Mūžīgās izredzēšanas mācības mērķis

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, mūžīgās izredzēšanas mācības mērķis nav noliegt vai ierobežot vispārējo žēlastību (Kalvins un citi), bet gan akcentēt vienīgi no žēlastības. Citiem vārdiem, šai mācībai būtu jāpamudina kristiešus, salīdzinot sevi ar neticīgajiem, saistīt savu žēlastības stāvokli nevis ar pašu uzvedību (sinergisms, pelagiānisms), bet gan vienīgi ar Dieva žēlastību (dievišķais monergisms). Šāda vienīgi no žēlastības akcentēšana ir ārkārtīgi svarīga, jo, ja kristieši saista savu pestīšanu ar kādu pareizu uzvedību vai saviem nopelniem, tad viņi ir atkrituši no žēlastības un atrodas zem Dieva lāsta (Lk.18:9 un turpm.; Gal.3:10).

Mūžīgās izredzēšanas mācības mērķis ir saskatāms jau Israēla tautas kā Vecās Derības Baznīcas izredzēšanā, kas ir tipiski Dieva mūžīgajai, žēlīgajai izredzēšanai. Kad Dievs vadīja savu tautu uz apsolīto zemi, Viņš skaidri paziņoja: “Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu [pagānu] zemi [..]. Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod par īpašumu šo auglīgo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta” (5.Moz.9:5-6).

Šo pašu domu, “ne tavas taisnības dēļ,” mācība par izredzēšanu atklāj arī Jaunās Derības ticīgajiem. (2.Tim.1:9: “Jo Dievs ir izglābis mūs [..] ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un žēlastības;” Ef.1:5-6: “Pēc savas gribas labā nodoma Viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai;” Rom.11:6: “Bet ja pēc žēlastības, tad nav vairs pašu nopelna.”)

Vienīgi paturot prātā šo nozīmīgo patiesību, mēs varēsim pareizi izprast Pāvila Vēstules romiešiem 9.-11.nodaļas. Šajās nodaļās apustulis patiešām apstiprina Dieva vispārējo žēlastību (Rom.10:21; 11:32), taču nosoda paštaisno augstprātību un lepnumu, kuri, salīdzinot sevi ir tiem, kuri ir pazuduši, uzskata sevi par labākiem, tādējādi saistot savu pestīšanu paši ar saviem nopelniem (Rom.9:30-33; 11:18 un turpm.).

Atbilstoši šiem Rakstu apgalvojumiem, Konkordijas formula raksta:

“Šāda mācība par Dieva izredzēto bērnu mūžīgo un pestījošo izvēli [predestināciju] visu godu pilnībā atdod pašam Dievam, kurš Kristū mūs pestī pēc savas tīras žēlastības, bez jebkādiem mūsu pašu nopelniem vai labiem darbiem, saskaņā ar savas gribas lēmumu. [..] Tādēļ nav pareizi, ja tiek mācīts, ka iemesls, pateicoties kuram Dievs ir izredzējis mūs mūžīgai dzīvībai, ir ne tikai paša Dieva žēlastība un Kristus svētais nopelns, bet arī kāds mūsu pašu nopelns.”

Mūsu Kungs izmanto mācību par mūžīgo izredzēšanu kā brīdinājumu pret paštaisnajiem (Mt.20:1-16 un Mt.22:1-14), pārmetot tiem, kuri uzticas paši savai taisnībai un noraida vienīgi no žēlastības un Kristus nopelnu kā vienīgo mūžīgās cerības pamatu.

Taču, lai arī mācība par Dieva mūžīgo izredzēšanu Kristū Jēzū ir nopietns brīdinājums, kurš tiek vērsts pret kristiešiem tik lielā mērā, cik viņu miesa vēl mīt paštaisnībā, tas ir brīdinājums arī pašapmierinātām un vienaldzīgām sirdīm nenievāt žēlastības līdzekļus, ar kuru starpniecību visiem grēciniekiem tiek piedāvāta Dieva žēlastība Jēzū Kristū (Mt.22:1-14: “Bet tie negribēja nākt”).

