Neticības avots, kas noraida Bībeli un Kristus evaņģēliju

“Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.” [Jņ.8:47-59]

“Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?” [Jņ.8:46] Šeit Jēzus stāsta par iemeslu, kāpēc jūdi neticēja Viņa evaņģēlijam. Viņi neticēja, nevis šī evaņģēlija trūkumu dēļ, jo Jēzus runā patiesību un neviens nevar Viņu apsūdzēt grēkā. Jēzus norāda uz patieso viņu neticības avotu: “Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Viņš saka, ka ikviens, kurš patiesi domā par Dievu, ar prieku pieņem viņa sludināto dievišķo patiesību. Tā kā jūdi nedomāja patiesi par Dievu un tāpēc, ka viņiem bija ļauna sirds, un tāpēc, ka viņi mīlēja grēku un tumsu, viņi nedzirdēja Kristus Vārdu un tāpēc negribēja Viņam ticēt.

Ja mēs vēlamies noteikt patieso neticības avotu ne tikai ebrejos, bet arī visos, kas noraida Bībeli un Kristus evaņģēliju, mums nav jāskatās tālāk par cilvēka samaitāto sirdi. Dievs nav devis savu Vārdu, lai to varētu saprast un pieņemt tikai gudri un augsti izglītoti cilvēki. Galvenais, lai saņemtu Kristus evaņģēliju, ir izmaiņas samaitātajā sirdī. Ikviens, kas vēlas pieņemt šo Evaņģēliju, savu gudrību uzskata par muļķību un savu taisnību par šausmīgi netīru apģērbu. Viņš vienīgi Dievam dod godu itin visā, un viņš kļūst par muļķi pasaules priekšā. Tie, kas tic Evaņģēlijam, ir garā nabadzīgi un nožēlas pilni savā sirdī. Viņi noraida visu savu gaismu, visu lepnību ar zināšanām un ar kultūru, un visu savu vērtīgumu, slavu, spēku, tikumību un labos darbus. Ir jāveic pamatīgas pārmaiņas ne tikai cilvēka dzīvē un ārienē, bet arī sirdī un prātā ar visām viņu domām, vēlmēm un spējām. Pirmām kārtām ir jābūt pazemībai – tikumam, kuru pasaule nicina, bet kuram ir izšķiroša nozīme svētdarīšanā. Prāts ir jāattīra no visa zemišķā un veltīgā, un dvēselei no jauna ir jāpiedzimst ar garīgu, dievišķu un debesu noslieci.

Pēc savas miesīgās dabas, cilvēka sirds ir šausmās no tādām pārmaiņām, kādas pieprasa Kristus evaņģēlijs. Sirds vēlas mīlēt to, kas tai būtu jāienīst, kad tā pieņem Evaņģēliju. Līdzīgi arī – Evaņģēlijs uzskata par apkaunojumu tās lietas, ar kurām dabīgais cilvēks lepojas. Ja neticīgie varētu uzvarēt savu lepnumu, to nokaujot, ja viņi no savas sirds varētu izmest pasaulīgo mīlestību un ja viņi varētu atkāpties no grēka, pazustu visas viņu šaubas par Bībeles un it īpaši Evaņģēlija dievišķību.

Jēzus neticīgajiem jūdiem saka: “Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat.” Viņš viņiem saka, ka viņi ir pilnīgi akli. Viņi daudz runā par Dievu kā savu Tēvu, bet viņi Viņu nepazīst, un tāpēc viņi nevēlas ticēt Tēva Dēlam. Tas tad ir otrais neticības iemesls: visu cilvēku dabiskais aklums.

Kristus evaņģēlijs ir tāds, ka dabiskais miesīgais cilvēks to nevar saprast; tā vietā – tas viņam šķiet kā muļķība. Lai viņš ticētu, Dievam viņš ir jāapgaismo. Viņam ir jāatklāj cilvēkam posts, ko rada grēks. Viņam ir jāparāda cilvēkam, ka visa cilvēka taisnība un cienīgums Dieva priekšā ir bezvērtīgi. Šādi Dievs cilvēkam parāda, cik ļoti cilvēkam ir vajadzīgs Glābējs. Cilvēka grēki ir aizvainojuši un sadusmojuši Debesu Tēvu, un cilvēks pats nespēj sevi samierināt ar Dievu un tādējādi sevi glābt.

Lai cilvēku izārstētu no viņa grēcīgās sirds akluma, Dieva gaismai viņam ir jāatklāj, ka viņš ir gan kļūdījies, gan pazudis. Kad Patiesā Gaisma to dara, tad lielākais šķērslis garīgam redzējumam ir zudis. Tie, kuriem šī Gaisma spīd, atrod Evaņģēlijā tik daudz gudrības, mierinājuma, spēka un pestīšanas – tas top tik pacilāts un tik lieliski piemērots viņiem, ka visas šaubas pazūd. Šādi cilvēki tad krīt kā apkaunoti grēcinieki pie Kristus kājām, un tāpat kā Toms, viņi sauc ar rūgtām grēknožēlas asarām: “Mans Kungs un Mans Dievs!” [Jņ.20:28]