Mūžīgā prieka devējs

Cilvēka sirds ir radīta priekam, tādēļ mēs visi pēc tā ilgojamies un tiecamies. Mums patīk priecīgi cilvēki, tomēr pasaulē prieka diemžēl nav daudz. Apzinoties šo problēmu, esam radījuši psihologu un psihoterapeitu paaudzes, kas nu jau gadu desmitiem cenšas atrast veidus, kā cilvēkiem saglabāt prieku. Varbūt apzinoties, ka reālos prieka trūkuma cēloņus novērst neizdosies, mūsdienu dvēseļu dziednieki māca dzīvi uztvert stoiski, sliktajā ieraudzīt arī labo, mainīt savu uztveri un attieksmi pret dzīvi un tās problēmām. Iespējams, šāda domāšana sakņojas uzskatā, ka evolūcija nenovēršami iet savus ceļus un mums vienkārši tiem jāmācās piemēroties. Ietekmi uz mūsdienu psiholoģiju atstājušas arī austrumu filozofijas, kas māca vairīties no ciešanām un kultivēt iekšēju harmoniju. Tas viss izklausās gudri, bet kritiskam domātājam tomēr rada šaubas šādas attieksmes nopietnība. Lai nu būtu, kā būtu, īsi sakot, mēs visi vēlamies prieku, bet apzināmies, ka iemesla priekam šajā pasaulē ir maz, tādēļ cenšamies radīt prieka ilūziju.

Paraugoties uz dzīvi, katrs varam ieraudzīt, ka prieka tajā bijis daudz, daudz mazāk nekā rūpju, bēdu, sāpju un nelaimju. Ja arī kādu brīdi jūtamies laimīgi, tad šos īsos laimes brīžus aizēno domas par to īslaicīgumu un nenovēršamo nāvi. Pasaule un tajā notiekošais ir pietiekams iemesls filozofiskam pesimismam. Gudrākais šīs pasaules domātājs – Salamans, apcerot dzīves postu un netaisnību, secina, ka mirušie ir laimīgāki par dzīvajiem, bet laimīgāki par šiem abiem ir tie, kas vēl nemaz nav dzimuši (Sal.māc.4:2-3). Turklāt, ja pasaulīgs cilvēks tomēr vēl cer šajā pasaulē iemantot kādu grēcīga prieka brīdi un vienmēr patur sev iespēju noslīcināt bēdas pudelē, tad kristietim, kurš apzinās pasaulīgo prieku nožēlojamo raksturu, ir divkārt grūti. Un tomēr kristieši pazīst prieku tādā mērā, kādā to nepazīsi neviens cits šajā pasaulē. Viena no baznīcas gada svētdienām īpaši ir veltīta priekam un tā arī saucas – Priecājieties! Tās teksts ir ņemts no Jēzus sarunas ar mācekļiem dienu pirms Viņa krusta nāves (Jņ.16:16-23).

Šis teksts iesākas ar noslēpumainu, mācekļiem adresētu Jēzus izteikumu: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” (Jņ.16:16) Lasot šos vārdus tagad, tie šķiet saprotami. Tie liecina, ka Jēzus visos sīkumos ir zinājis nākamo dienu notikumus. Pirmais īsais brīdis ir Viņa krusta nāve, kas sekos pēc dažām stundām, bet otrais īsais brīdis ir nepilnās trīs dienas, pēc kurām sekos Viņa augšāmcelšanās. Lai cik sāpīga būs šī šķiršanās, lai kādus satriecošus un sirdi plosošus pārdzīvojumus tā radīs mācekļos, tā ilgs tikai īsu brīdi. Šādi jau iepriekš Jēzus cenšas mazināt šķiršanās sāpes un mierināt Savus mācekļus.

