Nepareizas metodes
Daudzkārt to, kas ir ētiska rīcība un kā pie tās nonākt, nosaka nepareizi. Mēs jau minējām saprāta, pārrunu un demokrātijas principu ievērošanu. Cits – vienkāršāks – veids ir mēģināt nonākt pie vienošanās par kādu būtisku jautājumu, par kuru visi ir vienisprātis. Šajā gadījumā mērķis ir zināma mērenība – “ne par daudz un ne par maz” – vai arī “nekādu galējību ne pa labi, ne pa kreisi”.
Uzreiz jāatzīmē, ka šāda sistēma neko neatrisina. Tā ir pārāk virspusēja un populistiska: ja šāda ievirze būtu pareiza, ētika vienmēr būtu kompromisu zinātne bez skaidra mērķa un pamata, uz kā balstīties. Tad ētiska rīcība būtu vidusceļš starp pārāk labo un pārāk slikto. Tas būtu mēģinājums novilkt līkni, vadoties pēc abu pušu balsojuma, kompromiss attiecībā uz “to, kas būtu jāuzskata par vislabāko izvēli”, nevis sirds dziļumos balstīts lēmums par to, kas ir pareizi vai nepareizi, patiesi vai nepatiesi. Šādi rīkoties nozīmētu atzīt: meli, zādzības, laulības pārkāpšana un slepkavība pašas par sevi nav ļaunas, ja mēs zināmu rīcību uzdrīkstētos šādos vārdos nosaukt, un mēs tikai vēlamies pateikt, ka esam novilkuši kādu robežu, kura ir kompromiss attiecībā uz to, kā mēs šo rīcību vērtējam. – Ikvienam jāatzīst, ka šāda attieksme pret ētiku ir nepareiza.
Ir vēl kāds izplatīts labā un ļaunā, pareizā un nepareizā izšķiršanas veids. Šajā gadījumā ļaudis kaut ko uzskata par labu vai sliktu, vērtējot pēc kādas mērauklas, kas pati par sevi ir samērā neitrāla, ne melna, ne balta, drīzāk pelēcīga – tās nokrāsa variējas no tumši pelēkas līdz gaiši pelēkai, dažreiz pat gandrīz baltai. Arī šis nav pareizais veids, kā apskatīt ētikas jautājumus.
Citi izmēģina pilnīgi pretēju pieeju. Viņi atrisina labā un ļaunā problēmu, sastādot tādu ļauno darbību sarakstu, kuras uzskatāmas par pilnīgi nepareizām un sliktām. Skatoties savā sarakstā, viņi saka: tas ir aizliegts, no tā tev jāizvairās jebkuros apstākļos. – Šāds paraugs daudziem liekas ļoti labs, faktiski – drošākais veids, kā pārliecināties, kas ir labi, kas – slikti un kas ir ētiska rīcība. Tas tā nav. Lai gan šī metode, šķiet, nes pozitīvu ieguldījumu ētikā, to var pilntiesīgi nosaukt par “aizliegumu” metodi. Tā tikai pasaka, ko nedrīkst, savukārt klusē par to, ko vajadzētu darīt. Neskaitot virspusējo domāšanas veidu, šis modelis ir ārkārtīgi bīstams arī citādi: daudzi domā, ka sarakstā neiekļautais gandrīz automātiski ir atļauts. Tad tās jaunās, grēcīgās lietas, kas sarakstā vēl nav iekļautas, būs atļautas! Šādu ētikas mācību piekopj daudzās reliģijās un arī dažās kristīgās kustībās, nemaz nerunājot par dažiem reliģiskās atmodas periodiem. Šis modelis ir ļoti neapmierinošs. Tas ir gan virspusējs, gan netaisnīgs. To pierādīs daži piemēri.
Ja iedomājamies divus cilvēkus darām vienu un to pašu ārēji, var likties, ka viņu rīcībai varētu piešķirt vienu un to pašu ētisko vērtību. Tādā gadījumā mēs aizmirstam, ka apstākļi var pilnīgi atšķirties. Abu rīcība ir jāpārbauda un jānovērtē atbilstoši šiem apstākļiem. Tā apgalvot nenozīmē ļaut ētikas standartiem un vērtībām būt relatīviem. Ļoti vienkāršs piemērs. Divās dažādās situācijās mēs redzam vīru, kas izsit logu, lai iekļūtu būdiņā pie upes. Viņš iznāk ārā ar dažiem virves gabaliem un airu pāri. Pirmajā situācijā viņš ir zaglis. Otrajā situācijā mums arī tā šķiet, un mēs paziņojam par gadījumu kā par ielaušanos un zādzību. Patiesībā pēdējā gadījumā vīram vajadzēja šīs lietas, lai izglābtu upē slīkstošu cilvēku. Vīrs arī sazinājās ar īpašnieku un atdeva paņemto. Varbūt viņu apbalvoja ar medaļu par drošsirdību. – Tādos gadījumos visi “atļauto un neatļauto” lietu “saraksti” ir slikti palīgi.
