Nativitas sprediķis

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

I

Šo evaņģēlija tekstu ir viegli saprast, atceroties iepriekšējo skaidrojumu; jo tas sniedz iepriekš lasīto evaņģēlija vārdu piemēru un piepildījumu; gani visu ir darījuši un atraduši tieši tā, kā eņģeļi tiem sacīja. Tātad šī evaņģēlija vieta atklāj to, kādi ir Dieva vārda augļi un sekas un tāpat arī kādas ir zīmes, pēc kurām varam zināt, vai Dieva vārds mūsos ir nostiprinājies un paveicis savu darbu.

Pirmā un galvenā lieta ir ticība. Ja gani nebūtu ticējuši eņģelim, viņi nebūtu gājuši uz Bētlemi, nedz arī darījuši ko citu no tā, kas tiem tika sacīts evaņģēlijā.

Varbūt kāds gribētu sacīt: jā, es gan arī ticētu, ja eņģelis no debesīm man sludinātu šādas lietas! Tie ir tikai tukši vārdi. Jo tas, kurš neuzņem vārdu pašu par sevi, to nekad nevarētu pieņemt arī sludinātāja dēļ – pat tad, ja viņam to sludinātu visi eņģeļi. Ja kāds uzņem pasludinājumu tikai sludinātāja dēļ, tas netic vārdam, nedz arī Dievam caur vārdu, bet – tikai sludinātājam. Tādēļ viņa ticībai nav ilgs mūžs. Bet cilvēks, kurš tic vārdam, nepievērš uzmanību tam, kāds sludinātājs šo vārdu sludina; viņš arī nevar godāt vārdu sludinātāja dēļ, bet rīkojas gluži pretēji – godā sludinātāju vārda dēļ un arvien vērtē vārdu augstāk nekā tā sludinātāju. Ja arī sludinātājs ietu bojā vai atkristu no ticības un sāktu sludināt pavisam ko citu, ticīgais tomēr drīzāk atteiktos no šī cilvēka nekā no vārda; viņš paliek pie tā, ko ir dzirdējis, vienalga, kādi sludinātāji nāk un iet.

Tāda arī ir īstā atšķirība starp dievišķu un cilvēcisku ticību. Cilvēciska ticība turas pie cilvēka – tā tic un uzticas vārdam cilvēka dēļ, kurš vārdu saka; turpretī dievišķa ticība turas pie Vārda, kas ir pats Dievs. Tā tic vārdam, uzticas tam un godā to nevis tā cilvēka dēļ, kurš Dieva vārdu izrunājis, bet jūt, ka pats šis vārds neapšaubāmi ir patiess; tādēļ neviens nespēj atraut ticību no vārda – pat tad, ja to mēģinātu darīt pats sludinātājs. Tas redzams pie samariešiem, kas par Kristu pirmoreiz bija dzirdējuši no pagānu sievas un pēc tam paši gājuši pie Viņa. Uzklausījuši Kristus vārdus, tie sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs”, Jņ.4:42.

Turpretī visi tie, kas ticēja Kristum Viņa brīnumdarbu un zīmju, kā arī Viņa personas dēļ, atkrita, kad Viņš tika sists krustā. Tā tas ir bijis vienmēr un tāpat notiek arī tagad. Sirdij ir jāpietiek ar pašu vārdu; tai nav jāņem vērā nekādas personas, lai cilvēks, vārda satverts, gluži kā tajā sagūstīts, piedzīvotu, cik patiess un pareizs tas ir, pat tad, ja visa pasaule, visi eņģeļi, visi elles valdnieki sacītu ko citu – jā, ja arī pats Dievs teiktu ko citu. Dažkārt Viņš arī pārbauda savus izredzētos un izturas tā, it kā gribētu darīt ko citu, nevis to, ko iepriekš ir sacījis – tā tas notika Ābrahāmam, kad tam tika pavēlēts upurēt dēlu Īzāku; to pašu pieredzēja Jēkabs, cīnīdamies ar eņģeli, un Dāvids, kuru vajāja viņa paša dēls Absaloms.