Kā tas ne vienreiz vien jau bija noticis, neparastie Jēzus vārdi izraisa karstas diskusijas Viņa mācekļu starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” (Jņ.16:17-18) Jau kuro reizi mācekļi ir spiesti atzīt, ka viņi nesaprot Jēzus sacīto. Ne tādēļ, ka Jēzus runātu pārāk sarežģīti vai lietotu svešvārdus, bet vienkārši tādēļ, ka Viņa mācekļi bija ļoti parasti, vientiesīgi un neizglītoti ļaudis. Evaņģēlijos šis fakts nekad netiek noklusēts vai izskaistināts. Turklāt šeit tomēr nelīdzētu arī laicīga izglītība vai cilvēciska gudrība, jo Jēzus tiešām runāja par cilvēka dabai pārāk augstām lietām. Pirmo “mazo brīdi” mācekļi vēl varēja saprast un arī saprata jau pēc dažām stundām, kad Jēzus tika arestēts un sists krustā. Turpretī otrais mazais brīdis un aiziešana pie Tēva nebūtu saprotami nevienam cilvēkam. Bet kādēļ tad Jēzus šos vārdus saka, ja jau tie nav saprotami? Viņš tos saka, lai liktu mācekļiem par tiem domāt un rosinātu viņu interesi. Pēc tam, pārliecinājies par mācekļu neizpratni, Viņš šos vārdus paskaidro vairāk.

Jēzus iesāk ar jautājumu: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit?” (Jņ.16:19) Tas nav lieks jautājums, jo Jēzus ar to vērš mācekļu uzmanību tikai uz Viņa izteikumu par mazo brīdi, aiziešanu pie Tēva atstājot uz vēlāku laiku. Būdams izcilākais no izcilākajiem mācītājiem, Viņš nenogurdina mācekļu prātus ar tanī brīdī nevajadzīgām lietām, bet runā tikai par to, ko tobrīd nepieciešams zināt.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā,” Jēzusturpina. (Jņ.16:20) Šiem vārdiem jau vajadzēja būt vieglāk saprotamiem. Jēzus šeit skaidri runā par gaidāmajām šķiršanās skumjām un tām sekojošo atkalredzēšanās prieku.

Pat dižākajam no jūdiem – Mozum – bija dots skatīt Dievu tikai no mugurpuses, garāmejot. Pēc grēkā krišanas Dieva klātbūtne cilvēkam vairs nebija iespējama, jo tad cilvēkam būtu jāmirst. Tādēļ Dievu vairs nevaram redzēt vaigu vaigā. Tagad Dievs tuvojas cilvēkam, aizklājis Sevi ar radītām lietām. Vienīgi Viņš pats var pārvarēt plaisu, kura šķir Viņu no cilvēces. Dievs to paveica, kļūstot par cilvēku un iznīcinot grēka varu, kas to šķīra no Viņa radības. Visaugstākā iespējamā Dieva klātiene šajā pasaulē atklājas kādā Jēzus sarunā ar mācekļiem. “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība,” saka Jēzus, “neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.” (Jņ.14:6-7) Dzirdot šos vārdus, viens no mācekļiem – Filips – sajūsmā izsaucas: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” (Jņ.14:8) Ko gan citu Filips vēl varētu vēlēties, kā vien Dievu redzēt? Turpmākie Jēzus vārdi atklāj, ka Filips redzēdams neredz. “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ.14:9) Jēzū Kristū pavisam tuvu mums, cilvēkiem, bija pienācis Dievs, tik tuvu, ka cilvēki varēja Viņu redzēt ar savām acīm, dzirdēt ar savām ausīm un pat aptaustīt ar savām rokām. Savu grēciniekam nāvējošo svētumu Viņš bija tā sasaistījis ar cilvēka miesu, ka tagad tā nebija vairs iznīcinoša, bet glābjoša. Taču, tā kā Kristum bija pienācis laiks mirt par cilvēku grēkiem, upurējot Sevi kā salīdzināšanas upuri Dievam, tad šai tuvībai uz īsu brīdi bija jābeidzas, lai pēc tam tā tiktu atjaunota uz mūžīgiem laikiem. Zinot, ka šī šķiršanās radīs mācekļos lielas bailes un skumjas, Jēzus viņus jau iepriekš brīdina un stāsta par to nebeidzamo prieku, kas iestāsies pēc tam, – prieku par īpašu Dieva klātieni, kas iesāksies jau šeit uz zemes un pilnā mērā īstenosies Debesīs.

