Nepalaist garām

“Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā.” [Lk.12:37]

Svētīgi ir šie kalpi, saka Tas Kungs. Tā ir augsta svētība, uz ko Kristus norāda šai lieliskajā paskaidrojumā: “Tiešām, Es jums saku, ka Viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos.” Šo vārdu patiesais saturs mums atklāsies tikai mūžīgajā debesu godībā. Bet tas katrā ziņā ir kas neizmērojami dižens. Tas viss ir īsts un patiess, un mūsu Kungs to apstiprina ar vārdiem: “Tiešām, Es jums saku.”

Daudzās Svēto Rakstu vietās debesu svētlaime ir atainota kā mielasts pie mūsu Kunga galda. Tas Kungs izmanto šādu salīdzinājumu, jo mūžīgajā godībā Viņš visus ticīgos piepildīs ar bezgalīgu svētlaimi un bagātām Sava nama svētībām. Mūsu Kunga lietotais izteikums mums ļauj daudz dziļāk ieskatīties gan Viņa sirdī, gan pamācībās, kas atklājas šai līdzībā.

Vispirms atcerēsimies šīs līdzības vārdus, kad Kristus saka – līgavainis apsies priekšautu un kalpos pie galda. Viņš kalpiem ļaus apsēsties pie galda, Viņš nāks un tos apkalpos. Citi ir sacījuši, ka šī līdzība ir pārspīlēta realitāte, jo drīzāk viss notiks pēc Kristus vārdiem Lūkas evaņģēlija 17:7–9, – kad kalpam visu dienu būs jāstrādā uz lauka un pēc tam arī jāapkalpo pie galda.

Tas liekas pārspīlēti, ka līgavainis ļaus saviem kalpiem sēdēt pie galda kā kungiem, īpaši jau tāpēc, ka Kristus šai līdzībā par līgavaini ir saucis pats Sevi. Tas liekas pārspīlēti, ka līgavainis apsies sev priekšautu un kalpos. Bet šai ziņā ir dota kāda labāka un pareizāka atbilde: iemesls, kāpēc šī līdzība šķiet pārspīlēta, ir tāds, ka Kristus līdzība ir veidota atbilstoši nākamajām lietām, debesu mielastam, Viņa sirdij un Viņa mūžīgajam nodomam, kad Viņš pagodinās un iepriecinās Savus uzticīgos kalpus.

Viņa sirds un augstais nolūks pie mums daudzkārt pārsniedz visu, ko virs zemes ar savām acīm esam redzējuši. Debesu godībā Kristus mums dos nevis to, ko varam saprast vai iedomāties, bet gan ko tādu, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai. Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl [1.Kor.2:9].

Gluži kā Dievs radīšanā veica neparasti lielas lietas, ko nespēj aptvert neviena cilvēka prāts, tāpat pēc visām Savu draugu pūlēm un bēdām šai pasaulē Viņš tiem pierādīs Savu neparasti lielo žēlastību un svētību, tos atspirdzinādams un iepriecinādams.

Bet apsolījumu, ka Viņš ļaus kalpiem sēdēt pie galda, apsies priekšautu un viņiem kalpos, Kristus ir apliecinājis jau Savas šīszemes dzīves laikā. Un turklāt divas reizes. Pirmā bija tad, kad Viņš pēdējoreiz sapulcināja Savus mācekļus ēst kopā ar Viņu pashā jēru un tiem pavēstīja, ka nākamreiz Viņš ar tiem ēdīs debesu mielastu Tēva valstībā.

Toreiz Viņš iedibināja arī Svēto Vakarēdienu, kurā tiem kalpoja. Viņš izdalīja Saviem mācekļiem maizi un vīnu, ko tie saņēma no Viņa rokām, un tad Viņš apsēja priekšautu un mazgāja tiem kājas. Tas viss ārēji simbolizēja to, kā kādu dienu Viņš kalpos visiem Saviem ticīgajiem mūžīgajās kāzās.

Otrā reize bija rīts pie Tibērijas jūras, kad Saviem izsalkušajiem mācekļiem Tas Kungs krastmalā cepa zivis. Arī toreiz Viņš gāja pie viņiem un deva zivis un maizi. Tā jau šeit, virs zemes, Viņš gribēja parādīt, kā kādu dienu, kad mūsu pazemotības laiks virs zemes būs beidzies, Viņš piepildīs, pagodinās un iepriecinās visus draugus Savā godības valstībā.

Pēc neilga laika, kad tie būs meklējuši Viņa godu virs zemes, Viņš tiem dos mūžīgu godu debesīs. Pēc dažiem gadiem, kad viņi būs kalpojuši Kristum, Viņš tos pagodinās un tiem kalpos. Pēc tam, kad mācekļi būs apliecinājuši Viņu cilvēku priekšā, Viņš tos apliecinās Sava Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.

Kāda brīnišķīga apmaiņa! Kāds augsts pagodinājums! Un kas mums to ir teicis? Vai mēs varam Viņam ticēt? Vai šādi godības pilni apsolījumi var būt patiesi? Viņa vārds ir Uzticīgais un Patiesais – Viņš pats mums to solījis. Slavēts lai Viņa vārds!