Mūžīgās izredzētības definīcija

Mūsu dogmatiķi ir apskatījuši mācību par mūžīgo izredzētību dažādās savu dogmatisko sistēmu vietās (saistībā ar mācību par dievišķo žēlastību – Kvenštets, Hollacs; saistībā ar mācību par pestīšanu Kristū – Baiers). Ja mācība par izredzētību tiek mācīta tā, kā tā ir atspoguļota Rakstos, tad nav svarīgi, kurā dogmatiskās sistēmas vietā tā tiek ievietota.

Tomēr, tā kā mācība par izredzētību nav galvenais ticības jautājums, bet gan galvenokārt ir dota, lai sniegtu ticīgajiem mierinājumu, kā to atzīmē arī Konkordijas formula, tad Dieva predestinācijas apskats mums būtu jāuzsāk “saskaņā ar kārtību, kādu Sv.Pāvils ir ievērojis Vēstulē romiešiem, kurā viņš vispirms liek cilvēkiem atgriezties, atzīt savus grēkus, iemantot ticību Kristum un dievišķu paklausību, un tikai tad runāt par Dieva mūžīgās izredzētības noslēpumiem.” Tādēļ mēs to apskatām pēc mācībām par grēku un žēlastību, atgriešanos un ticību, lai lasītājs to varētu pārdomāt, paturot prātā visus Evaņģēlija faktus un mierinošos solījumus.

Rakstu centrālā mācība ir mierinošā mācība par Dieva žēlastību Jēzū Kristū (Rom.3:23-24; Ef.2:8-9). Tieši šai dievišķajai žēlastībai kristietim ir jāpateicas par savu atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu ticībā (2.Tim.1:9; Tit.3:7; 1.Kor.15:10). Tāda ir mācība par grēcinieku pestīšanu vienīgi žēlastībā, kuru Raksti māca tik skaidri un nepārprotami.

Šo mācību Svētie Raksti papildina ar mierinošu patiesību, ka visas garīgās svētības, kuras Dievs dod ticīgajiem laikā, Viņš savā bezgalīgajā žēlastībā ir nolēmis dot jau kopš mūžības. Tādēļ Rakstos mēs atrodam arī mācību par mūžīgo izredzētību.

Mācību par izredzētību varētu īsumā raksturot šādi: izredzētība ir Dieva mūžīga darbība attiecībā uz visiem, kuri tiek pestīti, ar kuras starpniecību vienīgi žēlastības un Kristus nopelnu dēļ. (Izredzētība ir bezmaksas un brīva.) Viņš ir izlēmis tos laikā apveltīt ar garīgu svētību – atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu līdz pasaules galam. Šī definīcija ietver sevī visas dievišķās patiesības, kuras Raksti atklāj saistībā ar mācību par mūžīgo izredzētību.

Mācība par izredzētību pamatojas apstāklī, ka visa garīgā svētība, kuru Dieva svētie saņem laikā, Viņš ir tiem žēlīgi paredzējis jau kopš mūžības (2.Tim.1:9; Ap.d.13:48; 2.Tes.2:13-14; Ef.1:3-6; Rom.8:28-30).

Tādējādi, pie Dieva mūžīgās, žēlīgās izredzētības, kurā netiek ņemti vērā nekādi darbi (“ne pēc mūsu darbiem”), Raksti pieskaita ticīgo aicinājumu (2.Tim.1:9). Pie ticīgo žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita viņu ticību (Ap.d.13:48: “Ticēja, cik mūžīgai dzīvībai bija izredzēti.”). Pie Dieva žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita “Kunga Jēzus Kristus godības iemantošanu” (2.Tes.2:13-14: “Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai.”). Pie Dieva žēlīgās izredzētības (“Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.”). Raksti pieskaita “visāda veida garīgu svētību debesīs,” ar kuru Dievs laikā apvelta ticīgos (Ef.1:3-6). Pie Dieva žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita apstākli, ka tiem, kuri mīl Dievu, visām lietām ir jānāk par labu, jo viņi ir aicināti, taisnoti un pagodināti tādēļ, ka Dievs ir viņus izredzējis (Rom.8:28-30).