Šāda ticība spēj pastāvēt, gan cilvēkam dzīvojot, gan mirstot – gan debesīs, gan ellē; to nespēj sagraut itin nekas. Jo šī ticība turas vienīgi pie vārda, neievērojot nekādas personas.

Tieši tāda ticība ir bijusi arī ganiem. Tie paklausīja un turējās pie vārda tik cieši, ka pavisam aizmirsa par eņģeļiem, kas šo vārdu bija sacījuši. Tie teica nevis: iesim un raudzīsimies, ko eņģeļi mums paziņojuši, bet: iesim raudzīt, ko Tas Kungs mums licis paziņot. Eņģeļi drīz vien tiek aizmirsti; gani ir satvēruši tikai Dieva vārdu. Arī par Mariju Sv. Lūka raksta, ka viņa paturējusi un pārdomājusi visus šos vārdus savā sirdī. Bez šaubām, viņa nav apgrēkojusies, redzēdama necilos ganus, bet uzskatījusi visu viņu teikto par Dieva vārdu. Un ne vien viņa, bet visi, kas dzirdēja ganu sacītos vārdus un brīnījās, kā mūsu tekstā sacīts, – tie visi turējušies tikai pie vārda.

Un, lai gan ebreju valodas izteiksmes veids ir tāds, ka, runājot par kādu notikumu, tiek sacīts: “Raudzīsim vārdu,” – kā Sv. Lūka šeit saka (jo notikumi tiek aprakstīti vārdos un šādā veidā darīti zināmi), tomēr Dievs šādā veidā ir panācis arī to, ka atklājas ticība, kas turas pie Dieva vārda un paļaujas uz vārdu, kurš tiek sacīts par šo notikumu. Jo, ja Kristus dzīve un ciešanas nebūtu aprakstītas vārdā, pie kā var turēties ticība, tās nevienam nevarētu dot nekādu labumu, – tādēļ ka visi, kas šos notikumus redzēja savām acīm, tomēr neguva no tiem nekādus augļus – vai arī saņēma pavisam maz.

Otrā lieta ir Gara vienība. Tāda ir kristīgās ticības daba – tā dara sirdis vienprātīgas, lai tām visām būtu viens prāts un viena griba, kā Psalmos 68:7 lasām – Dievs, Kungs Kristus, mūsu Dievs, dara vienprātīgus sava nama iemītniekus. Un Ps.133:1: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Arī Sv. Pāvils daudzviet runā par Gara vienību – Rom.12:18; 1.Kor.12:4 un Ef.4:3, kur viņš saka: centieties “uzturēt Gara vienību ar miera saiti”. Šī vienība nav iespējama ārpus ticības. Jo – kā mēdz sacīt – katram patīk sava dziesma un pasaule ir ākstu pilna. To zinām paši no savas pieredzes, – kā ordeņi, kārtas un sektas atšķeļas un nošķiras cita no citas. Katrs novērtē un ievēro tikai savu ordeni, dzīvi un darbu; viņa nodomi arvien ir tie labākie – tas ir īstais ceļš uz debesīm. Ikviens nicina citus un nemaz nedomā tos ņemt vērā. To redzam priesteru, mūku, bīskapu vidū – pie visiem tiem, ko sauc par garīgo kārtu.^[1]

Bet tie, kuriem ir īsta ticība, zina, ka pati svarīgākā ir tieši ticība; un tajā viņi ir vienprātīgi. Tādēļ tie nerada šķelšanos un nekļūst nevienprātīgi ārēju kārtu, dzīves un darbu dēļ. Viņiem ir vienalga, cik atšķirīgas ir šīs ārējās lietas. Tā gani šeit ir vienprātīgi, ar vienādu prātu un gribu; tie domā vienādi, runā vienus un tos pašus vārdus un saka: “Iesim!”

