Nazīrietis Simsons
Kad viņa sauca: “Filistieši, Simson!” – tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. [Soģu 16:20]
Kas var būt vēl traģiskāk? Dieva nazīrietis Simsons snauda grēkā. Ienaidnieks nāca un viņu sagūstīja. Kaut arī sagūstīts un saistīts stiprām virvēm, Simsons domāja: gan arī šoreiz es tikšu galā, kā tas citkārt jau noticis. Taču šoreiz viņš to nespēja. Varenais spēks bija izsīcis, un Tas Kungs bija Simsonu pametis, taču viņš to nezināja.
Kas bija noticis?
Simsons bija izredzēts būt par Dieva nazīrieti un nošķirts īpašai kalpošanai. Nazīrietis nedrīkstēja dzert vīnu, pieskarties mironim, viņa matiem bija jāaug brīvi, un skujamais nazis tiem nedrīkstēja pieskarties [4.Moz.6].
Un Simsona varenā spēka noslēpumu glabāja nazīrieša solījums. Šis spēks bija viņam Dieva dots, lai glābtu Israēla tautu no filistiešiem.
Ilgu laiku Simsons bija triumfējis pār Israēla ienaidniekiem, taču tad viņš sāka rotaļāties ar grēku un par viņa klupšanas akmeni kļuva filistiešu sieviete Delīla. Pēc vairākiem mēģinājumiem šai sievietei izdevās uzzināt nazīrieša solījumu. Un Simsons piedzīvoja smagāko kritienu – viņam guļot, garie un kuplie mati, kas bija Dieva dota nazīrieša pazīšanas zīme, tika nogriezti.
Simsons bija pārliecināts, ka arī šoreiz viņam viss izdosies. Tā nebija pirmā reize, ka viņu sasien, tomēr līdz šim viņš auklas bija sarāvis kā nieku. Tagad viss bija citādi.
Visļaunākais bija neziņa, jo Simsons nesaprata, kas notiek. Tas Kungs bija no viņa novērsies, bet viņš to nezināja. Simsons jau tik ilgi bija snaudis grēkā, ka bija zaudējis visu garīgo modrību un bezpalīdzīgs gulēja ienaidnieku rokās.
Simsona piemērs aicina un mudina Dieva bērnus uz garīgu modrību.
Nerotaļājies ar grēku! Nepamet novārtā dievbijību! Dieva priekšā dzīvo godīgi un krietni! Un esi modrs!
Ieskaties