Neviens cilvēks nevar tikt izglābts savā dabiskajā stāvoklī
“Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad pavēl visiem cilvēkiem visur atgriezties no grēkiem.” [Ap.d.17:30]
Kad Pāvils sludināja sprediķi, kurā atrodami šie Svēto Rakstu vārdi, viņš atradās Atēnās, slavenā un ievērojamā pilsētā. Ar šiem vārdiem apustulis no visiem cilvēkiem pieprasīja grēku nožēlu, sirds un prāta pārmaiņu. Vai tiešām tā ir taisnība? Vai tad nevajadzētu būt cilvēkiem, kuriem jau ir pareizs prāta stāvoklis un tāpēc viņiem nav vajadzīga grēku nožēla un atgriešanās? Vai tad nevajadzētu būt cilvēkiem, kuri jau no bērnības ir labi un dzīvo morāli pareizi, tā ka viņiem nav jāmaina savas domas un viņi var turpināt dzīvot kā līdz šim?
Ja cilvēki joprojām būtu tādi, kādi tie bija, kad viņi bija tikko kā Dieva radīti, tad, protams, būtu tādi cilvēki, kuriem nebūtu jānožēlo grēki. Tādā gadījumā katrs cilvēks būtu tikai pamudināms palikt savā svētajā un svētītajā stāvoklī, izmantot viņam piešķirtos spēkus, lai darītu labu un dzīvotu saskaņā ar dievišķo Bauslību. Bet tas tā nav. Visa cilvēku rase ir kritusi grēkā. Mēs atrodam grēkā krišanas aprakstu Svēto Rakstu pirmajās nodaļās. Kopš tā laika katram cilvēkam kopš dzimšanas ir tāds prāts, ar kuru viņš nevar patikt Dievam, un tāpēc viņš nevar nonākt sadraudzībā ar Dievu un nevar tikt izglābts. Pēc savas miesīgās dabas katrs cilvēks patiešām netur Dievu par savu Dievu. Viņš neuzskata Viņu par savu augstāko labumu un nebaidās, nemīl un neuzticas Viņam pāri visām lietām. Turklāt viņš neizvairās no grēcīgiem darbiem, lai darītu tikai labus darbus, jo viņu nemotivē tīra bijība un mīlestība pret Dievu. Tā vietā katrs cilvēks tagad pāri visam dzīvo šai pasaulei un savu laimi meklē tās priekos, labumos, godā un gudrībā. Viņa miesīgās dabas dēļ pār viņu valda patmīlība un egoisms. Viņš meklē savu labumu, nevis tuvākā labumu, un visos savos darījumos viņš ievēro savtīguma principu: “Katrs cilvēks ir pats sev tuvākais.” Šis domāšanas veids ir sastopams ne tikai dažiem cilvēkiem, bezdievīgajiem un ļaunajiem, bet visiem bez izņēmuma – pat tiem, kas apgalvo, ka dzīvo pēc visstingrākās morāles principiem, tiem, kurus uzskata par labākajiem un cēlākajiem cilvēkiem, un tie, kuru darbus pasaule uzskata par nevainojamiem.
Tāpēc neviens cilvēks nevar tikt izglābts savā dabiskajā stāvoklī. Katram vispirms ir jāpiedzīvo pamatīgas pārmaiņas savā sirdī, jāsaņem pavisam cits prāts un jāiegūst pavisam cits virziens savam garam. Dievam jākļūst par viņa augstāko labumu. Viņam jāpārtrauc dzīvot šai pasaulei, tā vietā jākoncentrējas uz nākamo pasauli, kur viņš meklēs laimi un atpūtu savai dvēselei. Tādējādi viņš vairs nedrīkst dzīvot sev; tā vietā viņam visa dzīve jāpasniedz kā mīlestības ziedojums savam tuvākajam. Šī iemesla dēļ Pāvils reiz Atēnās sludināja: “Bet tagad [Dievs] pavēl visiem cilvēkiem visur atgriezties no grēkiem.” [Ap.d.17:30] Visi, kas vēl nav piedzīvojuši šo grēku nožēlu, šo prāta maiņu, pat, ja varētu šķist, ka viņi šajā pasaulē dzīvo kā eņģeļi, nav īsti kristieši un nestāv Dieva priekšā žēlastībā. Un, ja tā, tad viņi nav ceļā uz svētlaimi un mūžīgo dzīvošanu.
“Kas no miesas dzimis, ir miesa,” saka Jēzus, piebilstot: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” [Jņ.3:6, 3] Tādējādi, patieso kristiešu skaitam jābūt ārkārtīgi mazam! Pat tā saukto kristiešu vidū ir daudz tādu, kas vēl nav piedzīvojuši vajadzīgās sirds pārmaiņas.
Ieskaties