n e-DOMĀ!
Es akls aiz gaismas…
Kas esi, Tu Kungs?
Nāc šurpu; Nāc, celies!
… – Es parādos Jums.
Redz, Saul, Es Jēzus
Ko vajāji tu -…
Ne tiesāt es nāku
Bet lai izglābtu.
Lai Tu nožēlo grēkus un atgriezies;
Dieva darbus lai dari,
Un neliedzies.
Pie pagāniem noej
Un nebaidies.
Tiem saki: “NO GRĒKIEM
JEL ATGRIEZIES!”!
No tumsas uz Gaismu,
No velna pie Dieva,
Un ticot uz Mani [Ap.d.26:15-23] dabū
grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.
* * *
Vai tu esi traks??!,
Vai “takti” vairs nejūti?
Kā??? d a r ī t “tos darbus”,
Kas grēku nožēlas cienīgi?
Tak, nespried no sevis!; Tik atstāsti –
Ko Mozus; un pravieši teikuši:
…ka Kristum bij jācieš;
…ka Viņš pirmais no mirušiem,
Ar gaismu ir cēlies,
Sludināt tautai un pagāniem.”
Tas laikam par apustuli Pāvilu.
talyc, vai tā būtu tā kā “atbilde” uz Agneses Krivades domā?
es teikšu tā:
2. jā, tā bija mana pirmā (pret)reakcija uz “Agneses Krivades domā”
1. jā, tas ir no Ap.d.26:15-23 par apustuli Pāvilu
3. es gan nesaku, ka cilvēkam nava jādomā (ja kāds to tā varētu būt sapratis), jo Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla un līdzības (tātad domājošu, radošu, patstāvīgu), tikai žēl, ka cilvēks, grēkā kritušais, savu domu virza uz pats uz sevi ne savu Radītāju. Vienā teikumā sakot tas ir prosto talyc atdzejojums (mans output no Rakstu input).
– – –
Bet pārdomas ir par tēmu “Ko mēs katris ņemam par izejmateriālu savai dzejai” (vai no pasaules pasmelto savu siržu gurību vai Rakstu skaidrību).
– – –
Iznākums galu galā jau tā pat tiek (nāk laukā) sagrozīts, bet “tas, ko mēs ēdam = kas mēs esam”.
Ir arī tāds viedoklis: mēs esam tas, kam mēs ticam.
Nu, protams, ne jau ontoloģiski. Lai gan…
draugs Didzi, es zinu šādu [kā saka talyc] prātulu: you are what you eat
šo “mēs esam tas, kam mēs ticam”
saprotu kā prātulu:
“tas, kam mēs ticam, (pār)veido mūs tai līdzībā uz ko mēs tiecamies (kam uzticamies/ uz ko paļaujamies)”
[un prātulas nākas apsmadzeņot]:
– – –
ja mēs ticam uz Dievu (kas visu dzīvu dara) un ja tā nāk no Dieva (pilnīgā saskaņā ar Rakstiem) un Kristus ir tas (uz ko mūsu ticība paļaujas), tad viss kārtībā, taču ja mēs tik pat “droši” ticam un paļaujamies uz kaut ko, ko tikai iedomājamies Dievu esam, tad tāda (piemēram “gan jau”) ticība ir maldinoša.
– – –
!!!tātad ticība gan var būt pestījoša gan pazudinoša.
(tā pat kā domāšana/nedomāšana var mūs novest pie dažādiem gala rezultātiem).
Brāli Talyc, esi tik laipns un paskaidro kā šis tavs izteiciens “tad tāda (piemēram “gan jau”) ticība ir maldinoša” iet kopā ar skaidro Rakstu vietu Ps.37:5???
Es tev pačukstēšu kā svojakam, esi uzmanīgs ar vārdu salikumu “mūsu ticība”!
Te tusē viens drūmais keks DM, tas kļust dikti errīgs, kad ierauga šos divus kopā, vari ātri atrauties (jau 2 min vari būt gatavs);)
Brāli Talyc, kā manā jaunībā teica, dažas lietas labāk ir neņemt vis galvā, bet starp kājām, jo tur vairāk vietas. Nu, mūsu gad. tas etimoloģiski varētu nozīmēt “pie pakaļas”. Šķiet, tā varētu būt laba vieta dd brālīgumam & visai viņa brālībai.
aaa, nu mans beidzot sāk saprast, ko tas DM tāds lecīgs – viņam vairāk starp kājām nekā galvā, jo tur takš mazāk vietas, tai galvā!!
Ritīg ierēēc.
man reiz gadījās ko aizrādīt dd “pa tēmu”
(nu jau pat neatminos ko un kādā sakarā)
– – –
mani jau toreiz izbrīnīja reakcija
=nevis grēku atzīt/nožēlot/atgriezties
bet apslēpt/noklusēt/nepieminēt
(kas tika pasniegts, tipa “vilks vilkam nekož”)
– – –
nu tam visam nācis klāt vēl tāds “nieks”
kā ignorance/noraidījums/izsmiekls
– – –
žēl gan ka tā :(
ja neatminies, tad nerunā!
otrs – šeit pie jums jau ir īsts nevainīgo jaunavu pulciņš, kas nezin.
redzi dd (kā tu jau ari to redzi)
tie ir divi pilnīgi pretišķīgi “gan jau” un “gan jau”
a) Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs…
un
b) Dari kā tev labpatīk… gan jau Dievs tā pat beigās par visiem apžēlosies.
tas ir tas, par ko es biju iepriekš runājis par “drošo ticēšanu un paļaušanos uz kaut ko…