Trešā lieta ir pazemība, ar kādu gani kā cilvēki apzinās paši sevi. Tādēļ evaņģēlists piebilst un saka: “cilvēki, gani”. Jo ticība māca, ka viss cilvēciskais Dieva priekšā nav pilnīgi nekas. Un gani nicina paši sevi – tie sevi augstu nevērtē. Tā ir patiesa, dziļa pazemība un pareiza sevis apzināšanās. Savas pazemības dēļ gani nemeklē neko no tā, kas pasaulē ir augsts un ievērojams, bet turas kopā ar zemiem, nabadzīgiem, nicinātiem cilvēkiem, – kā Sv. Pāvils Rom.12:16 māca: “.. neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem!” Arī Psalmos 15:4 sacīts: taisnais “neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas To Kungu”.

Tam visam seko miers. Jo, kas atstāj bez ievērības visas ārēji nenozīmīgās lietas, tas itin viegli spēj no tām atteikties un negrib šādu lietu dēļ ķildoties, jo iekšēji, savas sirds ticībā viņš jūt kaut ko daudz labāku. Vienprātība, miers un pazemība gan mēdz būt sastopama arī slepkavu, atklātu grēcinieku un liekuļu vidū, tomēr tā ir tikai miesas, nevis Gara vienība. Tā Pilāts un Hērods spēja vienoties, izturēties pazemīgi viens pret otru un uzturēt mieru savā starpā; tāpat vienojās arī jūdi, kā Psalmi 2:2 saka: “Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto.” Tāpat arī pāvests, mūki un priesteri ir vienoti, kad tiem jāpretojas Dievam, lai gan citkārt tie to vien dara kā veido sektas un nošķiras cits no cita. Bet šīsdienas Evaņģēlijā redzam Gara vienību, pazemību un mieru garīgās lietās, tas ir, Kristū.

Ceturtā lieta ir mīlestība pret tuvāko un sevis nicināšana. To gani parāda un apliecina, atstādami savas avis un iedami nevis pie augstiem kungiem uz Jeruzalemi, nedz arī pie Bētlemes rātskungiem, bet – pie nabaga ļaudīm, kas apmetušies kūtī. Viņi nāk pie zemajiem un sniedz tiem roku; bez šaubām, gani ir gatavi tiem pakalpot, labprāt darīt viņu labā visu, kas vien būtu vajadzīgs. Ja ganiem nebūtu bijis ticības, viņi gan nebūtu gājuši projām no savām avīm un pametuši visas savas lietas, pirms eņģeļi to būtu pavisam skaidri pavēlējuši. Kā šeit sacīts, gani to visu darīja labprāt, paši pēc savas gribas un padoma. Viņi runāja savā starpā, apspriezdami eņģeļu sludināto vēsti, un tad steigšus devās ceļā, lai gan eņģeļi taču viņiem neko nepavēlēja, pat nemudināja un nedeva padomu, bet tikai norādīja, ko tie atradīs, un atstāja ganu brīvās gribas ziņā, vai tie ies un meklēs.

Tā rīkojas mīlestība, kas nepazīst nekādus likumus; tā pati no sevis dara visas lietas, steidzas un nekavējas. Mīlestībai pietiek ar vienkāršu norādi – tā nekad nav jādzen un jāskubina. Ak! Par to vēl varētu runāt daudz. Šādi vajadzētu ritēt kristīga cilvēka dzīvei – brīvi un labprātīgi, mīlestībā, aizmirstot pašam sevi, domājot tikai par tuvāko un steidzoties viņam palīgā, kā Sv. Pāvils Fil. 2:4 saka: neraudzīsimies “katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”. Un Gal.6:2: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.”

Bet pāvests ar saviem bīskapiem un priesteriem tagad ir piepildījuši pasauli ar likumiem un spaidiem, tā ka nu visā pasaulē vairs nav nekā cita kā viena vienīga dzīšana un draudi; nu vairs nav neviena brīvprātīga ordeņa, nedz kārtas, – kā jau ir ticis pravietots, ka mīlestība izdzisīs un pasauli samaitās cilvēku mācības.

Piektais ir prieks, kas izpaužas vārdos – cilvēks labprāt runā un klausās par to, ko viņa sirds ticība ir satvērusi. Tā arī šeit gani cits ar citu priecīgi pārrunā to, ko tie dzirdējuši un kam tic; viņi izrunā tik daudz vārdu, ka tā jau varētu izklausīties pēc nevajadzīgas pļāpāšanas. Viņiem nešķiet pietiekami pasacīt tikai: iesim “uz Bētlemi raudzīt, kas noticis”; viņi vēl piebilst: “.. ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Vai tad tā nav liekvārdība un pļāpāšana, ka viņi saka: raudzīsim, “kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot”? Viņi taču būtu varējuši sacīt īsāk: “Iesim raudzīt Vārdu, – ko Dievs tur ir darījis!”

