Neciešamā principialitāte
« Halcedonas koncils | Trīsvienība un Dēla divas dabas »
Modernais protestantisms uzskata, ka mācība, kuru pasludināja Halcedonas koncils, Atanāsija ticības apliecība un Konkordijas formula, ir briesmīgs piemērs nereliģiskam dogmatismam un teoloģiskai matu skaldīšanai. Kā jau uz to norāda Harnaks, kritiķus uztrauc “kailas negatīva apgalvojuma definīcijas, kuras ir domātas, lai to visu izklāstītu” (Lehrbuch der Dogmengeschichte, II, 397).
Tikai nesenās pārmaiņas baznīcas ticības apliecinājumu izpratnē ir mīkstinājušas šo bargo spriedumu. Atkal tiek spriests par to, ka negatīvajam baznīcas dogmā var būt ļoti pozitīva nozīme, jo ir patiesības, kuras var būt izteiktas tikai ar nolieguma palīdzību. Atkal tiek izprasts veids, kurā “nesajaukti, nemainīgi, nedalīti un nenošķirami” darbojas kā norādes uz robežām. Tās ir līdzīgas bojām, kas norāda ceļu kuģim. Kuģim ir jāievēro šo zīmju norādes, ja viņš negrib nonākt nelaimē. Dialektikas un paradoksa izmantošana teoloģijā ir novedusi pat pie tā, ka Halcedona ir ieguvusi jaunu atzinību un tiek vērtēta kā piemērs patiesi teoloģiskam izteiksmes veidam. Patiesībā šodien neviens nopietns teologs nevarētu apstrīdēt, ka šis ticības apliecinājums, īpaši ar saviem centieniem rūpīgi iezīmēt visas robežas, lai izvairītos no visām iespējamām kļūdām, sargā biblisko patiesību, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, un vienlaicīgi viena persona.
Šī iemesla dēļ un ne tāpēc, ka tas būtu kaut kas līdzīgs tradicionālismam, reformācijas baznīcas ir pievērsušās Halcedonai. Luters, rakstot savu skaidrojumu ticības apliecības otrajam artikulam, spēja izteikt Halcedonas ticības apliecību valodā, kuru pat bērns varēja saprast un apliecināt: “Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs…” Tā ir Halcedonas ticības apliecība bērniem. Un, patiešām, ikvienu autentisku dogmu var pārbaudīt pēc tā, vai to var izteikt tik vienkāršā valodā, ka pat visvientiesīgākais cilvēks to var apliecināt. Tomēr ar to, ka mēs akceptējam šo 451.gada ticības apliecinājumu, mēs nevaram nesaredzēt arī tā ierobežojumus. Pieejot ļoti formāli šī apliecinājuma izvērtējumam, šī ticības apliecība nav ticības formulēšanas meistardarbs. Mēs nevaram to izmantot lūgšanā, kā mēs varam darīt ar Nīkajas ticības apliecību. Tā arī ir domāta tikai kā komentārs Nīkajas ticības apliecībai, tāpat kā Konkordijas formula, kas ir komentārs Augsburgas ticības apliecībai. Baznīctēvi, kas piedalījās 451.gada koncilā, kā ticības apliecību patur Nīkajas ticības apliecību, t.i., Nīkajas koncila (381.g.) izveidoto ticības apliecību ar skaidrojumu, kuru izveidoja 150 tēvi Konstantinopolē (381.g.). Abi šie teksti tiek skaidri apliecināti kā tādi, kas pilnībā izsaka kristīgo ticību. Tikai pēc Halcedonas koncila Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība, kas tika izveidota 381.gadā, sāka dominēt.
Tomēr šeit vēl būtu kas jāpiebilst. Kā tas nākas, ka Halcedonas ticības apliecinājums nedominēja kā Nīkajas ticības apliecība? Tas patiešām saglabāja grieķu un latīņu baznīcu vienotību, gan tikai Romas impērijas ietvaros. Visas baznīcas, kas atradās ārpus impērijas – Armēņu, Sīrijas, Koptu, Etiopijas baznīca – , to nepieņēma. Austrumos negrieķu baznīcas palika nestoriāniskas, tāpat arī Austrumsīrijas baznīca, kas vēlāk aizsniedzās līdz Ķīnai un Dienvidindijai. Vai arī tās kļuva monofizītiskas kā visas pārējās.
Tam, protams, bija politiski iemesli. Šie cilvēki un baznīcas vairs negribēja, lai viņiem būtu kaut kas kopīgs ar grieķu un romiešu ortodokso kristīgo pasauli. Atmodinātā Āzija norobežojās no impērijas baznīcas, jo tā pārstāvēja “Rietumu kristietību.”
