Mūsu prāts vai Dieva vārds
Ābrahāms nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. [Rom.4:19]
Tā Ābrahāms savaldīja savu prātu, ticēdams Dieva vārdam, kurā Dieva bija apsolījis viņam dot pēcnācējus no Sāras, viņa sievas, kuras miesa bija jau neauglīga un pamirusi. Šiem apsolījuma vārdiem Ābrahāma prāts noteikti nebija gatavs tūliņ piekrist drīzāk gan tas sacēlās pret ticību, uzskatot par muļķīgu, nepiedienīgu un neiespējamu domu, ka Sāra vēl varētu dzemdēt dēlu. Tādēļ nav šaubu, ka Ābrahāma sirdī ticība un prāts saķildojās un uzbruka viens otram šā apsolījuma dēļ; tomēr ticība galu galā uzvarēja, tā apspieda un nonāvēja šo visbriesmīgāko Dieva ienaidnieku - prātu.
Tāpat rīkojās arī visi pārējie ticīgie ļaudis, kuri līdz ar Ābrahāmu ieiet ticības apslēptajos dziļumos, uzvar savu prātu un saka: klausies, tu, aklais un apstulbotais prāts, Dieva lietās tu nenieka nespēj saprast; tādēļ daudz vis nepūlies spītēties un riet man pretī, bet turi muti un stāvi klusu! Neuzdrīksties tiesāt Dieva vārdu, bet norimsti, klausies, ko tas tev saka, un tici šim Vārdam!
Dr. Lutera laikos Eiropā tas varbūt nebija tik aktuāli, bet mūsdienās zinu ne vienu vien cilvēku, kurš prāta cīņā ar ticību ļāvis uzvarēt ticībai… islāmam, budismam, hinduismam, mormonismam, feņšujam, vēdiskajai astroloģijai utt.
“Kad sāku lasīt Korānu, jau pēc pirmajām lappusēm ticēju, ka tas ir Dieva vēstījums cilvēcei. Korāns radīja manī ticību. Iepriekš biju lasījis Bībeli, bet tā mani lielākoties atstāja vienaldzīgu. Tagad saprotu, kāpēc, – Bībele ir cilvēku sagrozīta un melīga, bet Korāns ir autentisks Dieva vārds.” Tā sākas ne viena vien islāmā pārgājuša cilvēka stāsts.
Kādus argumentus mēs varam izmantot, runājot ar šādu cilvēku? Prātam taču tur nav vietas, ticība viņā ir uzvarējusi prātu. Vai arī tā nemaz nav ticība?