Konkordijas formula šajā sakarā pamatoti saka:

“Šī mācība ir kalpojusi arī kā iespaidīgu piekodinājumu un brīdinājumu avots, kā Lk.7:30: “Viņi ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā;” Lk.14:24: “Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu;” Mt.20:16: “Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu;” arī Lk.8:8, 18: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” un “pielūkojiet, kā jūs klausāties.”

Un vēlreiz:

“Tikai nedaudzi uzņem Dieva Vārdu un tam seko; lielākā daļa to nicina un kāzās neieradīsies (Mt.22:3 un turpm.). Šādas Dieva Vārda noniecināšanas iemesls nav Dieva priekšzināšanas [vai predestinācija], bet gan cilvēku samaitātā griba, kura noraida vai sagroza Svētā Gara līdzekļus un instrumentus, kurus Dievs viņam piedāvā savā aicinājumā, un pretojas Svētajam Garam, kurš vēlas būt iedarbīgs un darbojas caur Dieva Vārdu, kā Kristus saka: “Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, [..] bet jūs negribējāt” (Mt.23:37). Tādējādi, daudzi “uzņem to [vārdu] ar prieku, bet tiem nav saknes” (Lk.8:13). Taču tā cēlonis nav tas, ka Dievs nevēlētos dot pietiekamu žēlastību, lai tie, kuros Viņš ir sācis savu labo darbu, paliktu ticībā, jo tas būtu pretrunā ar to, ko Pāvils saka Fil.1:6; tā iemesls ir tas, ka viņi labprātīgi novēršas no [Dieva] svētā baušļa, apbēdina un sarūgtina Svēto Garu, no jauna atgriežas pasaules netīrībā un atkal atver savas sirds mājokli velnam. Tādiem šis pēdējais stāvoklis ir sliktāks par pirmo (2.Pēt.2:10, 20; Ef.4:30; Ebr.10:26; Lk.11:25).”

Tāpat kā Mt.20:1-16 un 22:1-14, arī apustuļa piekodinājums pievērst vairāk uzmanības savam aicinājumam un izredzētībai (2.Pēt.1:10) ir jāuzskata par nopietnu brīdinājumu. Apustulis šeit akcentē to, ka kristiešiem ir apzinīgi jālieto žēlastības līdzekļi, jādzīvo paklausībā Dievam, ticībā Kristum Jēzum, tādējādi, ar Svētā Gara liecības starpniecību , gūstot subjektīvu pārliecību par savu žēlastības stāvokli un izredzētību (Gal.5:22-25).

Tomēr, lai arī viens no acīmredzamiem šīs mācības mērķiem ir brīdināt un pamācīt kristiešus turēties pie vienīgi no žēlastības un nenoniecināt žēlastības līdzekļus (bauslības sludināšana, kura uzrunā kristiešu veco Ādamu [Ef.4:22-24]), mācības patiesā sūtība ir svētīt visus kristiešus ar patiesu un paliekošu mierinājumu. Tieši ar šādu nolūku mācība Rakstos tiek lietota visbiežāk (Ef.1:3-6; Rom.8:28-30; 1.Pēt.1:2-6), jo vienīgi no žēlastības (vienīgi ticībā) pasludināšana pēc pašas savas dabas ir vissaldākā un vismierinošākā Evaņģēlija patiesība (Jņ.3:16-18).

Konkrēti izsakoties, mācība par Dieva mūžīgo izredzēšanu Kristū Jēzū sniedz kristiešiem divējādu mierinājumu,- tā atklāj viņam: a) cik dedzīgi Dievs vēlas pestīt ikvienu kristieti un b) kā Dievs visos laikos uztur un aizsargā savu Baznīcu no Sātana dusmām, ļaunās pasaules uzbrukumiem un pašu ticīgo samaitātās miesas kārdinājumiem.

