Mūžīgās izredzētības objekti

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Dievs nav izredzējis nedz visus cilvēkus (Samuēla Hūbera kļūda), nedz nelokāmus ticīgos, kā arī īslaicīgus ticīgos (Tībengenes skolas, kā arī dažu mūsdienu teologu maldi, mācījis arī J. A. Ozianders, Franks), bet gan vienīgi tos, kuri patiešām tiek pestīti. Tas ir acīmredzams no skaidrās Rakstu mācības, ka visi izredzētie neapšaubāmi tiks pestīti (izredzētība ir nemainīga un nemaldīga – Mt.24:24; Rom.8:28-30). Konkordijas formula raksta:

“Dievs savā žēlastībā ir ņēmis vērā un izredzējis pestīšanai ikvienu izredzēto, kurš tiks pestīts.”

Tie, kuri noliedz izredzētības nemainību un nemaldību, mācot, ka arī izredzētie var iet pazušanā, padara predestināciju vienīgi par Dieva priekšzināšanām, kuras nosaka, jeb kuras ir atkarīgas no cilvēka uzvedības attiecīgā laikā. Tādējādi, viņi pilnībā noliedz biblisko mācību par izredzētību.

Tādējādi, atšķirībā no atsevišķu teologu maldīgiem apgalvojumiem, termins izredzētība Rakstos netiek lietots kādā visplašākā (visi cilvēki ir izredzētie), plašākā (tie, kuri tiks pestīti un īslaicīgi ticīgie) un šaurākā nozīmē (tie, kuri tiks pestīti), bet gan vienīgi vienā nozīmē, proti:

“Dieva predestinācija jeb mūžīgā izredzēšana attiecas vienīgi uz Dieva mīļajiem, dievbijīgajiem bērniem un ir viņu pestīšanas cēlonis.”

Tie, kuri lieto terminu izredzētība plašākā jeb vispārējā nozīmē, parasti mēdz jaukt Dieva mūžīgo pestīšanas plānu ar Viņa mūžīgo, žēlīgo izredzēšanu.

Dieva vispārējais žēlastības padoms (Dieva vispārējā žēlastības griba) neapšaubāmi attiecas uz visiem grēciniekiem (1.Tim.2:4); taču Viņa mūžīgā, žēlīgā izredzēšana attiecas vienīgi uz tiem, kuri taps pestīti (Mt.20:16; 22:14).

Apgalvojums, ka arī Konkordijas formula mācot izredzēšanu plašākā nozīmē, balstās nepareizā to paragrāfu izpratnē, kuros pestīšanas kārtība tiek aprakstīta kā daļa no Dieva mūžīgās izredzēšanas (Predestinācija nav absolūta, bet pakārtota, t.i., pamatota Kristū).

Nosakot mūžīgās izredzēšanas objektus, daži dogmatiķi ir maldīgi apgalvojuši, ka Dieva mūžīgā predestinācija sastāv no kāda vispārēja principa jeb lēmuma: “Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts” (Mt.24:13). Lai arī šis vispārējais princips ir patiesība, kura Rakstos ir ne reizi vien aizstāvēta (Jņ.3:18, 36), to nedrīkst jaukt ar dievišķo izredzēšanas lēmumu, jo, saskaņā ar Rakstiem, pestīšanai ir izredzēti nevis kādi vispārēji principi, bet gan konkrētas personas (2.Tes.2:13: jūs; Ef.1:4 mūs).

Šī iemesla dēļ mēs noraidām arī šādus apgalvojumus: a) ka Dieva mūžīgā izredzēšana ir žēlastības līdzekļu iecelšana (līdzekļu iedibināšana, kuru daži dēvē par izredzēšanu plašākā nozīmē); un b) ka Dieva žēlīgās izredzēšanas objekts ir Baznīca vispār (Hofmans, Luthards, Vilmārs, Tomāsijs). Pēdējais apgalvojums ir savstarpēji pretrunīgs, jo Baznīca īstenībā ir “svēto biedrība” un, tātad, sastāv no atsevišķām personām.