Būdami kopā ar Jēzu, Viņa mācekļi bija droši un dažreiz pat pārgalvīgi. Mācekļi zināja, ka, esot kopā ar savu Kungu, tiem nedraud nekādas briesmas, jo Viņš dziedināja slimības, paēdināja bez maizes palikušos un pat uzmodināja mirušos. Pavisam citādi mācekļi jutās tad, kad redzēja Jēzu mirstam pie krusta. Nu viņu Aizstāvis bija zudis, pasaule ļauni priecājās, bet paši mācekļi bija pārbijušies, domājot par to, kas viņus sagaida. Mācekļi bijās par savu kailo dzīvību un savu nākotni, jo, būdami ticīgi cilvēki, viņi nevarēja nedomāt arī par mūžīgo dzīvību. Ja nu Jēzus bija krustā sists un miris, tad varbūt Viņš nemaz nebija tas, par ko Viņš uzdevās? Tad jau viņi ir vainīgi Dieva priekšā, ka sekojuši Viņam, un nu tos sagaida briesmīgs sods! Tādām šaubām mācekļu sirdīs vajadzēja parādīties, un tā tas arī notika. Ticība viņos izgaisa, un pār viņu galvām savilkās elles draudu mākoņi. Bezcerībā nodevējs Jūda pakārās, Pēteris, sirdsapziņas mocīts, gauži raudāja, Toms nocietinājies un drūms klejoja kaut kur apkārt, pārējie, dziļi vīlušies, apsprieda zaudētās cerības smagumu un drūmi raudzījās nākotnē. Mācekļiem šķita, ka viņi ir ne tikai iemantojuši pasaules ienaidu, bet arī palikuši bez Dieva.

Lai, cik vien iespējams, pasargātu Savus mācekļus no gaidāmās šķiršanās, Jēzus viņiem saka: “Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” (Jņ.16:21-22) Šos vārdus mācekļiem vajadzēja atcerēties, raugoties uz krustā sisto Kungu. Arī dzemdētāja savā stundā izskatās sāpju un ciešanu pārņemta, taču ar šo piemēru Kristus vēlējās uzsvērt ne tik daudz bēdu un sāpju smagumu, cik īslaicīgumu. īss būs šis pārbaudījuma brīdis, turpretī tam sekojošais prieks būs mūžīgs.

Šeit atklājas būtiskākā atšķirība starp tiem priekiem, ko piedzīvojam šajā pasaulē, un to prieku, par kuru runā Kristus. Proti, visi šīs pasaules prieki ir īslaicīgi, pārejoši un sekli. Mēs izveseļojamies no smagas slimības, brīdi priecājamies, bet drīz vien jau esam to aizmirsuši. Mēs iegūstam kādu ilgi kārotu lietu, bet jau pēc brīža tā mums ir kļuvusi par ikdienu un sākotnējais prieks gaist. Nāk atkal jaunas bēdas, sāpes un problēmas, kas sagūsta mūsu sirdi un prātu un neļauj ilgāk baudīt prieku. Visi šīs pasaules prieki ir iznīcības apdvesti. Visam, kas ir šajā pasaulē, pāri klājas nepastāvības ēna – šeit nav nekā paliekoša, mēs dzīvojam nāves ēnas ielejā (Ps.23).