Vēl viens piemērs apliecinās to pašu. Pieņemsim, ka ir divas situācijas, kurās vīrietis un sieviete stājas dzimumattiecībās. Vieta, gadsimts un dienas laiks praktiski neatšķiras. Glāsti u.c. ir ļoti līdzīgi. Kā šiem diviem pāriem būtu piemērojams sarakstā teiktais? Pirmajā gadījumā tas ir laulāts pāris, bet otrajā – abi divi arī ir precējušies, bet ne viens ar otru. Pilnīgi nav iespējams apgalvot, ka abi pāri, ētiski runājot, rīkojas vienādi, lai gan ārējās darbības ir vienas un tās pašas. Pirmajā gadījumā pāris likumīgi piepilda vienu no savas laulības aspektiem, bet otrajā gadījumā vīrietis un sieviete skaidri pārkāpj ētikas likumus. Šīs ir divas galvenās līnijas. Bez tām ir ārkārtīgi daudz citu faktoru, kas jāņem vērā, domājot par ētisko un neētisko saistībā ar mīlestību un laulību. Principus nekad nevar izskaidrot sīki sastādīti saraksti, kuros iekļauts viss.
Vēl cits piemērs. Divi cilvēki vārdu pa vārdam atstāsta vienu un to pašu notikumu, kas patiešām ir noticis. Stāsts ir patiess, lai gan skumjš. Tomēr vienam no viņiem, to atstāstot, ir pilnīga taisnība, kamēr otram tās nav nemaz. Kā to izskaidrot? Pirmais sniedz liecību tiesā. Būdams aculiecinieks notikušajam, viņš ir tiesīgs sniegt liecību. Tiesa viņu aicinājusi to darīt. Tas, ka viņš notikumu izstāsta, ir labi arī cita iemesla dēļ: dodot liecību, viņš kalpo sabiedrībai un palīdz tiesai izprast atšķirību starp pareizo un nepareizo. – Otrs cilvēks, kas stāsta šo notikumu visiem, kas vien vēlas klausīties, rīkojas pilnīgi nepareizi. Lieta, par ko viņš runā, nav viņa darīšana, un viņš tādējādi jaucas citu lietās. Pļāpāt tā, kā viņš to dara, tad, kad tas nav nepieciešams un kad tas var kaitēt vienam vai vairākiem cilvēkiem, varbūt veselai ģimenei, ir neētiski, un daudzos gadījumos tas var izvērsties par tiesas lietu, jo runa ir par apmelošanu. Šeit daudzi nepiekritīs: “Ja viņa teiktais ir patiesība, viņu nevar par to notiesāt.” Var gan! Nav nepieciešamības staigāt apkārt un visiem stāstīt, ka tas, ko tu zini, ir patiesība! Ļoti daudzās valstīs pastāv likumi, pēc kuriem cilvēku var notiesāt par to, ka viņš citiem stāsta par kaut ko patiesu, ja tā nav viņa darīšana. Situācija varbūt jau ir nokārtota tiesā, un tavi vēlāk teiktie vārdi tiks uzskatīti par rīcību ar nolūku kaitēt. Pat bez šī nolūka tevi var notiesāt, uzskatot, ka tu esi apgrūtinājis aprunātā cilvēka iekļaušanos normālā ikdienas dzīvē pēc tiesas prāvas. Par dažiem citiem tavas izrunāšanās aspektiem mēs parunāsim vēlāk.
Minētie piemēri ir tikai neliela daļa no visiem, ko varētu šeit sniegt. Tas liecina, ka personīgu rīcību nekad nedrīkst vērtēt vai salīdzināt tikai pēc tās ārējām izpausmēm. Ja mums tā jānovērtē, tas vienmēr jādara, ņemot vērā gan ārējos, gan slēptos patiesos apstākļus, rīcības iemeslu, mērķi un tās laikā darbojošos spēkus. Viens cilvēks var kaut ko izdarīt ārkārtēja spiediena apstākļos, kamēr kāds cits var paveikt to pašu no laba prāta. Palūkosimies vēlreiz uz piemēru par diviem zagļiem. Pirmais neko nezina par iecerētajiem plāniem, kad viņš satiek kādu draugu. Draugs aicina viņu nelielā pastaigā, tad sāk draudēt viņam ar ieroci un pavēl iekļūt mājā un iznest vērtslietas, kuras tur atrodas. Viņam tiek teikts – ja viņš iznāks no mājas bez šīm vērtslietām, tad tiks nošauts. Draugs visu ir smalki izplānojis, arī pastaigu. Ja nu tagad ierastos policija un ārā esošais cilvēks aizbēgtu, bet to, kas iekšā, noķertu, kurš tad būtu lielākais un īstais zaglis?
Ieskaties