Mūžīgais sods

Pēdējā tiesā taisnie pilnīgi un uz mūžīgiem laikiem tiek nošķirti no bezdievjiem. “Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.” (Mt.25:46)

To, ka pienāks kārta mūžīgam sodam, zināmā mērā var secināt arī no cilvēka dabiskajām zināšanām par dievišķajām lietām (Rom.1:18-21). Zināšanas par Dieva pastaro tiesu ir daļa no bauslības, kuru Dievs ir ierakstījis cilvēku sirdīs (Rom.1:32). Pamatojoties bauslībā, sirdsapziņa nosoda cilvēka grēcīgās darbības kā pārkāpumus, par kuriem viņam ir jāatbild Dieva priekšā (Rom.2:15; 1:20, 32). Tādējādi, arī pie pagāniem mēs atrodam zināmu mācību par mūžīgo atmaksu, lai arī to, protams, ir izkropļojušas daudzas maldīgas spekulācijas

Svētie Raksti māca mācību par mūžīgo sodu tik skaidri un nepārprotami, ka to var noliegt vienīgi tie, kuri noliedz arī Dieva Vārda dievišķo autoritāti (sal. ar mācību par atkalatjaunošanu (restauracionisms – mācība par to, ka galu galā visi tiks pilnībā atjaunoti sākotnējā stāvoklī, arī Sātans un kritušie eņģeîi (Origēns)), visu atkalatjaunošana, reģenerācija). Ja kāds noraida mūžīgo sodu, tad viņam ir jānoraida arī mūžīgā dzīvība, jo tās abas tiek nostādītas līdzās, vai, pareizāk sakot, tiek pretstatītas viena otrai (Mt.25:46; Jņ.3:36).

Lai arī termins mūžība Rakstos reizēm tiek lietots maigāku nozīmi, proti, “ilgs periods” (2.Moz.12:14, 24; 21:6 utt.), tas tiek lietots striktā nozīmē (bez gala) visās tajās Rakstu vietās, kur tas apraksta vai nu Dieva izredzēto svēto stāvokli debesīs, vai arī Dieva nolādēto mūžīgās mokas (2.Tes.1:9; Mt.18:8; Mk.3:29).

Turklāt nolādēto mūžīgās ciešanas skaidri apraksta arī citas nepārprotamas frāzes – Jes.66:24; Mk.9:48: “Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest”; Atkl.14:11: “Un viņu mocību dūmi paceļas augšup mūžu mūžos, un nav miera ne dienu ne nakti tiem”; Atkl.20:10: “Tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam”.

Tādēļ Augsburgas ticības apliecība pamatoti nosoda visus, kuri noliedz sātana un viņa sekotāju mūžīgo sodu, rakstot (XVII art.):

“Noraida anabaptistus, kuri uzskata, ka notiesāto cilvēku un velnu sodam reiz pienāks gals.”

Arī Apoloģija paziņo (XVII artikuls):

“Pasaules galā nāks Kristus un uzmodinās visus mirušos, un dievbijīgajiem dos mūžīgu dzīvi ar mūžīgiem priekiem, bet bezdievjus kopā ar velnu notiesās mūžīgam, bezgalīgam sodam (bez gala).”

Ja tiek iebilsts, ka pati doma par mūžīgu sodu ir tik briesmīga, ka tā nevarētu būt patiesība, tad mēs atbildam, ka nevis galīgā cilvēka, bet gan bezgalīgā Dieva ziņā ir noteikt sodu pret tiem, kuri ir sacēlušies pret Viņu (Jūd.6-8).

Arguments, ka mūžīgā soda jēdziens nav savienojams ar dievišķo mīlestību, taisnību vai ir pretrunā vienotam dievišķam “pasaules plānam” (dievbijīgo galīga atgriešanās, atrodoties ellē, un bezdievju iznīcināšana), balstās cilvēciskās spekulācijās nevis Dieva Vārdā, tādēļ tam nav nekādas vērtības, jo Dievu nevar vērtēt pēc mūsu vājā saprāta (1.Tim.6:16; Rom.11:33-36).

Lai arī termini שאול un ᾅδης var apzīmēt vai nu nāves stāvokli vai kapu (Ps.16:10; Ap.d.2:27, 31), to patiesā nozīme ir “vieta (ποῦ), kurā bezdievji cieš un mūžīgi saglabā visnožēlojamāko stāvokli un neciešamas mokas” (Gerhards; skat. 5.Moz.32:22; Ps.49:14; Sal.pam.15:24; Mt.11:23; Lk.10:15; 16:23 u.c.).

