai ievada to asiņu upi, kas sekos, šim ļaunumam pieaugot. Un tomēr tas tikai vairos kristiešu prieku, jo šāda nāve viņiem ir ieguvums un martīru baltās drēbes ir atalgojums par pasaules zaimiem.

SACELŠANĀS PRET DIEVU BAZNĪCĀ

Mūsu Kunga atnākšanas zīmes var vērot ne tikai pasaulē, tās notikumos un norisēs, bet arī baznīcā. Miesā nākušais Dievs mūs ir brīdinājis, ka celsies daudzi viltus pravieši un kristietība tiks vajāta ne tikai no ārpuses, bet arī grauta no iekšpuses. Šis Kristus brīdinājums attiecas uz visu Kristus Baznīcas pastāvēšanas laiku. Mēs varam lasīt, ka apustulis Pāvils jau Jaunās Derības laikos, atvadoties no Efezas prezbiteriem, aicināja viņus palikt uzticamiem Dieva uzticētā ganāmā pulka ganiem.

Šā Pāvila aicinājuma pamatā bija viņa pravietiskais skatījums par to, ka celsies viltus mācītāji, kas ar dvēselei nāvīgām ķecerībām mēģinās nogalināt jaundzimušo Baznīcu. Tā kā velns vēl nav iemests degošā uguns jūrā, tad tāpat kā pasaules vēsture lielā mērā ir karu vēsture, tāpat arī Baznīcas vēsture pa lielākai daļai ir vēsture, kas attaino ķecerību rašanos un Baznīcas cīņu pret tām. Luters saka, ka nesaskaņas un strīdi par Svēto Rakstu mācību ir dievišķi strīdi, kuros Dievs cīnās ar velnu. (Ef.6:12)

Šī cīņa pastiprināsies, laiku beigām tuvojoties. Tolerance – iecietība pret dažādiem uzskatiem, kas ir laba lieta laicīgajā pasaulē un tās pārvaldīšanā, kļūst par postošu spēku, ja tā tiek pieļauta Baznīcā. Tā apdullina cilvēka apziņu tā, ka viņš vairs neuztraucas par ķecerībām, kas ar laiku sāk likties pat pievilcīgākas par Evaņģēlija patiesību.

Tā, piemēram, Jaunā laika (New Age) mācība neprasa ne sirds satriektību par saviem grēkiem, ne arī māca par iedzimto grēku, ne arī aicina uz atgriešanos. Jau Baznīcas pirmajos pastāvēšanas gadsimtos bija mēģinājumi vispār atmest Dieva bauslību un runāt tikai par mīlestību. Tas atkārtojās Reformācijas laikā un ar jaunu spēku turpinās šodien.

Mēs pat varam teikt, ka tie arhi-herētiķi, kā viņus sauca baznīcas tēvi, bija tikai pieticīgi priekšvēstneši tai maldu jūrai, kas patlaban plūst no kancelēm un katedrām. Varētu pat teikt, ka XVI gadsimta ticības cīņas, salīdzinot ar mūsdienu Svēto Rakstu kritiku, feministu, atbrīvošanās un citām demoniskām teoloģijām, liekas kā vētra tējas glāzē. Kad mūsu Kungs brīdināja savus mācekļus, stāstīdams par savas atnākšanas zīmēm, tad viltus pravieši, viltus kristi bija pirmie šajā Pēdējā laika zīmju “sarakstā”.

Šie viltus kristi kā Bar-Kohba II gadsimtā un Mūns šajā gadsimtā parādīsies ne tikai kā indivīdi, bet arī kā veselas kustības. Marksistu kustība ir tieši šāda viltus mesiānisma kustība, un, lai gan tā bija ārpus Baznīcas, tomēr daudz mācītāju un teologu to skaļi slavēja. Pat Rietumu teologi slavēja tādus cilvēkus kā Staļins, sakot, ka Dieva valstība izpaužas kā staļinistiski – komunistiskā valsts. Šajā komunistu slavēšanā līdzdalību ņēma gan Pasaules Luterāņu federācija, gan Pasaules Baznīcu padome. Šo viltus mesiju mācības arvien mēģina sevi parādīt kā patiesos kristiešus un Kristus atklāsmes nesējus.

Tāda bija II gadsimta gnostiķu kustība, kas šodien ir parādījusies no jauna kā New Age kustība, kura noliedz Dieva personu, bet tā vietā dievišķo pašu cilvēku un atļauj viņam pilnīgu brīvību. New Age neapšaubāmi ir velnišķīgas saknes, un tai ir noteikta loma Antikrista nākšanā. Svētie Raksti un luterāņu ticības apliecības (vistiešāk Šmalkaldas artikuli) norāda, ka īstais Antikrista tronis atrodas kristīgajā baznīcā un ka tā pazīmes ir cilvēka autoritātes pacelšana pāri Dieva vārda mācībai.

Pēdējā zīme, pēc kuras arī var spriest par Kristus otrās atnākšanas drīzu tuvošanos, ir Evaņģēlija sludināšana visā pasaulē. Pēc kāda pētnieka aprēķiniem 1980.gadā 60% pasaules iedzīvotāju bija dzirdējuši Evaņģēlija vēsti. Šā gadsimta beigās būs jau apmēram 80%. Tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki būs ticīgi, bet viņi būs dzirdējuši par grēku piedošanu Jēzus vārdā. Tā šīs zīmes mums liek būt modriem, dedzīgiem Evaņģēlija pasludināšanā un priecīgiem, zinot, ka tas Kungs nāk. Un mēs kopā ar apustuli Jāni apliecinām: Nāc, Kungs, nāc drīz.