Bet Gara prieks izpaužas priecīgu vārdu pārpilnībā; tomēr šie vārdi nav lieki un nevajadzīgi, jā, arī to vēl ir par maz – tie nespēj izpaust visu, ko gani vēlētos sacīt, – kā Psalmos 45:2 ir teikts: “Mana sirds izplūst košos vārdos,” itin kā sacītu: es labprāt vēlētos izteikt to, kas nav izsakāms; šis prieks ir lielāks, nekā spēju izteikt, un visa mana runa ir tikai nožēlojama rīstīšanās. Šo pašu atziņu izsaka vārdi, kas lasāmi Psalmos 51:16, kā arī citās vietās: “Lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!” Tas ir, es runāšu, dziedāšu un stāstīšu par to ar prieku un gavilēm. Un Psalmos 119:171 teikts, ka “manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu”, gluži kā verdošs katls mutuļo un plūst pāri.

Sestā lieta ir tā, ka gani ar darbiem seko eņģeļu pasludinājumam. Jo, kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.4:20: “Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.” Tā arī šeit gani ne tikai saka: iesim un raudzīsim, bet viņi tiešām iet, jā, viņi dara vēl vairāk, nekā ir sacījuši. Jo tekstā lasām: “Un tie steigdamies nāca..”, – tas ir kas vairāk nekā vienkārši iet, kā tie bija solījuši darīt. Ticība un mīlestība arvien paveic vairāk nekā saka; tās ir dzīvas, darbīgas, nerimstošas un neizsīkstošas lietas. Kristietim vajadzētu nevis teikt daudz vārdu, bet darīt daudz darbu; ja viņš ir īsts kristietis, tad noteikti tieši tā arī rīkojas. Bet, ja viņš to nedara, tad vēl nav īsts kristietis.

Septītā lieta ir tā, ka gani atklāti apliecina un sludina vārdu, kas viņiem sacīts par šo Bērnu; tas ir pats nozīmīgākais darbs kristīga cilvēka dzīvē. Šī darba dēļ kristietim jābūt gatavam riskēt ar savu miesu un dzīvību, mantu un godu. Jo, ja kāds klusībā pareizi tic un krietni dzīvo, tas ļaunajam garam vēl nekādu smago triecienu nerada; bet, kad cilvēks grib šo ticību izplatīt, apliecināt, sludināt un slavēt, nesot labumu arī citiem, – to gan ļaunais nespēj paciest. Tādēļ arī Sv. Lūka šeit saka, ka gani ne vien nākuši un redzējuši, bet arī pasludinājuši, ko viņi laukā par šo Bērnu bija dzirdējuši, – viņi sludina ne vien Marijai un Jāzepam, bet, visiem dzirdot.

Vai tev nešķiet, ka bija daudz cilvēku, kas uzskatīja šos ganus par ģeķīgiem un neprātīgiem ļaudīm, kas, būdami neizglītoti laji, uzdrīkstas runāt par eņģeļu dziesmām un pasludinājumu? Kā tagad tiktu uzņemts tas, kurš uzdrīkstētos pāvesta, bīskapu un mācīto vīru priekšā sludināt šādas, jā, pat daudz mazākas lietas? Bet gani, ticības un prieka pārpilni, Dieva dēļ bija ar mieru izskatīties muļķīgi cilvēku priekšā. Tā rīkojas katrs kristīgs cilvēks. Jo šī pasaule neizbēgami uzskatīs Dieva vārdu par muļķību un maldiem.

