Mūsu pestīšana atrodas Dieva stiprajās rokās
“Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.” (1.Kor.1:8-9)
Kamēr kristietis gaida Jēzus Kristus atkal parādīšanos, ir viena lieta, kas varētu likt viņam apstāties un likt viņam uztraukties: viņa šaubas par to, vai viņš izturēs līdz galam. Viņš redz, ka ir tā, ka tik daudzi ir labi sākuši un kādu laiku ticējuši, un tad atkrituši pārbaudījumu laikā. Viņš pats katru dienu ir pieredzējis, cik viltīgs ir sātans, cik pievilcīga ir pasaule un cik joprojām ir varena viņa grēcīgā miesa. Tāpēc kristieši dažreiz baidās no Pēdējās dienas, nevis gaida to ar prieku.
Dievs nevienam kristietim nav devis beznosacījumu garantiju, ka Viņš viņu pasargās līdz galam un ka viņš līdz tam var darīt pilnīgi visu, kas vien viņam sagādā baudu. Evaņģēlijs nedod nekādu brīvību šādai drošībai, bet tā vietā aicina mūs ar bailēm un drebēšanu darboties savas pestīšanas labā (Fil.2:12). Dievs nav apsolījis, ka ar neatvairāmu žēlastību piespiedīs ticēt un glābs, neskatoties uz cilvēka paša vēlmi neprātīgi ļauties grēkam un neticībai.
Tomēr jāpatur prātā, ka šie brīdinājumi attiecas tikai uz tiem, kas neprātīgi vēlas kārdināt Dieva žēlastību un grēkot pret to. Kad attaisnots kristietis, kurš baidās no grēka un neticības, tiek kārdināts grēkot, viņš kopā ar Pāvilu saka: “Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?” (Rom.6:2), un, sāpīgi sajūtot savu mazticību, viņš nopūšas: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Mk.9:24) Šāds cilvēks var un viņam vajadzētu, nebaidoties no atkrišanas, ar prieku gaidīt Jēzus Kristus atklāšanos Pēdējā dienā. Kāpēc? Jo mūsu teksta apsolījums attiecas arī uz viņu.
Patiešām, šis apsolījums attiecas uz katru cilvēku, kurš tic. Galvenais ir satvert šo apsolījumu ticībā. Saskaņā ar šo vērtīgo apsolījumu ticīga kristieša pestīšana nav atkarīga no viņa mainīgās uzticības, bet gan no Dieva nemainīgās uzticības. Viņa pestīšana neatrodas viņa vājajās rokās (jo tad pestīšana drīz vien tiktu pazaudēta), bet gan Dieva stiprajās rokās. Ticīgs kristietis visu laiku var būt vājš, bet pats Dievs ir viņa spēks un stiprums. Ja viņš vājuma dēļ joprojām paklūp un krīt, Dieva uzticība viņu vienmēr piecels augšā. Ja viņš vājuma dēļ joprojām aizklīst prom, Dieva uzticība vienmēr ies viņam pakaļ un atgriezīs patiesībā, kā Viņš to darīja ar maldos nonākušo Tomu. Cīņa joprojām var būt sīva, bet Dieva uzticība viņu stiprinās, tāpat kā Viņš stiprināja Jēkabu, un Viņš cīnīsies ar viņu līdz uzvarai. Velns un pasaule joprojām var viltīgi lūkoties pēc viņa dvēseles, bet Dieva uzticība viņu nenovedīs negodā.
Dievs vedīs savu kristieti cauri biezajai tumsai uz brīnišķīgu ceļu. Dievs būs šī cilvēka gaisma un uzticība, kā Viņš bija ar Ījabu, un galu galā Viņš visu izdarīs, lai kristietis nonāktu godībā. Visu, kas ir nepieciešams kristietim – lai viņš ar gudrību runātu ķēniņu un prinču priekšā, lai viņš pielietotu varonīgu ticību, lai saņemtu brīnumu darīšanas dāvanu – Dieva uzticība apmierinās viņa vajadzības, tāpat kā Viņš savulaik rūpējās par svētajiem martīriem. Kristietis savā ceļā bieži var tikt aptraipīts ar pasaules dubļiem, bet Jēzus Kristus dienā Dievs pabeigs labo darbu, ko Viņš iesāka viņā.
Tāpēc kristietim jātic, ka viņš no mūžības ir izredzēts pestīšanai, un tāpēc viņa pestīšana ir tik nesatricināma, ka elles vārti to nespēs uzvarēt. Viņa pestīšana ir daļa no tās zelta ķēdes, par kuru runā svētais apustulis vēstulē romiešiem; un šīs ķēdes posmi ir nesaraujami: “Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī attaisnojis; bet, kurus Viņš attaisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.” (Rom.8:30)
Ieskaties