Tādējādi, visas garīgās svētības (atgriešanās, attaisnošana, svētdarīšana un uzturēšana) pamatu Raksti saskata Dieva mūžīgajā, žēlīgajā izredzēšanā Jēzū Kristū. Šajā un nākamajā dzīvē ticīgie saņem vienīgi to, ko Dievs vēl pirms pasaules radīšanas ir izlēmis viņiem dot savā mīļotajā Dēlā. Israēla ticīgais atlikums ir “atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles“ (Rom.11:5).

Lai neviens nešaubītos, ka šī izredzētība ir vienīgi no žēlastības un nekādā gadījumā pēc darbiem, apustulis piebilst: “Bet ja pēc žēlastības – tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom.11:6). Viņš atklāj, ka Israēls, kurš meklēja pestīšanu pēc darbiem, to tā arī neieguva: “Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas” (Rom.11:7).

Ticīgo darbi nav žēlīgās izredzētības izraisītājcēlonis, jo apustulis nepārprotami pasludina: “Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu [lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc aicinātāja]* , tā saņēma šādu apsolījumu: “Vecākais būs jaunākā kalps” (Rom.9:11-12).

Raksti tik viennozīmīgi un nepārprotami pieskaita visu ticīgo garīgo un debesu svētību Dieva mūžīgajai izredzētībai Kristū, ka attiecībā uz šo patiesību nevarētu būt nekādu šaubu.

Konkordijas formula atzīst šo faktu visā tā bibliskajā kontekstā, rakstot:

“Dieva predestinācija jeb mūžīgā izredzētība attiecas vienīgi uz Dieva mīļajiem, dievbijīgajiem bērniem un ir viņu pestīšanas cēlonis, kuru Viņš pats arī sniedz un gādā visu, kas ar to saistīts. Tajā [Dieva predestinācijā] mūsu pestīšana ir balstīta tik spēcīgi, ka elles vārti to nespēs uzvarēt (Jņ.10:28; Mt.16:18).”

Runājot par mūžīgo, žēlīgo izredzētību, allaž ir jāpatur prātā divas galvenās pamatpatiesības:

• Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība nav notikusi, ņemot vērā cilvēka paredzamo ticību, bet gan drīzāk, ņemot vērā visu pestīšanas kārtību [un līdzekļus], proti, atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu ticībā. Tātad, ticīgais netiek izredzēts savas paredzamās ticības dēļ; gluži otrādi, viņš ir kļuvis ticīgs laikā tādēļ, ka ir mūžīgi izredzēts pestīšanai. Citiem vārdiem, cilvēks tiek vests pie pestījošās ticības laikā tieši tādēļ, ka Dievs ir viņu jau kopš mūžības žēlīgi izredzējis pestīšanai (Ap.d.13:48; Ef.1:3-6; Rom.8:28-30).

  To apliecina arī Konkordijas formula:

  “Tomēr Dieva mūžīgā izredzēšana ne tikai paredz izredzēto pestīšanu, bet arī, pateicoties Dieva žēlīgajai gribai un patikai Jēzū Kristū, ir cēlonis, kurš izraisa, īsteno, palīdz un sekmē mūsu pestīšanu un visu ar to saistīto.”

  Ko Konkordijas formula domā ar vārdiem “cēlonis, kurš izraisa, īsteno, palīdz un sekmē mūsu pestīšanu un visu ar to saistīto,” tā paskaidro tālāk:

  “Visa mācība par Dieva nolūku, padomu, gribu un rīcību attiecībā uz mūsu glābšanu, aicināšanu, attaisnošanu un pestīšanu ir jāapskata kopumā.”