Astotā ir kristīgā brīvība, kas nav saistīta ne ar vienu darbu; kristietim visi darbi, kas jādara, ir vienlīdz labi. Gani neskrien tuksnesī, neuzvelk kapuces, neizcērp tonzūras, nedara ārējus darbus, kas saistīti ar apģērbiem, laikiem, ēdieniem vai dzērieniem; viņi nepaveic arī nekādus citus ārējus darbus, bet atgriežas laidaros, pie saviem ganāmpulkiem un kalpo Dievam tur. Jo kristīga dzīve nav balstīta ārējos darbos; tā arī ārēji nepārceļ cilvēku citā kārtā, bet maina viņa iekšējo kārtu un dzīvi, tas ir, dod viņam jaunu, citādu sirdi, citādu gribu un prātu, kas dara tieši tos pašus darbus, ko citi paveic bez šādas gribas un prāta. Jo kristietis zina, ka viss atkarīgs no ticības; tādēļ viņš iet, stāv, ēd, dzer, ģērbjas, strādā un dzīvo tāpat kā ikviens parasts viņa kārtas cilvēks, tā ka viņa piederība kristietībai nemaz nav pamanāma, kā Kristus saka Lk. 17:20 21: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.”

Pāvests un garīgā kārta ar saviem likumiem un īpaši izraudzītiem apģērbiem, ēdieniem, lūgšanām, vietām un personām cīnās pret šo brīvību; tie sasaista paši sevi un ikvienu ar šiem dvēseļu valgiem, kuros tie jau sagūstījuši visu pasauli, – kā to redzējis Sv. Antonijs. Jo viņi domā, ka no viņu dzīves un darbiem ir atkarīgs tas, vai viņi taps pestīti. Viņi sauc citus ļaudis par pasaulīgiem, paši būdami septiņreiz pasaulīgāki, jo visa viņu mācība runā par cilvēku darbiem, no kuriem nevienu Dievs nav pavēlējis.

Devītā un pēdējā lieta ir Dieva slavēšana un pateicība Viņam. Jo mēs no savas puses nevaram sniegt Dievam nevienu citu darbu, kas būtu mūsu atbilde uz Viņa laipnību un žēlastību, varam tikai Viņu slavēt un Viņam pateikties. Šāda Dieva slavēšana un pateicība nāk no sirds, tai nevajag daudz zvanu, ērģeļu un kaukšanas. Ticība itin labi iemāca cilvēkam šādu Dieva slavēšanu un pateicību. Tā šeit rakstīts, ka gani gājuši atpakaļ pie savām avīm, slavēdami Dievu un pateikdamies Viņam. Gani ir apmierināti, lai gan nav kļuvuši bagātāki, vairāk godāti, nedz saņēmuši labāku ēdienu un dzērienu vai labāku amatu.

Tā šajā evaņģēlija tekstā redzi attēlotu īstu kristīgu dzīvi – vispirms tiek norādīts, ka ārēji, ļaužu priekšā tā ne ar ko neizceļas, jā, lielākajai daļai cilvēku šāda dzīve šķiet maldi un ģeķība. Bet iekšēji cilvēkam kristīga dzīve ir viena vienīga gaisma, prieks un svētlaime. Te nu redzam, ko apustulis domā, Gal. 5:22 uzskaitīdams Gara augļus un sacīdams: “Gara auglis,” tas ir, ticības darbi, “ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Te netiek nosauktas nekādas personas, laiki, ēdieni, apģērbi, vietas vai tamlīdzīgi īpaši izvēlēti cilvēku darbi, kādus – kā redzam – pāvesta sekotāji ir izsapņojuši un ieviesuši savā dzīvē.

II

Bet par to, ko nozīmē atrast Kristu šādā nabadzībā, uz ko norāda viņa autiņi un sile, tika runāts, aplūkojot iepriekšējo evaņģēlija tekstu: Kristus nabadzība māca, kā mums Viņš jāatrod mūsu tuvākajā, ikvienā, kas ir trūcīgs un neievērojams; Viņa autiņi ir Svētie Raksti. Tātad mums ikdienas dzīvē ir jāturas kopā ar trūcīgajiem, bet savās studijās un apcerē jāpievēršas tikai Svētajiem Rakstiem, – lai Kristus vienmēr un visur būtu mūsu priekšā. No Aristoteļa, pāvesta un visu cilvēku grāmatām ir jāvairās vai arī jālasa tās tā, lai tajās nemeklētu palīdzību savām dvēselēm, bet mācītos no tām tikai laicīgās dzīves lietas – kā mācāmies amatu vai laicīgos likumus. Bet ne velti Sv. Lūka ir nosaucis Mariju, Jāzepu un bērniņu tieši šādā secībā, sacīdams: “Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.”