Svētie Raksti bez jebkādiem ierobežojumiem apzīmē visus patiesus ticīgos par Dieva izredzētajiem svētajiem (Ef.1:4; 2.Tes.2:13; 1.Tes.1:4; 1.Pēt.1:2). Tādēļ visiem patiesiem kristiešiem, pateicoties ticībai Kristum, ir jāuzskata sevi par Dieva izredzētajiem (Rom.8:33-34). Visiem tiem, kuri apgalvo, ka nevarot uzzināt, vai tie ir vai nav izredzētie, vai kuri apšauba savu izredzētību, būtu jāpārbauda sevi, vai viņi patiešām tic Kristum kā savam vienīgajam un patiesajam Pestītājam (2.Kor.13:5).

Tiešām, ticīgais nekad nevar kļūt pārliecināts par savu izredzēšanu un pestīšanu, ja viņš apskata šo jautājumu no Dieva priekšzināšanu viedokļa, jo neviens nevar precīzi pateikt, ko tieši Dievs ir saskatījis viņā (ņemot vērā galējo ticību). Viedoklis, ka Dievs ir izredzējis cilvēkus pēc viņu galīgās ticības (paredzot galīgo ticību) nav nedz biblisks, nedz mierinošs. Tas nav biblisks, jo to neapstiprina neviena pati Rakstu vieta. Tas nav mierinošs, jo ieved ticīgo Dieva neizdibināmās un apslēptās gribas valstībā. Raugoties no praktiskā viedokļa, šai teorija nav nekādas jēgas, jo tā pamatojas neizzināmajā.

Runājot par galējās ticības ņemšanu vērā, Konkordijas formula pamatoti norāda:

“Nav ne mazāko šaubu, ka Dievs ir vēl pirms pasaules sākuma precīzi un nešaubīgi paredzējis (praeviderit)*un joprojām zina, cik no aicinātajiem būs tādu, kuri ticēs, vai kuri neticēs; arī cik no tiem, kuri atgriezīsies, būs tādu, kuri paliks ticībā un kuri atkritīs. [..] Tomēr, tā kā Dievs atstājis šo noslēpumu pats savā ziņā un savā vārdā nav mums par to neko atklājis un nav arī pavēlējis iedziļināties tajā, izdarīt secinājumus, vai dedzīgi interesēties par to, tad mums ir jāpaliek pie Viņa vārda, uz kuru Viņš mums arī norāda.”

Šī pamācība ir tieši vietā, jo mēs varam būt pārliecināti par savu izredzētību un pestīšanu vienīgi tad, ja patiesā ticībā pieķeramies Kristum, kurš ir apsolījis uzņemt un atvieglināt visus grēciniekus (Mt.11:28). Vienīgi ticībā Kristum mēs varam būt pārliecināti par savu izredzētību un pestīšanu.

Šeit vēlreiz jāuzsver, ka ticīgais nevar kļūt pārliecināts par savu izredzētību un pestīšanu, ja viņš apšauba vai ierobežo universālo žēlastību (vispārējo žēlastību). Konkordijas formula pamatoti saka:

“Ja mēs vēlamies ko gūt no mācības par mūžīgo izredzēšanu pestīšanai, tad mums ir noteikti cieši jātic tam, ka, līdzīgi pestīšanas sludināšanai, arī Evaņģēlija apsolījums ir universāls (vispārējs), tas ir, attiecas uz visiem cilvēkiem (Lk.24:47).”

Tiem, kuri noliedz vispārējo žēlastību (kalvinistiem), nav nekāda ticības pamata, jo, ja Evaņģēlija apsolījumi attiecas vienīgi uz nedaudziem (izredzētajiem), tad kā mēs varam zināt, vai pie tiem piederam arī mēs?