Taču Kristus runā par kādu pilnīgi citu, jaunu realitāti. Viņš stāsta, ka šķiršanās bēdas un sāpes, lai cik karstas tās arī būtu, drīz pāries un mācekļi iemantos mūžīgu, nepārejošu prieku. Jēzus vārdi ir patiesi, un tie arvien piepildās. Tad, kad mācekļi mazāk par visu cerēja atkal ieraudzīt savu Mācītāju, Viņš pēkšņi parādījās viņu vidū, rādīja Savas caurdurtās rokas un sānus, un, redzēdami savu Kungu, mācekļi patiešām kļuva līksmi, neparasta prieka pilni. Tieši šim priekam, priekam par Kristus augšāmcelšanos, tika dots īpašs apsolījums, proti, neviens to mācekļiem vairs nevarēs atņemt. Tas attiecas arī uz ikvienu ticīgo. Kristieši var pazaudēt daudz šīs pasaules prieka – viņi var piedzīvot nabadzību, slimības, netaisnību, neizpratni no līdzcilvēku puses, atstumtību, vajāšanas un pat fizisku nāvi, taču tie nevar pazaudēt prieku, ko dod Kristus augšāmcelšanās.

Gaidāmais prieks, ko nesīs Mesija, bija pazīstams jau Vecās Derības praviešiem. Vecās Derības ļaudis iepazina šķiršanās sāpes, kad viņu Templis tika nopostīts un viņi paši aizvesti Bābeles trimdā. Toreiz caur pravieti Jesaju Dievs mierināja Savu tautu: “Priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai.” (Jes.65:18). “Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes.55:12-13) Un nedaudz tālāk ar šā paša pravieša muti Dievs saka: “Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeruzalemi un līksmošu par savu tautu.” (Jes.65:17-19)

Vairāk kā sešsimt gadus pēc Bābeles trimdas trimdā uz Patmas salu tika izsūtīts apustulis Jānis. Cilvēku vajāto un apbēdināto apustuli Dievs stiprina ar šādiem vārdiem: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atkl.21:3-4) Šie vārdi netika adresēti tikai apustulim Jānim, bet arī katram kristietim, kas cerēja vai cer uz savu Kungu. Līdz ar Kristus augšāmcelšanos no miroņiem Dievs vairs nav svešinieks, bet Viņš mājo pie Saviem ļaudīm ar Savu žēlastību un svētību, dāvājot viņiem mūžīgu prieku. Viņa tautas dzīve joprojām nebūt nav rožu lauks, taču Dieva bērniem tagad ir prieks, kuru neviens vairs nevar atņemt. Šis prieks nav saistīts ar ārējām šīs pasaules lietām, ārēju laimi un labklājību, bet tas balstās Kristus uzvarā pār nāvi, elli un velnu. Tādēļ apustulis Pāvils raksta draudzei Filipos: “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu priecājieties!” (Fil.4:4) Jums ir pamats priecāties, jo jums dāvāta nesaraujama kopība ar To Kungu, cerība uz jaunu dzīvi jaunā pasaulē, Dieva klātienē. īslaicīgās šīs pasaules bēdas to nespēj izpostīt, “..es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” raksta Pāvils Romas draudzei. (Rom.8:38-39) Grēka radītā šķiršanās ilga garus gadu simteņus. Cilvēks tika izraidīts no Dieva klātienes – paradīzes, bet pats Dievs gatavoja viņa atgriešanos no šīs trimdas. Beidzot, kad laiks bija piepildīts, Kristus ieradās šajā pasaulē. Dzīvības Kungam vajadzēja tikai īsu brīdi, lai, izciešot elles jeb mūžīgas atšķirtības mokas, panāktu cilvēcei atjaunotu kopību ar Dievu. Viņam tie bija šausmīgu, pārdabisku ciešanu brīži. Mācekļiem tās bija šaubu, baiļu un neziņas dienas. Tagad tas ir pagājis. Tagad ir palicis tikai prieks, mūžīgs uzvaras prieks, un jauna, nebeidzama dzīve, kas Dieva ļaudis sagaida kopā ar To Kungu. Mēs gan vēl esam ceļā uz tā pilnīgu piepildījumu, bet jau tagad Dieva klātiene, kas iesākusies Svētajā Kristībā, ir kopā ar mums. Pavisam īpašā veidā tā piedzīvojama arī Svētajā Vakarēdienā, ļaujot jau tagad baudīt mūžīgās dzīvības prieku.