Nepārvaramā siena starp pentakostāli un luterāni

Ja Kristus būtu gribējis dot cilvēkam kādu teatralizētu vai uzskatāmu veidu, kas simboliski attēlo un atgādina Viņa nāvi un mūsu pestīšanu, tad bez šaubām Viņš būtu izvēlējies kādu precīzāku un aprakstošāku veidu.

Piemēram, Kristība, kas tiek veikta ar ūdeni – pagremdējot vai apslakot – ārēji ne ar ko neatgādina to, kā Kristības garīgo būtību apraksta Raksti. Pāvils raksta, ka Kristībā “mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists” [Rm.6:6] un: “Jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū” [Gal.3:27].

Ja jau Kristība būtu kāds teatralizēts uzvedums, kas simboliski attēlo šīs garīgās norises, tad labākais veids, kā to darīt un apliecināt, būtu likt sevi piesist uz īsu laiku krustā, kā to dara reliģiskie fanātiķi Filipīnās un citur, vai pārģērbties kādās īpašās drēbēs, kā to savās mistērijās dara brīvmūrnieki. Taču, kā raksta izcilais XX gadsimta luteriskais teologs Hermanis Zasse, Dievs nav ceremonijmeistars, Kristus nav pavēlējis nevienu rituāli sist krustā vai pārģērbt īpašās drēbēs, bet Viņš ir pavēlējis Savus sakramentus cienīgi dot un saņemt, un skaidri tos arī apliecināt un mācīt.

Luterānim svešie pentakostālo skolotāju vārdi atklāj to, cik nepārvarama siena šķir luterisko un pentakostāļu mācību.

Skaidra mācība par sakramentiem skaidri iemāca un parāda ticībai Kristus nopelnu, neskaidra – aizklāj sakramentu svētību, aizklāj tā, ka cilvēks nemeklē grēku piedošanu, Kristus dāvāto taisnību un ticības stiprinājumu sakramentos, bet meklē to citur. Kur tad? Protams, sevī – savā spiritualitātē un izjūtās, kuras viņš padara par sakramentu aizvietotājiem, surogātiem.

Tādēļ pentakostāļu teoloģijā audzis cilvēks apstiprinājumu grēku piedošanai un savai dievbērnībai meklē vai nu kādās garīgās dāvanās (runāšanā mēlēs, spējā dziedināt, pravietot), vai arī kādās garīgās pazīmēs vai zīmēs (personiskajā garīgajā izaugsmē, zīmīgos notikumos, redzētās vīzijās u.c.).

Viņš uzskata, ka, ja viņš spēj šādas lietas, vai – ja ar viņu notiek šādas zīmes, tad viņš pavisam noteikti ir Dieva bērns.

Šāda ticība nepieķeras Kristum. Labākajā gadījumā tā pieķeras Kristus dāvanām, sliktākajā – sev pašam un savām izjūtām, dzīvo savās izjūtās un domās, smeļas tajās ticības spēku un pastāvību. Tāda ticība nepastāvēs tiesas dienā pat tad, ja dzīves laikā tā ir vareni izpaudusies un brīnumaini darbojusies [Mt.7:21-24].

Mārtiņš Luters ir brīnišķi sacījis, ka

kristīgs cilvēks nedzīvo sevī pašā, bet gan Kristū un savā tuvākajā; Kristū ar ticību, tuvākajā ar mīlestību.

Kristus ļauj mūsu ticībai dzīvot un palikt Viņā caur Vārdu un sakramentiem, un tas ir vienīgais veids, kā mēs Viņu varam satvert.

[Pārpublicēts no LMF]