Taču vispārējo žēlastību ierobežo ne tikai kalvinisti, bet arī sinergisti, lai arī teorētiski viņi atzīst dievišķās žēlastības universālo dabu. Tomēr patiesībā sinergisti attiecina Dieva pestījošo žēlastību vienīgi uz tiem, kuri ļaunprātīgi nepretojas Svētajam Garam, vai kuri līdzdarbojas savā atgriešanā. Tādējādi, nedz kalvinisti, nedz sinergisti nevar nevienu pārliecināt par viņa izredzēšanu vai pestīšanu.

Visbeidzot, kristietis nevar būt pārliecināts par savu pestīšanu un izredzēšanu, ja viņš mēģina izskaidrot to, kādēļ viens tiek pestīts, bet otrs – nē (Kāpēc citi jā, bet citi nē?), ar “cilvēku atšķirīgu uzvedību”.

Šī kļūda piemita Melanhtonam, kurš mācīja:

“Tā kā apsolījums ir vispārējs un tā kā Dievam nepiemīt pretrunīgas gribas, tad mūsos pašos ir jāslēpjas kādam diskriminējošam iemeslam, kurš izskaidrotu, kādēļ Sauls tika noraidīts, bet Dāvids – pieņemts; proti, viņu abu rīcībā ir jābūt kādām atšķirībām.”

To pašu apgalvo arī Pfefingers:

“Mēs tiekam izredzēti un uzņemti tādēļ, ka ticam Dēlam.”

Salīdziniet to ar sinergistu vispārīgo argumentāciju:

“Tā kā cilvēka atstumšanas cēlonis ir viņa nievājošā attieksme pret Dieva Vārdu, tad par viņa izredzēšanas cēloni būtu jāuzskata tas, ka viņš pieņem Dieva žēlastību”

. Šāda sinergiska izredzēšanas uztvere padara predestināciju a priori par nopelnu, nevis par žēlastības izredzēšanu (Rom.11:5-7).

Oponējot sinergistu maldiem, Konkordijas formula raksta:

“Tādēļ nav pareizi, ja tiek mācīts, ka Dieva izredzēšanas cēlonis nav vienīgi Viņa paša žēlastība un Kristus svētais nopelns, bet gan arī kaut kas mūsos pašos esošs, pateicoties kam Dievs ir mūs izredzējis uz mūžīgo dzīvošanu. Jo ne tikai pirms mēs vēl bijām paspējuši paveikt ko labu, bet arī pirms mēs vēl bijām piedzimuši, jā, pat pirms vēl bija likti pasaules pamati Viņš izredzēja mūs Kristū.”

Lai arī nedz kalvinisms (vispārējās žēlastības noliegšana), nedz sinergisms (pestīšanas vienīgi no žēlastības noliegšana) nevienam nespēj sniegt pārliecību par viņa izredzētību un pestīšanu, tomēr šādu pārliecību var pilnībā gūt ticībā Evaņģēlija vispārējās žēlastības dāvanu apsolījumiem, jo šie žēlīgie solījumi pilnīgi nopietni un iedarbīgi piedāvā grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu Kristus dēļ, kurš ir izlējis savas asinis par pasaules grēkiem (1.Jņ.2:2; 4:10). Citiem vārdiem, ikvienam kristietim, pamatojoties Rakstos, būtu jātic, ka Jēzus viņu, nabaga zudušu grēcinieku, ir atpestījis un izpircis no visiem grēkiem, nāves un velna varas, lai tas piederētu Viņam un līdz ar Viņu dzīvotu Viņa valstībā, un kalpotu Viņam mūžīgā taisnībā, nevainībā un svētībā. Runājot par Dieva žēlīgo solījumu Kristū Jēzū (Jņ.3:16-18), viņam būtu patiesā ticībā jāsaka: “Tā ir vistīrākā patiesība,” un jāpriecājas par savu izredzētību un pestīšanu.

Tas saskan ar to argumentāciju, kādu Sv.Pāvils izmanto Rom.8:32-33, kur viņš raksta: “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas? Kurš vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?”

