Neticība – visu grēku sakne

Kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa (Jņ.3:36).

Tāda ir mūsu daba, ka par Dieva žēlastību pret mums mēs mēdzam spriest pēc saviem darbiem, pēc savas dievbijības vai pēc saviem grēkiem. Taču nāk Gars un saka: nē! Te ir vīrs vārdā Jēzus Kristus, “sievas dzimums”, ko mūžīgais Tēvs ir nolicis zem bauslības tavā vietā, lai piepildītu Dieva prasības un baudītu “nāvi par visiem” (Ebr.2:9). Tāpēc Dieva un Viņa tiesas priekšā Jēzus ir atņēmis jebkādu spēku un nozīmi gan taviem grēkiem, gan arī taviem tikumiem.

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” (Ap.d.4:12) – kā vien Nacarieša Jēzus Kristus vārds. Tas ir īstais iemesls, kāpēc neticība ir vienīgais pazudinošais grēks. Šis grēks ir pietiekami liels un drausmīgs. Tomēr nevis tā apmērs un lielums, bet šā grēka veids un saturs ir cilvēkam pazudinošs.

Mums ir labi jāizprot, kas ir neticība. Pirmkārt, neticība nicina lielo Dieva žēlastību, izsmej Viņa laipnību un min kājām dievišķās žēlsirdības lielo dāvanu, vienpiedzimušo Dēlu. Otrkārt, neticība atmet vienīgo mums doto pestīšanas līdzekli un vienīgo upuri par mūsu grēkiem. Savā dedzīgajā žēlastībā Dievs ir apžēlojies par mūsu postu un devis Savu vienpiedzimušo Dēlu mūsu glābšanai. Viņš nāca un kļuva mūsu Brālis un atdeva visu, kas Viņam bija: Savu taisnību, dzīvību un asinis par mūsu glābšanu.

To visu zinādams, tu joprojām paliec pret savu Glābēju tikpat ciets, auksts un vienaldzīgs! Ziemassvētkos tu svini Viņa dzimšanu, tu dziedi, lasi un klausies par Bērnu silītē. Tu svētī Viņa ciešanu un nāves piemiņas svētkus. Tu klausies un lasi par Viņa asins sviedriem dārzā, par daudziem sitieniem un ērkšķu vainagu, un to, kā Viņa rokas un kājas tika caururbtas. Tu redzi, kā Viņš karājas pie krusta starp laupītājiem, un dzirdi Viņa sirdi plosošos agonijas kliedzienus utt. Tu zini un dziesmās apliecini, ka tas viss noticis tevis dēļ un tavā labā. Tu ej pie Svētā Vakarēdiena un svini Viņa nāves piemiņu.

Pat pēc visa tā tu joprojām paliec auksts un miris savā sirdī. Tu neesi Viņu iemīļojis, tu nepriecājies un neslavē Viņu, bet tava dvēsele un prāts joprojām ir pilni ar visādu tukšību, grēku un nepaklausību savam Glābējam. Vai tu brīnies par to, ka tiec pazudināts? Vai brīnies, ka Dieva dusmas jo karsti deg no visdziļākās elles par briesmīgo nepateicību, kas nenovērtē Viņa mīļotā Dēla kaismīgo mīlestību un rūgtās ciešanas? Tik auksts nicinājums un noraidījums pret Dieva lielo mīlestību!

Runādams par Kristus ciešanām, Luters saka:

“Cilvēka sirds, kuru Kristus ciešanas nemaz neaizkustina un nemīkstina, noteikti ir cietāka par akmeni vai metālu. Tomēr mīļā, jaukā pasaule iet tālāk savu gaitu un neņem to pie sirds, bet paliek laiska, auksta, nepateicīga un nicina šo lielo dārgumu. Šā iemesla dēļ mūsu Kungs atstāj pašas pasaules ziņā to, ka tā atkāpjas arvien tālāk un tālāk no Viņa. Un Dievs Tas Kungs dara pareizi, nepateicīgajai pasaulei sacīdams: ja tev nav vajadzīga Mana lielā mīlestība, kad Es kā Tēvs tevi meklēju un no sirds dāvināju Savu mīļoto Dēlu, lai Viņš dodas lielās mocībās, tad arī Es tevis nevēlos. Ja tevi neinteresē tas, ko Es esmu darījis, tad arī tu Mani vairs neinteresē. Ja nevēlies saņemt Manu Dēlu Jēzu Kristu, tad saņem Barabu, jā, pat pašu velnu!”

Ja esi tik auksts, ciets un nepateicīgs un nemaz nepriecājies par Kristu, bet parādi vienīgi nicinājumu par visu Viņa žēlastību un mīlestību, tad nebrīnies, ka Dievs tev ļauj doties pa pazušanas ceļu. Apustulis saka: “Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas.. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis.. turējis par nesvētām, un žēlastības Garu nievājis” (Ebr.10:28-29).

Tāda pēc savas būtības ir neticība! Tā ir visu grēku sakne. Kas netic Kristum, ir novērsies un šķirts no Dieva. Viņam nav īstas Dieva mīlestības, paļāvības un prieka par Dievu un Viņa gribu. Viņš kā vergs cenšas balstīties uz Dieva vārdu, vai nu baidīdamies no soda, vai arī cerēdams uz nopelnu, bet tas viss ir tikai liekulība un darbu svētums. “Un tā,” saka Luters: “Neticībai seko velnišķā pūķa aste un visa elle.”

Tomēr tas vēl nav galvenais iemesls, kāpēc neticība pelna pazudināšanu. Galvenais iemesls ir tas, ka tā atstumj Dieva žēlastību un tāpēc cilvēkam, kas netic Kristum, “neatliek vairs upuris par grēkiem” (Ebr.10:26) Tad viņam jāstāv Dieva tiesā atmaskotam, tieši tā, kā Pāvils raksta: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna” (Rom.4:4).