Nespēja atšķirt labu no ļauna
“Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu. Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām. Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” [Fil.3:17-20]
Būtu šodienīgi pārdomas sākt ar filosofa atziņu. Redziet, Marks Aurēlijs uzskatīja, ka cilvēku attieksmju problēmu pamatā ir nespēja atšķirt labu no ļauna.
Mēs, kristieši, reizēm domājam, ka cilvēki spēj atšķirt labo no ļaunā, jo ir krituši grēkā. Bet nē. Te būs jāatzīst filosofa novērojums kā precīzs, jo solījums atšķirt labo no ļaunā bija velna meli, nevis grēkā krišanas sekas.
No šī akluma arī ceļas viss posts.
Un īpaši šā brīža diskusijās mēs redzam labā un ļaunā sajaukšanas vienu aspektu – par ko atgādina apustulis nolasītajā tekstā – proti, cilvēki neatšķir kaunu no goda. “Kauns viņiem ir gods.”
Tā ir antikristīga domāšana. Nevelti vienu no dzimumlocekļiem mākslinieks sita krustā. Viņš pilnībā noraida Jēzu. Viņi ir “Kristus krusta ienaidnieki.” Bet mūsu ticību tas neskars. “Mūsu piederība ir Debesīs.”
Tas nav nekas jauns. Reiz tika atrasts attēls ar krustā sistu ēzeli. To bija radījis kāds cits krusta ienaidnieks pirms tūkstošiem gadu, bet vien godinot savu, nevis mūsu ticības, iznīcību.
Tikai mūsu ticība mums māca atšķirt labo no ļaunā. Kas dara labu, ir no Dieva, kas dara ļaunu, nedz pazīst Dievu, nedz Dievs pazīst viņu. [3.Jņ.1:11] Āmen.
Vai tiem, kas ļaunu saka labu esam un labu esam ļaunu, kas tumsību dara par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dara par saldu un saldu par rūgtu! {Jes.5:20]