Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs [Fil.3:12].

Dr. Svibeliuss saka:

“Bauslība cilvēka dabai ir zināmā mērā pazīstama. Bet Evaņģēlijs ir noslēpums, kas cilvēka prātam apslēpts.”

Dr. Luters saka:

“Evaņģēlijs ir kristiešu visgrūtākā māksla un augstākā gudrība. Ticīgie paliek skolnieki tajā visas sava mūža dienas. Taču problēma ir tā, ka Evaņģēlijs šķiet pārāk viegli saprotams un apgūstams. Tiklīdz kāds to kaut nedaudz ir dzirdējis vai lasījis, tas tūlīt iedomājas, ka kļuvis par Evaņģēlija meistaru vai doktoru, un tagad vēlas dzirdēt ko citu un jaunu.”

Cilvēki, kas domā, ka visu zina un saprot, ir atpazīstami pēc šādām pazīmēm: tie pārāk bieži nedomā par Evaņģēliju, kā to apgūt vairāk un labāk, lai iepazītu Dievu un Viņa sūtīto un mācītos saprast izpirkuma darba noslēpumu. Viņi nemeklē iespēju par to dzirdēt vai lasīt. Viņi nelūdz Dievam pēc Gara gaismas, lai apgūtu šīs patiesības. Gluži otrādi. Kad tiek runāts kaut kas patiesi evaņģēlisks, viņi ar nepacietību gaida, lai tas beigtos un varētu runāt kaut ko citu.

Viņi ir paraduši domāt un runāt šādi: “Es zinu, kam man jātic. Es pazīstu Dieva žēlastību. Tā ir dota reiz par visām reizēm. Tas viss ir skaisti un labi. Bet labāk domāsim par to, kas mums jādara un kā jādzīvo. Te mums patiešām ir daudz, par ko domāt, jo mūsos arvien ir trūkumi un nepilnības. Labāk klausīsimies par šīm lietām,” utt.

Līdz ar to viņi nekad nenonāk pie īstas ticības dzīves, īsta prieka un spēka, jo viņi nemācās saprast, kā viņiem pietrūkst visvairāk, proti, pašas dzīvības, īstas atgriešanās un ticības. Viņi nejūt, cik ļoti mēs un mūsu darbi esam samaitāti. Viņi nav pieredzējuši, kas ir ticība un žēlastība un ko tā rada mūsos. Jo citādāk viņi neteiktu, ka viņiem šo lietu jau ir vairāk nekā gana.

Drīzāk tiem jādomā šādi – ja es patiešām pazītu Dievu un Viņa žēlastību, cik gan liels prieks, spēks un labprātība darīt labus darbus tam visam sekotu! Kā apustulis Jānis saka: “Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība” [1.Jņ.4:8].

Apustulis grib teikt: ja vien viņi pazītu Dievu, viņi noteikti mīlētu, jā, viņi kļūtu dedzīgi mīlestībā un dievbijībā. Jo Dievs ir tik liela un dedzīga mīlestība, ka Dieva iepazīšana iededz cilvēkā vēlmi mīlēt. Mīlestība ir visu labo darbu māte. Mīlestība ir bauslības piepildījums [Rom.13:10].

Īsi sakot, kas iedomājas, ka ir pietiekami izpratis Evaņģēliju, patiesībā nav vēl apguvis pat pirmos burtus. Jo apustulis saka: “Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas” [1.Kor.8:2]. Tas īpaši attiecināms uz Evaņģēlija atziņu. Evaņģēlijs ietver tādas lietas, ka cilvēks, pat redzot to saturu, nespēj tam noticēt.

Kam šī ticība nāk pārāk viegli, tas noteikti nav sapratis Evaņģēlija saturu. Viņš šķiet sev tik ļoti pārliecināts, ka būtu gatavs par to zvērēt tūkstoš zvērestu. Bet visa viņa dzīve liecina pretējo. Patiesi ir Lutera vārdi, ka cilvēks, kas sapratis Evaņģēliju un no sirds tic tam, “vairs nevar dzīvot virs zemes, bet viņš nomirs aiz neaprakstāma prieka”.

Tiešām, viņš nepaliks tik vēss, iesīkstējis un miesīgs kā šie skolotie un pašapmierinātie gari. Ja vien cilvēks patiesi spētu pareizi ticēt Evaņģēlija saturam, viņam katrā ziņā nebūtu tik grūti sekot Kristum, ciest un aizliegt sevi, mīlēt, kalpot un apliecināt Kristu.

Tas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi arvien mācās, bet nekad nenāk pie patiesības atziņas. Jēzus sacīja: “Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu [Mt.11:27]. Bez Dēla vēlmes atklāt Evaņģēlija patiesību viss ir velti.

Iepriekš Jēzus runāja par tiem, kam nevēlējās atklāt Evaņģēliju: “Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem un tās esi zināmas darījis bērniem” [Mt.11:25], proti, apslēpis tiem, kuri neuzskata sevi par bērniem, bet iedomājas, ka paši ar savām studijām apgūs Evaņģēliju. Daudzi lasa un klausās Evaņģēliju kā pasaulīgas zinības – bez godbijības Dieva priekšā. Bet šādiem cilvēkiem Dievs ir gribējis apslēpt Savu patiesību. “Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā.”

Pāvils ļoti meistarīgi sludināja Evaņģēliju visā tā skaidrībā un bagātībā. Bet viņš nedomāja, ka cilvēkiem pietiek tikai ar viņa sprediķu klausīšanos un viņa vēstuļu lasīšanu. Viņš zināja, ka viss atkarīgs no tā, vai Dievs atklāj patiesību un dod gudrības un atklāsmes garu [Ef.1:17]. Tādēļ viņš nemitīgi lūgšanās piesauca Dievu par šīm draudzēm.

Diemžēl ir sastopami tādi cilvēki, kas negrib lūgt Dievu vai zemoties Viņa priekšā un centīgi meklēt Evaņģēlija atziņu Dieva vārdā, bet iedomājas, ka visu zina jau iepriekš! Taču pat vislielākie svētie un ticības varoņi – par spīti savām lūgšanām un studijām – ir atzinuši, ka nav spējuši to pilnībā saprast, bet arvien tiecas pēc tā.

Kā to izskaidrot? Velna apmāti, akli un miruši ir tie, kas iedomājas, ka ir pilnībā izmācīti un visu sapratuši. Viņiem vispirms ir nepieciešams apgūt pašus pirmos burtus! Labāk to pārdomāsim, iekams nav par vēlu!