Netaisnība valda zemes virsū

“Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” [1.Moz.11:6-7]

Lūk, lielie un stiprie atnāca un izspārdīja mūsu pilis smilšu kastē! Vai tur nav gana iemesla asarām, dusmām un jautājumiem? Kāpēc, …ar kādām tiesībām, …ko mums darīt???

Kur skatās Dievs, kad notiek netaisnība zemes virsū? Un kādēļ mēs visbiežāk Dievu piesaucam tikai tad, kad kaut kas ļauns ar mums atgadījies? Vai tikai Dievs pats nav ļauns, un netaisns, ja viņš neaptur un neiznīcina visu to ļaunumu un netaisnību?

Tāda nu ir tā manā prātā noformulētā dievišķā Trīsvienība: – viens Dievs Tēvs, viens Dievs Dēls un viens Dievs Svētajā Garā dzimušais cilvēks un šie trīs ir viens, kas dara, to ko Viņš grib. Viens, kas ir brīvs savos lēmumos. Viens, kam neviens neko nevar padarīt. Viens pret ko saslienas ikviena cilvēka miesas prāts, ko apstrīd visa pasaule un pret ko pats velns visus centienus grib apvienot.

Ja kāds varētu panākt taisnību zemes virsū, tad tas būtu dievs, bet ja kādam tas patiesi izdosies tad tas varēs būt vienīgi velns. Vai šis apgalvojums varētu būt kādi jauni maldi? Ja tā, tad esat laipni lūgti pacensties veselīgā mācībā mani atspēkot! Bet, kamēr tas vēl nav izdarīts un kamēr es vēl neesmu uzcepts kā kāds maldu mācītājs uz sārta, vai kā citādi izstumts no zemes laicīgo apdzīvotāju sarakstiem, tikmēr tas ir tas uz ko es pastāvu un ņemšos to visu iespēju robežās arī paskaidrot.

Kamdēļ Dievs tik nejauki izrīkojas, neļaujot pabeigt visas cilvēces kopīgi iesākto darbu pie varenās pilsētas celtniecības? Kāds iemesls traucēt savstarpējo sapratni, neļaujot būvēt tās centrālo celtni torni, kura virsotnei bija jāiesniedzas debesīs? Kāpēc bija jāizklīdina vienprātībā sakoncentrētie spēki? Redziet, un dzirdiet, …ja vien kāds vēl spētu saprast cits cita valodu?

Dieva lēmums bija taisnīgs, jo celtniecības princips nebija pareizs. Tamdēļ cilvēcīgie centieni tika apturēti. Ne tādēļ, ka Dievs baidītos, ka celtne, pasaule, cilvēki, vai pats velns varētu stāties Viņam par konkurentu. Arī ne tamdēļ, lai neļautu cilvēkiem rīkoties pēc tā ko tie nodomājuši un noteikti ne tamdēļ, lai padarītu neiespējamu cilvēka turpmāko darbošanos. Kamdēļ tad?

Lai parādītu savu attieksmi pret jau iesāktajiem nepareizajiem (cilvēciskajiem) centieniem. Un kā pravietis saka: “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!” [Jes.5:20]

Labākais ko miesīgais cilvēks varētu gribēt ir visu savu vēlmju piepildījums. Augstākais ko varētu gribēt kristianizētā sabiedrība būtu mēģinājums uzcelt vienu skaidru, īstu un patiesu baznīcu (te pat zemes virsū). Vienīgais, ko autors te grib norādīt ir šo divu iepriekšminēto centienu līdzība ar Bābeli.

Dieva valstība nav jāceļ kā tajā aplamajā komunistu dzejolī, kur tā gaišā nākotne nenāks, ja to nevedīsim. Kristus ir teicis, ka Viņš pats mums sagatavos mājokli debesīs, tas ir, ka celtnei ir jātiek būvētai pēc citiem (ne cilvēku) principiem un paklausot Dieva norādījumiem, bet ja jau mēs nesaprotam viens otra valodu, kā lai gan saprastu to, ko Dievs mums saka?

Ja mums pietiktu prāta un pacietības noskaidrot ko un kāpēc Dievs patiesībā dara, tad pie mums nenotiktu tā, ka nama cēlāju gan daudz un cēluši būtu visi kopā, bet ieiet tur spētu tikai retais.