Sekojot apustuļa argumentācijas līnijai, ikvienam ticīgajam būtu ne mirkli nešauboties jāapliecina: “Ja Dievs savā žēlastībā ir man devis par Pestītāju savu vienpiedzimušo Dēlu un ar savu Svēto Garu ticībā atjaunojis manu sirdi, piedevis grēkus un savā žēlastībā mani taisnojis, tad kurš uzdrošināsies apgalvot, ka neesmu Viņa izredzētais? Tā kā Dievs ir mani taisnojis Kristū Jēzū, es no visas sirds ticu, ka Kristū Jēzū Viņš ir mani arī izredzējis.“

Protams, šādas uzticēšanās rezultātā gūtā pārliecība par izredzētību un pestīšanu nav absolūta pārliecība tādā ziņā, ka tā pamatojas tiešā Svētā Gara atklāsmē, taču tā ir ticības pārliecība, tātad, svētīga pārliecība, jo dievišķa ticība nav šaubas vai nedrošība, bet gan pozitīva pārliecība, kuru ar Evaņģēlija starpniecību izraisa Svētais Gars (dievišķa ticība).

Šo dievišķo pārliecību Sv.Pāvils apraksta ar šiem neaizmirstamajiem vārdiem: “Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne kāda cita radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom.8:38-39). Patiess ticīgais ir pārliecināts par savu izredzētību un pestīšanu tādēļ, ka ticībā un ar Evaņģēlija starpniecību viņu par to pārliecina pats Svētais Gars” (2.Tim.1:12).

Runājot par daudzajiem brīdinājumiem par atkrišanu, ar kuriem Raksti vēršas arī pie ticīgajiem, mums ir jāatceras, ka tie attiecas uz kristiešiem vienīgi tik tālu, cik tie ir miesa. Tātad, šie brīdinājumi un piekodinājumi ir daļa no bauslības sludināšanas, kura izraisa grēka atziņu arī ticīgajos (Rom.3:20). Taču tie neattiecas uz ticīgo tik tālu, cik Kristū tie ir jauni radījumi (2. Kor.5:17) un “dzenas pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū” (Fil.3:12-14).

Kā jauniem cilvēkiem Kristū, kuri ilgojas pēc mūžīgas dzīvības (Fil.3:20-21), kristiešiem ir pilnīgi jāaizmirst dievišķās bauslības draudi (1.Tim.1:9) un jāmierina sevi ar Evaņģēlija žēlīgajiem solījumiem (Rom.10:4; Gal.3:13; 2:19; Rom.6:14). Bauslības brīdinājumi uz viņiem attiecas vienīgi tik lielā mērā, cik viņiem vēl piemīt grēks (Rom.7:18-25; 1.Kor.10:12), jeb tik lielā mērā, cik viņš vēl izjūt kārdinājumu atteikties no mūžīgās pestīšanas mērķa un mīlēt šo laicīgo pasauli (1.Kor.10:1-6; 1. Jņ.2:14-17).

Par bauslības brīdinājumiem mums ir jāuzskata arī Rakstu biežās norādes uz īslaicīgiem ticīgajiem (Lk.8:13; Hoz.6:4; 2.Tim.4:10). Īslaicīgi ticīgie atkrīt no žēlastības tādēļ, ka viņi netic Evaņģēlijam, ar kura starpniecību Svētais Gars izraisa un uztur ticību (1.Pēt.1:5). Tādēļ vaina par viņu pazudināšanu gulstas uz viņu pašu nevis Dieva pleciem (2.Tim.1:13-14; 2.Tes.3:3). Dievs visiem ticīgajiem bez izņēmuma sola: “Neviens, kas uz viņu paļaujas, nepaliks kaunā” (Rom.10:11).

Tādēļ kristiešiem nekad nebūtu jāapšauba sava izredzētība un pestīšana, bet gan, uzcītīgi lietojot žēlastības līdzekļus, stingri jāturas pie Kristū Jēzū rodamās mūžīgās dzīvības cerības (Jņ.10:27-28).

---

* – Latīniski praeviderit apzīmē vairāk “iepriekš redzēt”, ne tik daudz “iepriekš noteikt”.