Nebibliska sistematizēšana
Nepārprotama liecība tam, ka notikusi atkāpšanās no Rakstiem aplamas sistematizēšanas virzienā, ir apgalvojums, ka “Gara dāvanas” (precīzāk – χαρίσματα) un “Gara augļi” (Gal.5:22-23) ir pilnīgi atšķirīgas lietas.
Hanters, Vernings un darba “Viņa mīlestība – mūsu atbilde” autori šajā ziņā ir vienisprātis ar Vāgneru.* Atzīstot to, ka “savā ziņā Gara auglis ir dāvana”, darba Viņa mīlestība – mūsu atbilde autori uzreiz piebilst: “Tomēr auglis nav χάρισμα.” Bet kāpēc gan nē? Šim populārajam uzskatam, ka χάρισμα ir termins, kas apzīmē “dāvanas”, bet nenozīmē “augļus”, nav nekāda pamata.
- Termins χάρισμα (dāvana) tiek lietots vispārējā nozīmē, kā, piemēram, Rom.5:15-16 un 6:23 (“Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība”).
- Vārds χάρισμα vispār nav lietots vienā no trim galvenajiem “dāvanu sarakstiem” Vēstules Efeziešīem 4. nodaļā! “Dāvanas” šeit apzīmētas ar vārdiem χάρις (kas parasti nozīmē žēlastība), δωρεά, doma un ar darbības vārdu δίδωμι (7.–11. pants).
- Vārds πίστις (ticība vai uzticība) parādās gan tā dēvētajā “dāvanu sarakstā” 1.Kor.12:9, gan arī kā Gara “auglis” Gal.5:22 kopā ar mīlestību (sal. 1.Kor.13:13).
- Jēkabs raksta, ka “katrs labs devums (δόσις) un katra pilnīga dāvana (δώρημα) nāk no augšienes” (Jēk.1:17).
Protams, ir atšķirība starp baznīcas amatu (un tam atbilstošajām dotībām) un kristiešu svētdarīšanu, tomēr tās visas ir labās un pilnīgās dāvanas, kas dotas “no augšienes”. Neietvert “Gara augli” “Gara dāvanās” nozīmē svešas, jaunmodīgas mācības dēļ sagrozīt Rakstus.
Šī jaunā mācība par “dāvanām” kā kaut ko atšķirīgu no Gara “augļiem” ir gan nekonfesionāla, gan nebibliska. Lai arī Vienprātības grāmatā saskaņā ar 1.Kor.12 ir runa par atšķirīgām “dāvanām” dažādiem Evaņģēlija kalpiem (sk. Šmalkaldes artikuli, 2. daļa, 4. artikuls), galvenais uzsvars tomēr ir likts tieši uz tādām Svētā Gara dāvanām, kā, piemēram, attaisnojošā un svētdarošā ticība, mīlestība un citi tikumi (sk. īpaši Lielais katehisms, Par ticību, Trešais artikuls, un Konkordijas formula, II). Tāpēc “luteriskie” jaunpentakostāļi velti atsaucas uz vārdiem Lielajā katehismā, ticības apliecības trešā artikula izskaidrojumā:
apgaismoti un apveltīti ar Svētā Gara dāvanām.
Tam nav nekāda sakara ar “dāvanām” pentakostālisma vai jaunpentakostālisma (kā arī Baznīcas izaugsmes kustībaas) izpratnē. Drīzāk šie vārdi izriet no tās dziļās izpratnes, ka Kristus (kas grieķu valodā nozīmē Svaidītais, ebrejiski – Mesija), mūsu Kungs, ir “šīs dāvanas saņēmis ne tā kā citi svētie” – daļēji, bet bez mēra, visā Gara pilnībā (Konkordijas formula, VIII). Tā ir atsaukšanās uz Jes.11:2 un 61:1. Tāpēc arī, kā teikts senā baznīcas dziesmā, jau vairāk nekā tūkstoš gadu baznīcu raksturo nevis kāds iedomāts daudzums, bet gan “septiņas žēlastības dāvanas”.