Oponējot Jehovas lieciniekiem, kuri apgalvo, ka ne שאול, ne ᾅδης nevar apzīmēt “mūžīgā soda vietu,” mēs atbildam, ka šie termini nav vienīgie elles esamības pierādījumi, jo arī bez tiem Raksti skaidri māca doktrīnu par mūžīgo sodu (skat. γέεννα, Mt.5:22; Mk.9:43-44; Lk.12:5).

Hinomas (Gehinomas) ieleja netālu no Jeruzalemes, kurā pastāvīgi kvēloja liesmas, aprijot pilsētas atkritumus, bez šaubām, bija piemērots simbols elles mūžīgās uguns apzīmēšanai, “kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.” Visai iespaidīgi ir arī tas, ka mūsu mīļotais Pestītājs, kurš ir Mīlestība (1.Jņ.4:8), pats nepārprotami mācīja par mūžīgo sodu (Mt.5:29-30; 10:28; 11:23; Lk.16:23). Bezdievju mūžīgo sodu apliecina arī Kristus nokāpšana ellē (τοῖς ἐν φυλακῇ [..] ἀπειθήσασίν, 1.Pēt.3:18-20).

Balstoties skaidrās Rakstu vietās, mēs mācam, ka mūžīgā soda forma jeb esence ir mūžīga atstumšana no Dieva žēlastības un sadraudzības, jeb bezdievju mūžīga nošķiršana no Dieva mīlestības un žēlastības (Mt.25:41; 8:12; 2.Tes.1:7-9). Sākotnēji cilvēks tika radīts vienībai ar Dievu un vienīgi tajā viņš rod augstāko laimi (Jņ.17:20-23; Ps.17:15; Mt.11:28 un turpm.). Tādējādi, nošķiršana no Dieva, no augstākā labuma un vienīgā patiesi labo dāvanu avota (Jēk.1:17) pati par sevi nozīmē vislielākās fiziskās un garīgās ciešanas.

Vēl vairāk, Svētie Raksti nepārprotami apraksta bezdievju neizsakāmās ciešanas kā “mokas un izbailes” (Rom.2:9), “moku ciešanas” (Lk.16:23), “moku ciešanas liesmās” (Lk.16:24), “noiešana ellē, neizdzēšamā ugunī, kur viņu tārps nemirst un uguns nedziest” (Mk.9:43-44), “kaukšana un zobu trīcēšana” (Mt.8:12; Mt.13:50), utt.. Īsāk sakot, Raksti lieto visasākos vārdus, lai apliecinātu, ka nolādēto fiziskās un garīgās ciešanas ir tik dziļas, cik vien mēs to spējam iedomāties. Patiesībā tās pat pārspēj mūsu ierobežoto iztēli, jo tās ir gan pastāvīgas, gan mūžīgas, kā uguns, kura mūžīgi deg un neizdziest (Mt.3:29).

Elles ugunīs būs jāizcieš ne tikai ārkārtējas fiziskas ciešanas, bet arī dvēsele tiks pastāvīgi mocīta ar Dieva dusmu un Viņa mūžīgā soda apziņu (Gal.3:10), kā arī ar savas pilnībā pamodušās sirdsapziņas pārmetumiem (Lk.16:27-28). Hollacs trāpīgi piebilst, ka “tiklīdz kā nolādēto dvēseles būs šķīrušās no viņu miesām [proti, tiklīdz kā iestāsies nāve], tām uzklups elles ciešanas” (Lk.16:23).

Lai precīzāk aprakstītu nolādēto mokas, mūsu dogmatiķi tās iedala negatīvajās un pozitīvajās ciešanās. Negatīvās ciešanas sevī ietver:

• nošķiršanu no Dieva svētīgā skata (Mt.25:41);
• nošķiršanu no svēto biedrības (Lk.16:26);
• izslēgšanu no debesu gaismas, miera un laimes (Mt.8:12);
• gan dievišķas, gan cilvēciskas žēlastības liegšanu (Lk.16:25-26);
• jebkāda mierinājuma liegšanu (Atkl.6:16-17).

Pozitīvās ciešanas ir gan iekšējas, gan ārējas. Iekšējās ir visdziļākās dvēseles mokas un ciešanas (Mk.9:44), bet ārējās – viņu saistība ar velniem (Mt.25:41), viņu mūžīga atrašanās neizsakāmu bēdu valstībā (Mt.25:30; 1. Pēt.3:18-20) un viņu nepārtrauktas mocības ugunī, kura kvēlo, bet neizdeg (Lk.16:23-24; Atkl.14:10-11; 20:10-15).

