Nāves grēks vai ikdienišķais
Par to kā atšķiras peccati moralis et venialis. kurus parasti sauc par nāves grēkiem, un ikdienišķie grēki.
TĀTAD ARĪ SVĒTAJOS ŠAJĀ DZĪVĒ VĒL IR UN PALIEK GRĒKS?
Jā, kaut arī pār viņiem valda Svētais Gars, tomēr viņi žēlojas, ka viņu miesā nemājo nekas labs un, arī labu gribot, iznāk ļauni (Rom. 7), un ka miesa pretojas Garam (Gal. 5). Kaut arī viņi ir svēti, kalpo Dievam un tiem nevar uzrādīt nekā ļauna, tomēr viņi sevi atzīst par grēciniekiem (1. Kor. 4, Ps. 32, 130, 143). Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi (1. Jņ. 1). Tāpēc visiem svētajiem šajā dzīvē ir jālūdz: Tēvs, piedod mums mūsu parādus [Lk. 11].
VAI TAD DĀVIDS VARĒJA BŪT LAULĪBAS PĀRKĀPĒJS UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ BŪT UN PALIKT TAISNS UN DIEVAM TĪKAMS?
Nekādā ziņā! Raksti norāda, ka svētajos ir daži grēki, kuru dēļ viņi netiek pazudināti, bet vēl saglabā ticību, Svēto Garu, Dieva žēlastību, grēku piedošanu (Rom. 8, 1. Jņ. 1, Ps. 32). Bet ir daži tādi grēki, kuros iekrīt arī tie, kas ir salīdzināti ar Dievu, un tad viņi zaudē ticību, Svēto Garu, Dieva žēlastību, mūžīgo dzīvību, krīt atpakaļ Dieva dusmās un mūžīgajā nāvē, ja vien viņi neatgriežas un atkal netiek salīdzināti ar Dievu (Rom. 8, 1. Kor. 16, Gal. 5, Ef. 4 un 5, Kol. 1, Jņ. 3, 1. Tim. 1, 2. Pēt. 1). Te atklājas atšķirība starp peccati mortalis et venialis, kurus vienkāršie cilvēki dēvē par nāves grēkiem un ikdienišķajiem grēkiem; Pāvils tos sauc par grēkiem, kuri valda pār cilvēku, kaut arī sirdsapziņa tos apsūdz, un grēkiem, kuri gan mājo miesā, tomēr nevalda (Rom. 6 un 7, 1. Tim. 1).
KĀDĒĻ IR SVARĪGI IEVĒROT ŠO ATŠĶIRĪBU?
Tādēļ, lai kristieši mācītos sargāties no nāves grēkiem un, ja viņi tajos atrodas, lai viņi tajos nepaliktu un tos neturpinātu. Tāpat arī, lai viņi mācītos, kā izturēties pret grēku, kas vēl mājo viņu miesā, lai tas viņus nepazudinātu. Ja šo atšķirību rūpīgi neievēro vai arī to nepareizi lieto, kristiešu vidū rodas visāda veida pārdrošība un nevēlēšanās atgriezties. Tādēļ eksāmenos mācītāji ir jāradina, lai viņi ne vien noskaita septiņus nāves grēkus, bet arī prot norādīt ikkatrā Dieva bauslī, kuri grēki ir nāves grēki un kuri piedodami.
Kas ir nāves grēks un kas ir piedodams grēks, var tikt izskaidrots, noskaitot definīcijas no Filipa kunga Examen, un izskaidrošanai varētu sekot jautājumi.
VAI IEDZIMTAIS GRĒKS, KAS VĒL ŠAJĀ DZĪVĒ IR PALICIS TICĪGAJOS, PATS PAR SEVI IR TIK VIEGLA, VIENKĀRŠA, MAZA, NENOZĪMĪGA LIETA, KA DIEVS PAR TO NEVAR UN NEGRIB DUSMOTIES?
Lai gan viens no grēkiem ir lielāks un smagāks nekā pārējie (Jņ. 16, Mt. 11, Lk. 12), tomēr bauslībā neviens grēks pats par sevi nav tik niecīgs, lai nebūtu Dieva dusmu un mūžīgās pazudināšanas vērts, ja vien Dievs ar to gribētu iet tiesā, jo ir rakstīts: Nolādēts, kas pastāvīgi netur šīs bauslības vārdus un tos neizpilda (5. Moz. 27, Gal. 3); un citur: Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem baušļiem (Jēk. 2). Tie ir farizejiski, pazudinoši maldi, ja kāds saka, ka esot kādi mazi, nenozīmīgi Dieva baušļi (Mt. 5).* Bet Pāvils tikpat sāpīgi sūdzas arī par grēkiem viņa miesā (Rom. 7, Gal. 5).
VAI IR KĀDI TIK LIELI UN SMAGI GRĒKI, KA TIE NEVAR TIKT PIEDOTI EVAˆÌĒLIJĀ TIEM, KURI ATGRIEŽAS UN TIC KRISTUM?
Nē, jo Kristus ir piepildījis bauslību par visiem grēkiem (1. Jņ. 2), un grib pestīt arī vislielākos grēciniekus (1. Tim. 1). Viņš ir arī licis visiem grēciniekiem sludināt atgriešanos un grēku piedošanu (Jņ. 20, Mt. 9, Lk. 15), jo žēlastība ir daudz varenāka par grēkiem (Rom. 5).
JA NU TAS IR TĀ, KĀPĒC TAD DAŽI GRĒKI KRISTIEŠIEM IR VENIALIA, BET DAŽI – MORTALIA?