No modernajiem ieskatiem par “dāvanu sistematizēšanu” tieši izriet kāda Ef.4:12 interpretācija. Autorizētajā Bībeles tulkojumā mēs lasām par trīskāršu 11.pantā uzskaitīto Evaņģēlija kalpotāju uzdevumu: “..lai svētos darītu pilnīgus, lai veiktu kalpošanas darbu, lai celtu Kristus miesu.” Daudzos vēlākajos tulkojumos pirmās divas teikuma daļas ir sapludinātas kopā šādi: “..lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam..”** Citiem vārdiem sakot, Evaņģēlija kalpotāju patiesais uzdevums tagad būtu visus pārējos “sagatavot”, lai ikviens – viņš vai viņa – “kalpotu” ar savām “dāvanām”. Visi, sākot ar Feihtu un beidzot ar Hanteru,*** ar prieku atbalsta šādu interpretāciju, mācības, ka “ikviens ir kalpotājs“, vārdā.
Vienprātības grāmata Ef.4:12 interpretē vecajā, tradicionālajā veidā:
Starp patiesām dāvanām baznīcai viņš [Pāvils] uzskaita mācītājus un teologus un piebilst, ka tādi cilvēki tiek doti kalpošanai – “Kristus miesai par stiprinājumu“.
Izrādās, ka jaunākie tulkojumi ne vienmēr ir tie labākie un ka attiecībā uz Ef.4:12 vecais angļu King James tulkojums galu galā ir pareizāks. Dedzīgais Jaunās Derības pētnieks Henrijs Hamans, nu jau nelaiķis, savulaik vērsās pret tādu tulkojumu, kas runā par “svēto sagatavošanu”. Džona Kollinsa iespaidīgā monogrāfija par διακονία arī pierāda to, ka “kalpošanas darbu (ἔργον διακονίας, Ef.4:12) var saprast tikai kā mācīšanas procesa sastāvdaļu.. tādējādi šeit tas nozīmē.. darbu, ko veic tāds kalpotājs, kas sniedz zināšanas par debesu lietām (Ef.3:7; Kol.1:7, 23, 25)”, tādēļ tas “nav darbs, kurā varētu ņemt līdzdalību svētie, ar to saprotot ticīgos, kas nav mācītāji”. Pretēji ieskati būtu “pastāvošās terminoloģijas izkropļošana, jo vienīgi apustuļi, pravieši un viņu līdzdarbinieki ir no augšienes apveltīti ar šādu kalpošanu“.
* – Protams, viedokļi ir arī atšķirīgi. Tā, piemēram, Vāgners uzskata, ka Gara auglis ir “priekšnoteikums sekmīgai garīgo dāvanu lietošanai”, savukārt Hanters “Gara augli” redz kā rezultātu – “tas ir garīgo dāvanu lietošanas auglis”. Verninga īsais šī jautājuma apskats acīmredzami ir balstīts uz Vāgnera agrāko nostāju.
** – Latviešu valodā jau kopš paša pirmā – Glika Bībeles tulkojuma Ef.4:12 ir ticis saprasts un interpretēts šādi.
*** – Feihts: “..lai sagatavotu visus Dieva ļaudis kristīgas kalpošanas darbam.” Hanters, kurš 1981. gadā publicēja Mācību palīglīdzekli Feihta grāmatai, to pašu domu izteicis šādi: “Dievs ir licis draudzē profesionālus, labi apmācītus baznīcas darbiniekus, lai Dieva ļaudis tiktu sagatavoti kalpošanai (Ef.4:12)”. Jaucot priesterību ar kalpošanu, Hanters acīmredzami nepamatoti apgalvo, ka “Mārtiņš Luters to dēvēja par visu ticīgo priesterību”.
Ieskaties