Konkordijas formula, runājot par šo tik nepieciešamo mierinājumu, trāpīgi izsakās:

“Tādējādi šī mācība sniedz arī lielisku, brīnišķīgu mierinājumu, ka Dievam tā rūpēja ikviena kristieša atgriešanās, taisnība un pestīšana, un ka Viņš tik cieši bija to izlēmis [..], ka vēl pirms tika likti pasaules pamati, Viņš to apsvēra un savā [apslēptajā] nolūkā noteica, kā Viņš mani pie tā vedīs [aicinās un pestīs] un tajā pasargās; arī, ka Viņš tik ļoti vēlējās nodrošināt manu pestīšanu, ka, tā kā mūsu miesas vājuma un ļaunuma dēļ tā varētu viegli izslīdēt no manām rokām, vai velns ar savu veiklību un spēku to varētu mums izraut un atņemt, Viņš to noteica savā mūžīgajā nolūkā, kurš nevar nepiepildīties vai tikt mainīts, un uzticējis to saglabāt mūsu Pestītāja Jēzus Kristus varenajām rokām, no kurām neviens mūs nespēs izraut (Jņ.10:28).”

Un vēlreiz:

“Vēl vairāk, par spīti mūsu krustam un kārdinājumiem, šī mācība piedāvā godības pilnu mierinājumu, proti, ka Dievs savā padomā pirms pasaules laika sākuma nolēma un iekārtoja tā, ka Viņš mums palīdzēs visās nelaimēs [izmisumā un nespēkā], dos pacietību [nest krustu], dos mierinājumu, dos cerību [uzmundrinās] un radīs tādu iznākumu, kurš veicinās mūsu pestīšanu. Tāpat arī, kā to ļoti mierinošā veidā skaidro Pāvils (Rom. 8:28-29, 35-39), ka Dievs pirms pasaules laika sākuma savā nolūkā ir paredzējis to, ar kādu krustu un ciešanu palīdzību Viņš panāks ikviena sava izredzētā atbilstību sava Dēla tēlam, un ka ikvienam Viņa uzliktais krusts nāks par labu, jo tie ir aicināti saskaņā ar Viņa nolūku, kādēļ arī Pāvils ir secinājis, ka nav nekādu šaubu, ka ne briesmas, ne posts, ne nāve, ne dzīve utt. nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestību Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”

Visbeidzot:

“Šī mācība sniedz arī godības pilnu liecību, ka Dieva Baznīca pastāvēs un neiznīks visu elles vārtu priekšā un tāpat arī māca, kas ir Dieva patiesā Baznīca, lai mūs neskartu viltus baznīcas lielā vara [un pasaulīgas godības pilnais izskats] (Rom.9:24-25).”

Taču Konkordijas formula ne tikai norāda un uzsver mierinošo dabu, kāda piemīt mācībai par mūžīgo izredzēšanu dzīvībai, tā atklāj arī to, ka, “kad šis mierinājums un cerība tiek vājināti vai pavisam izsvītroti no Rakstiem [ar nepatiesas Rakstu interpretācijas palīdzību, kā tas ir kalvinismā un sinergismā], tad nav šaubu, ka tā tiek saprasta un skaidrota pretēji Svētā Gara gribai un domai”, tādēļ, “ja kāds pasniedz mācību par Dieva žēlīgo izredzēšanu tā, ka nedrošības nomākti kristieši no tās nesaņem mierinājumu, bet gan tiek iedzīti izmisumā, vai arī netikļi tiek apstiprināti savā netiklībā, tad nav ne mazāko šaubu, ka šāda mācība netiek mācīta saskaņā ar Dieva Vārdu un gribu, bet gan [cilvēka] saprātu un velna maldiem.”

Ticīgiem kristiešiem, kuri priecājas par Golgātas asiņainā krusta sniegto mierinājumu un apskata savu neapšaubāmo izredzētību un pestīšanu tā spožajā gaismā, “šī mācība nedod iemeslu nedz izmisumam, nedz nekaunīgai, izlaidīgai dzīvei” (turpat, 89).