Nav svarīgi, vai elles uguns ir materiāla (īsta uguns) vai nemateriāla (neizsakāmas ciešanas), jo pat pārnestā nozīmē (Gerhards, Kvenštets) šis termins apzīmē neaprakstāmas mokas un agoniju (Jes.66:24). Mūsu dogmatiķi pamatoti brīdina visus zinātkāros, ka daudz noderīgāk ir meklēt drošību no elles moku draudiem, nekā strīdēties par to, ko varētu nozīmēt elles uguns (Gerhards).

Dr. Pīpers trāpīgi piezīmē, ka ellē nebūs ateistu, jo mūžīgās mocības viņus pārliecinās par kāda taisnīga un visspēcīga Tiesneša eksistenci, kura eksistenci viņiem nāksies atzīt (Lk.16:27-28).

Jautājums par to, vai nolādētie ellē turpinās grēkot, ir jāatbild apstiprinoši, jo visa viņu nosodāmā morālā kondīcija (ticības, cerības un iekšējas paklausības trūkums) ir pastāvīgs grēka stāvoklis. Šeit vēl varētu piebilst, ka elles uguns nav šķīstoša (elle nav purgatorijs), bet gan sodu nesoša, tādēļ tā nesniegs nolādētajiem nekādu morālu uzlabojumu. Tādējādi, ja nu viņi patiešām atzīs Dieva majestātiskumu, tad darīs to vienīgi piespiedu kārtā.

Tomēr ir maz ticams, ka nolādētie ellē zaimos Dievu (Lk.16:27-28). Atkl.16:11, bez šaubām, runā par cilvēkiem, kuri zaimo Dievu to ciešanu dēļ, kuras tie piedzīvo šajā dzīvē.

Raksti skaidri māca, ka elles sodam ir dažādas pakāpes, atkarībā no grēka kvalitātes un dziļuma (Mt.11:24; Lk.12:47; Mt.23:15). Grēks, kurš saņems vissmagāko sodu, ir ļaunprātīga pretošanās Kristus Evaņģēlijam (Mt.11:16-24).

Lai arī, pamatojoties skaidrās Rakstu vietās, mēs runājam par elli kā par kādu konkrētu vietu (Lk.16:28; 1.Pēt.3:19), tas nav jāsaprot fizikālā nozīmē. Mums arī nebūtu jāmēģina noteikt, kur šī vieta atrodas, jo Raksti mums nesniedz nekādu informāciju šajā jautājumā. Varētu sacīt, ka elle ir visur, kur Dievs atklāj nolādētajiem savu mūžīgo taisnību, novēršot no viņiem savu žēlīgo vaigu (Pīpers). Kvenštets šajā jautājumā citē Hrizostomu, kurš saka: “Nemeklēsim vietu, kur tā atrodas, bet gan veidu, kā no tās izvairīties.”

Hollacs pieliek šim jautājumam punktu ar trāpīgu piezīmi:

“Nav šaubu, ka elles cietums ir reāla vieta (Lk.16:28; 1.Pēt.3:19), kura ir norobežota no svētīto mājvietas (Atkl.22:15; Lk.16:23). Pilnīgi iespējams, ka tā arī atrodas ārpus šīs, mūsu apdzīvotās pasaules (2.Pēt.3:10; Mt.8:12); taču konkrēti kur šī vieta atrodas, to mums nav lemts uzzināt šīs dzīves laikā”.

Runājot par mūžīgā soda cēloni, ir skaidrs, ka, lai arī ikviens grēks (gan iedzimtais – Ef.2:3, gan aktuālais – Ec.18:20) pēc savas dabas [nopelna] ir pelnījis sodu (1.Kor.5:11; Atkl.21:8; Gal.3:10), elles ciešanas izraisa neticības grēks (Jņ.3:16-18, 36; Mk.16:16). Kristus ar savu vietniecisko gandarīšanu nodrošināja visu cilvēku pilnīgu salīdzināšanos ar Dievu, tā kā Viņā ikviens šīs pasaules grēcinieks saņem absolūciju par saviem pārkāpumiem (2.Kor.5:19-21; objektīvā attaisnošana). Tādējādi, grēcinieks saņem mūžīgu sodu vienīgi tad, ja viņš atsakās pieņemt Dieva žēlīgo piedošanu ticībā Kristum. Tas ir tik liels pārkāpums, ka tas tiek pamatoti sodīts ar mūžīgām ciešanām ellē.