  Tas, savukārt, kā to norāda Konkordijas formula, nozīmē, ka

  “Dievs, saskaņā ar savu nolūku un padomu, ir izlēmis:

  • lai visi cilvēki tiktu patiesi atpestīti un salīdzināti ar Dievu Kristū [..];
  • ka šie Kristus nopelni tiks mums piedāvāti un sniegti ar Viņa Vārda un sakramentu starpniecību;
  • ka Viņš darbosies mūsos, izraisot sirdīs patiesu atgriešanos un saglabās tās īstenā ticībā ar sava Svētā Gara palīdzību un sava Vārda starpniecību;
  • ka Viņš taisnos visus tos, kuri patiesā grēku nožēlā un īstenā ticībā pieņem Kristu [..];
  • ka Viņš arī svētdarīs mīlestībā tos, kuri ir tādējādi taisnoti [..];
  • ka viņš arī aizsargās tos viņu lielajā vājumā [..] un saglabās viņus [mūžīgai dzīvībai];
  • ka Viņš arī stiprinās un sekmēs līdz galam labo darbu, kuru Viņš ir tajos sācis, ja viņi turēsies pie Dieva Vārda, cītīgi lūgs, paliks Dieva žēlastībā un uzticīgi lietos saņemtās dāvanas;
  • ka, visbeidzot, Viņš dāvās mūžīgu pestīšanu un pagodinās mūžīgajā dzīvē tos, kurus Viņš ir izredzējis, aicinājis un pestījis”.

  Tātad, Dieva žēlīgā izredzēšana attiecas uz visu pestīšanas kārtību, ar kuras palīdzību grēcinieks nāk pie ticības un tiek uzturēts ticībā līdz galam (Rom.8:28-30).

• Runājot par izredzētības mācību, maldās visi tie, kuri noraida pestīšanu vienīgi no žēlastības un māca, ka grēcinieks tiek pestīts (izredzēts un atgriezts) nevis tikai no žēlastības, bet arī pateicoties kādai viņa paša labai īpašībai vai nopelnam (kaut kas cilvēkā, kaut kāds atšķirības cēlonis), kuru Dievs ir paredzējis un pateicoties kam ir to izredzējis (sinergisms). Tāpat maldās arī tie, kuri māca, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība sastāvēja vienīgi no žēlastības līdzekļu iestādīšanas (izredzētība plašākā nozīmē, kādā to lieto maldu mācītāji).

  Lai arī Konkordijas formula skaidri pasludina, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība attiecas uz pestīšanas kārtību, tā arī nepārprotami norāda, ka mūžīgā izredzētība skar ne tikai žēlastības līdzekļus, bet arī “ikvienu izredzēto, kam jātiek pestītam caur Kristu.”

  Mūsu ticības apliecība saka:

  “Šajā padomā, nolūkā un lēmumā Dievs ir sagatavojis ne tikai vispārēju pestīšanu, bet savā žēlastībā ir pārdomājis un izvēlējies pestīšanai ikvienu izredzēto, kam ir jātiek pestītam caur Kristu, un arī noteicis to, ka tikko kā minētajā veidā Viņš ar savu žēlastību, dāvanām un spēku tos vedīs pie tā.”

  Tādēļ mēs pamatoti sakām, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība būtībā ir predestinācija, kura attiecas uz cilvēkiem, kuri tiks pestīti ticībā, ar žēlastības līdzekļu palīdzību (Ef.1:4: “izredzēja mūs”; 1.Pēt.1:1: “izredzētajiem.. svešiniekiem”).

Summējot visus nozīmīgos nodaļas “Termina definīcija” jautājumus, mēs varētu sacīt: žēlīgā izredzētība ir personu izredzēšana, nevis pestīšanas līdzekļu izvēle; tā nav arī pestīšanas kārtības noteikšana vai Dieva lēmums, ka pestīti tiks visi tie, kuri paliks ticībā līdz galam (Ef.1:4; 2.Tes.2:13; Mt.24:24). Izredzētība nav vispārēja (Hūbera kļūda), bet gan partikulāra (Ef.1:4; Mt.20:16). Tā ir konkrētu cilvēku izredzēšana un tas ir jāņem vērā, oponējot tiem, kuri māca, ka izredzēšana neattiecas uz konkrētām personām, bet gan uz Baznīcu kopumā (Ef.1:4). Tā neattiecas uz īslaicīgiem ticīgajiem, bet gan vienīgi uz tiem, kuri iemanto mūžīgo pestīšanu (Mt.24:24; Rom.8:28-30).

---

* – Patlaban visizplatītākajā Bībeles latviešu tulkojumā (Londonas 1965.gada izdevumā) šī vieta nesaprotamu iemeslu dēļ ir izlaista; citēts pēc 1948.gada izdevuma.