Āzijas kristietību, monofizītismu un nestoriānismu, pēc tam vai nu aprija, vai apēnoja islams. Kāpēc? Kas islamam bija kopīgs ar monofizītismu un kas ar nestoriānismu? Islamā valda zināms pretromiešu, pretgrieķu gars, Āzijas gars, kas noraida Rietumu garu. Bet, iespējams, vissvarīgākais apstāklis bija tas, ka visi trīs minētie ir kristoloģiskas herēzes, īpaši jau islams. Visu laikmetu baznīcas vēsture rāda, ar kādu vieglumu notiek pāreja no vienas herēzes uz otru, pat ja tās ir savstarpēji pretrunīgas. Orienta baznīcas noteica savu likteni, kad tās atteicās spert soli uz ortodoksijas pusi, kā to soli pa solim bija izdarījušas Rietumu ariāņu baznīcas pēc 5.gadsimta beigām. Tās gribēja palikt ortodoksas. Tās paturēja Nīkajas ticības apliecību kā savas ticības apliecinājumu. Bet šo baznīcu vēsture rāda, ka reāli nav iespējams turēties pie Nīkajas ticības apliecības, tajā pašā laikā noraidot Halcedonas apliecību kā tās pareizu skaidrojumu. Kaut ko līdzīgu mēs varam redzēt arī vēlākajā laikā: nevar turēties pie nesagrozītas Augsburgas ticības apliecības un tajā pašā laikā noraidīt Konkordijas formulu.
Halcedonas koncilā apliecinātais netika pieņemts visā kristīgajā pasaulē. Tā iemesli noteikti slēpjas arī pašā ticības apliecinājumā. Tā neizbēgami nav šī apliecinājuma vājā puse, ka robežās, kas iezīmētas ar četriem negatīviem apgalvojumiem, paliek iespēja veidot dažādas izpratnes par kristoloģiju. Piemēram, ir iespējams veidot dažādas izpratnes par Trīsvienību: Austrumos – Dievs kā trīs vienā (Dreieinigkeit); Rietumos – Dievs kā trīskāršs (Dreifaltigkeit). Bet ir jājautā, vai par kādu no šiem jautājumiem kaut kas vēl būtu jāsaka.
Sestā gadsimta sākumā tika izveidota mācība par enhipostāzi, mācību par to, ka cilvēciskajai dabai ir sava personība (hipostāze) dievišķajā dabā – citiem vārdiem, ka Dieva-cilvēka persona ir Λόγος persona. Bet šī mācība nāca pārāk vēlu, lai pārspētu monofizītismu. Kā gan būtu izveidojies šīs mācības liktenis, ja tā būtu izteikta jau Halcedonas koncilā? Šī mācība par enhipostāzi bija paredzēta, lai saglabātu to, kas bija patiess monofizītismā, tāpat arī to, par ko uztraucās nestoriāņi, lai atzinums par divām dabām nešaubīgi tiktu nosargāts Halcedonā. Tas, ka palika neaizpildīts robs – un, iespējams, izejot no tā laika teoloģiskajām zināšanām, tādam bija arī jāpaliek – , ir galvenais iemesls, kāpēc 451.gada koncils nespēja pielikt punktu kristoloģiskajiem strīdiem. Pat starp kristiešiem, kas apliecināja Halcedonā pieņemto, aizvien jaunās formās turpināja pastāvēt strīds starp monofizītismu un nestoriānismu.
Iespējams, ka vislabāk uzskatu lielo atšķirību starp luterismu un kalvinismu var izprast, saredzot seno kristoloģisko skolu atjaunošanos reformācijā. Tā luterāņu un reformātu strīds par Svēto Vakarēdienu kļuva par līdzekli, lai saprastu Halcedonu. Jautājums par Kristus patiesas miesas un asiņu klātbūtni altāra sakramentā noved pie jautājuma, vai Kristus cilvēciskā daba ir tik cieši saistīta ar Viņa dievišķo dabu, ka tai piemīt arī tās atribūti. Turpinot Aleksandrijas skolas likto uzsvaru uz Dieva-cilvēka vienotību, luterāņu kristoloģija to pieņem, kamēr reformātu kristoloģija, kas turpina Antiohijas skolas tradīciju izpratnē par divām dabām, līdz ar to pieņemot arī “ierobežotajam nav iespējams neierobežotais” (finitum non est capax infiniti), to noraida. Tādēļ vēl šodien luterāņus un reformātus pat tādos praktiskos jautājumos kā liturģija un baznīcas kārtība šķir viņu atšķirīgais viedokli par to, kas tad tika apliecināts Halcedonā, kuras ticības apliecība līdz ar Nīkajas ticības apliecību ir lielais, kopīgais visu Rietumu baznīcu doktrinālais pamats.
Ieskaties