Tomēr, ja grēcinieks atsakās pieņemt Dieva žēlīgo piedošanu Kristū Jēzū, tad viņu pazudinās arī viņa iedzimtais grēks un aktuālie grēki, jo viņš pats tos nekad nebūs spējīgs izpirkt, un tādēļ tie viņam tiks uz mūžīgiem laikiem pieskaitīti. Tieši šī iemesla dēļ Raksti, no vienas puses, saista mūžīgo sodu ar neticības grēku (Jņ.3:18), bet no otras – arī ar citiem grēkiem (Ef.5:6; Gal.5:19-21; 1.Kor.6:9-10; Atkl.22:15).

Ja mēs paturam prātā nule kā sniegto definīciju, tad mēs nemazināsim nedz Kristus vietniecisko izpirkšanu (mācot pestīšanu pēc darbiem), nedz pašu cilvēku pārkāpumu nosodāmo dabu (Rom.6:1: “Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība?”), bet gan vēl jo vairāk uzticēsimies savam dievišķajam Pestītājam Jēzum Kristum un ticības spēkam satriekt un uzvarēt grēku (Rom.6:2-11-15).

Atklājot mums mācību par mūžīgo sodu, Svēto Rakstu mērķis ir gan brīdināt mūs par neticības (Mk.16:16), gan pašpārliecinātības sekām (Mt.26:41;1.Kor.10:12), tādējādi pamudinot mūs meklēt Kristus žēlīgo pestīšanu, kura tiek piedāvāta visiem cilvēkiem žēlastības līdzekļos. Mācība par mūžīgo sodu ir visasākā bauslības sludināšanas forma un tās objekts ir grēku nožēla (Mt.3:7-12).

Taču mācībā par mūžīgo sodu ietvertais brīdinājums ir domāts ne tikai neticīgajiem, bet arī ticīgajiem, tik lielā mērā, cik viņi joprojām dzīvo miesā (Mt.8:11-12 vēršas pie “valstības bērniem”; 26:24 vēršas pie Jūdas; 24:42-51 vēršas pie mācekļiem).

Tava nāve, pastarā tiesa, debesu godība
Un elles ciešanas tev jāpārdomā.

Lai arī mācība par elli nekad nevienu neatgriezīs, jo bauslībai vienīgi “seko dusmība” (Rom.4:15), tā tomēr ir “mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā tiktu taisnoti” (Gal. 3:24). Tādēļ tie mācītāji, kuri noliedz bezdievju mūžīgo sodu, nav “žēlsirdīgi teologi” , bet gan visļaunākie no viltus praviešiem, kuri tā vietā, lai brīdinātu grēciniekus par šausmīgo sodu (Ec.3:17-19), dara visu iespējamo, lai vestu cilvēkus pazušanā (1.Tim.6:3-5). Kristus un Viņa svētie apustuļi sludināja mācību par mūžīgo sodu skaidri un nepārprotami (Mk.9:43 un turpm.; 2.Tes.2:9), un viņu piemēram būtu jāseko ikvienam kristīgam mācītājam kā uzticīgam Kristus kalpam un Dieva noslēpumu namturim (1.Kor.4:1-2).

Mācība par mūžīgo sodu kalpo arī tam, lai ilustrētu Dieva taisnīgo tiesu pār visiem grēciniekiem (Rom.2:5-6; 3:4). Taču, tā kā Dievs patiesi vēlas pestīt visus cilvēkus (izrietošā [konsekventā] Dieva griba, ‘Jņ.3:16), tad savas taisnās dusmas un sodu Viņš izrāda vienīgi kā savu izrietošo [konsekvento] Dieva gribu

Kalvinistu mācība par nolemšanu ellei “kopš mūžības” nav bibliska. Dievs nekad nav nolēmis cilvēkus ellei, bet gan vienīgi debesīm (1.Tim.2:4-6).

Mācību par mūžīgo sodu noliedz restauracionisti, kuri māca, ka gaidāmās elles mocības nav sods, bet gan izpirkšana un to rezultāts būs visu cilvēku (pēc dažu domām – pat ļauno eņģeļu) pestīšana (visu atjaunošana, otrs mēģinājums). Tāpat to noliedz arī anihilacionisti, kuri māca, ka bezdievji tiks pilnīgi iznīcināti vai nu pastarās tiesas dienā, vai vēlāk. Abi šie maldi ir pretrunā skaidrām Rakstu mācībām.