Šīs lietas pamatojumam ir jātiek ļoti rūpīgi un labi izskaidrotam, lai katrs kristietis varētu atzīt un zināt, vai viņš atrodas nāves grēkā, vai tādos grēkos, kas viņam nav pazudinoši. Tā lai katrs pats sevi pārbauda, vai viņš ir iemantojis atgriešanos un ticību (Rom. 2, Jer. 5, 2. Kor. 13). Iedzimtais grēks vēl mājo miesā un vēl nav nonāvēts, paguris vai kluss; tas vilina un uzmācas ar dažādām iekārēm, izpaužas daudzās ļaunās domās un tieksmēs (Jēk. 1, Rom. 7, Gal. 5). Ja nu kristietim pret šīm ļaunajām iekārēm ir nepatika, viņš par tām netīksminās, neseko tām, bet gan pretojas, apspiež tās, sit krustā un nonāvē tās caur Garu, lai tās nevaldītu un netiktu piepildītas (Rom. 6 un 7, Gal. 5), tad ir droši, ka notiek patiesa, godīga atgriešanās. Ja kristieši lūdz, lai Kristus dēļ viņiem šis vājums tiktu nevis pierēķināts, bet gan piedots, ja viņi arī tic un paļaujas, ka Kristus kā patiess Pestītājs šo nešķīstumu viņos apklās Dieva priekšā (Rom. 7, Ps. 32, 1. Jņ. 1 un 2), tad jau tā ir godīga, patiesa, svētdaroša ticība. Kur, patiesi atgriežoties, Evaņģēlijā tiek satverta patiesa ticība Kristum un kur pie tās turas, tur nav nekā pazudinoša, bet gan Dieva žēlastība, grēku piedošana un pestīšana (Rom. 8, 1. Jņ. 1 un 2, Ps. 32). Tā šie grēki svētajos ir un kļūst venialia, kas nav pazudinoši.
BET JA KĀDS ŠĪM ĻAUNAJĀM IEKĀRĒM SEKO, PRIECĀJAS PAR TĀM, MEKLĒ TĀM IESPĒJAS UN DOMĀ, KĀ TĀS PIEPILDĪT (ROM. 6, MIHA 2, JĒK. 1)?
Tad tie kļūst par nāves grēkiem, kā saka Pāvils (Rom. 8, Jēk. 1). Ja patīk grēkot un darīt, ko vien vēlas, ja grēkiem seko un tos piepilda, tad tur nav patiesas, godīgas atgriešanās un nav arī patiesas ticības (1. Tim. 1 un 5, 2. Pēt. 1). Tam, kurš atgriežas un tic, ir raksturīgi, ka viņš nemeklē iespēju bezrūpīgi grēkot, palikt grēkos un tos vairot, bet viņš ir izsalcis un izslāpis pēc taisnības, lai varētu tikt brīvs no grēkiem. Ja patiesas atgriešanās nav, tad Svētais Gars saka savu spriedumu (Jer. 5, Rom. 2, Lk. 13, Ap. d. 2, 9, 16). Un kur nav patiesas ticības, tur nav Kristus, nav Svētā Gara, nav Dieva žēlastības, nav grēku piedošanas, nav pestīšanas. Kas tad tur ir? Bez šaubām – Dieva dusmas, mūžīgā nāve un pazudināšana, ja vien kritušie neatgriežas (Kol. 3, Rom. 8). Tātad grēki kļūst par nāves grēkiem tad, kad tiek zaudēta atgriešanās, ticība, Kristus un Svētais Gars.
KO TAD ŠĀDIEM CILVĒKIEM SLUDINĀT?
Tiem viņu grēki nav jānoklusē, jāaizbildina vai jāaizstāv, bet jānosoda (Jes. 56, 58, Ec. 13 un 14, 2. Tim. 4). Un tiem ir jāatgādina par Dieva bargo tiesu (1. Kor. 6, Gal. 5, Kol. 3, Jņ. 3, Mt. 11, 2. Pēt. 2). Jo, kurš viņus uzskata par krietniem kristiešiem un viņiem liekuļo, tas viņus pavedina un padara sevi līdzdalīgu viņu pazudināšanā (Jes. 3, Jer. 8 un 23, Raudu dz. 3, Ec. 3 un 33). Bet Dieva soda sludināšana ir līdzeklis, caur kuru Dievs grib rosināt atgriešanos (Jer. 15). Bet, ja grēcinieks tomēr neatgriežas un paliek savā sirdī nocietināts, tad mācītājs vismaz ir glābis pats savu dvēseli (Ec. 3).
KO DARĪT TAD, JA ŠIE KRITUŠIE CAUR DIEVA ŽĒLASTĪBU ATKAL PIECEĻAS UN PATIESI ATGRIEŽAS?
Tad viņus ar prieku ir jāpieņem atpakaļ un jāsludina tiem grēku piedošana (Jer. 3, 18, Ec. 18, 33, Mt. 18, Lk. 15), kā to apstiprina Pētera, Dāvida, Akolasta**, korintiešu un galatiešu piemēri, un tas jādara ne septiņas, bet septiņdesmit reiz septiņas reizes (Mt. 18).
* – M. Hemnics norāda uz Romas baznīcas daudz kritizēto uzskatu, ka Jēzus Kalna sprediķa prasības esot vienīgi “evaņģēliskie padomi”, kurus Dievs neprasa pildīt.
** – Pazudušā dēla
Ieskaties