Jau iepriekš tika sacīts, ka Marija ir kristīgā baznīca, Jāzeps – baznīcas kalps, kādiem vajadzētu būt bīskapiem un mācītājiem, kad tie sludina Evaņģēliju. Baznīca tiek minēta pirms baznīcas prelātiem, – kā arī Kristus Lk.22:26 saka: “Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo”, lai gan tagad viss ir otrādi, un tas arī nav nekāds brīnums, jo pāvesta sekotāji ir atmetuši Evaņģēliju un paaugstinājuši cilvēku blēņas. Bet kristīgā baznīca patur visus Dieva vārdus savā sirdī un pārdomā tos, salīdzinādama tos citu ar citu un ar visiem Svētajiem Rakstiem. Tādēļ – kam jāatrod Kristus, tam vispirms jāatrod baznīca. Kā gan cilvēks varētu zināt, kur ir Kristus un Viņa ticība, ja nezinātu, kur atrodami Viņa ticīgie? Un tam, kurš grib kaut ko uzzināt par Kristu, nav jāuzticas sev pašam, nedz ar sava prāta spējām jācenšas pašam celt tiltu uz debesīm, bet jānāk pie baznīcas un jājautā pēc Kristus.

Baznīca nav koks un akmeņi, bet Kristum ticīgo cilvēku pulks. Ir jāturas kopā ar viņiem un jāraugās, kā tie tic, dzīvo un māca, jo Kristus noteikti ir viņu vidū. Ārpus kristīgās baznīcas nav ne patiesības, ne Kristus, ne pestīšanas.

Te nu ir redzams, cik aplama un nedroša lieta ir tā, ka pāvests vai bīskaps uzdodas par vienīgo meistaru un grib, lai visi ticētu tikai viņam; jo visi pāvesti un bīskapi var maldīties un arī maldās. Viņu mācībai ir jāpakļaujas tiem, kurus viņi māca. Viss, ko pāvests un bīskapi māca, ir jāizvērtē draudzei. Viņiem ir jāņem vērā draudzes spriedums, – lai Marija būtu atrodama pirms Jāzepa un baznīcai būtu priekšroka salīdzinājumā ar sludinātājiem. Jo nevis Jāzeps, bet Marija patur šos vārdus savā sirdī, pārdomā un saglabā tos, salīdzinādama ar visiem citiem Dieva vārdiem. To mācījis arī apustulis, 1.Kor.14:29-30 sacīdams: “Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet, ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu.”

Bet tagad pāvests līdz ar visiem savējiem ir kļuvuši par tirāniem, sagrozījuši šo kristīgo, dievišķo un apustulisko kārtību, ieviesdami gluži pagānisku un pitagorisku dzīvesveidu, tā ka viņi drīkst sacīt, pieļaut un runāt jebkādas aplamības un neviens nedrīkst viņus tiesāt, nedz viņiem iebilst vai likt klusēt. Tie ir apspieduši Garu, tā ka pie viņiem nav atrodama ne Marija, ne Jāzeps, ne Kristus, bet tikai viņu saindēto mācību un liekulības žurkas, peles, odzes un čūskas.

Šis evaņģēlija teksts nav cīņas Evaņģēlijs; tas māca kristīgus tikumus un darbus, bet nesniedz tik acīmredzamu ticības artikulu pamatojumu. Lai gan noslēpumos, mysteriis, kā jau iepriekš sacīts, šādi pamatojumi norādīti pietiekami pārliecinoši. Taču noslēpumi necīnās; cīņai ir vajadzīgi atklāti vārdi, kas skaidri parāda ticības artikulus.

---

[1] – Pie garīgās kārtas piederēja pāvests, priesteri, bīskapi, mūki un mūķenes. Turpretī pārējās kārtas tika uzskatītas par laicīgām.