Nevienu laulību nekādā ziņā nevar dibināt ar slepenu saderināšanos

Vispirms, dievišķā taisnība: tā kā laulība ir publiska kārta, kuru uzņemas un atzīst publiski, draudzes priekšā,- tad ir taisnīgi, ka to arī dibina publiskā veidā un iesāk ar liecībām, kuras šo laulību apstiprina, jo Dievs saka (Mt.18:16): “Lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.”

Bet, ja divi savā starpā saderinās slepeni, neviens nevar būt drošs, vai tā ir patiesība vai nē, tāpēc ka vīrs un sieva, tāpat arī līgava un līgavainis, ir viena miesa un viena mute, uz viņu liecību nevar nedz balstīt, nedz arī apstiprināt šādu nedrošu laulību. Bet, lai kāds šeit nesāktu ķildoties, es to dēvēju par slepeno saderināšanos, kura notiek bez to cilvēku ziņas un gribas, kuriem ir virsroka, tiesības un vara dibināt laulību. Tādi ir tēvs, māte un aizbildņi. Jo, kaut arī būtu tūkstoš liecību par slepenu saderināšanos, tā tomēr notiek bez vecāku ziņas un gribas, un ir jāuzskata, ka šīs liecības nāk no vienas mutes un saderināšanās ir izdarīta bez likumīgās un publiskās varas klātbūtnes, ar viltu un tumsā, nevis celta dienas gaismā.

Otrkārt, šeit ir arī pasaulīgās, ķeizariskās tiesības, kuras skaidri aizliedz šādu slepenu saderināšanos. Mūsu pienākums ir būt tām paklausīgiem un lai mūs nemulsina fakts, ka ķeizariskās tiesības tagad piekāpjas pāvesta garīgajām tiesībām, jo šīs pāvesta tiesības visbiežāk nostājas pret Svētajiem Rakstiem, saprātu un taisnīgumu.

Treškārt, to apstiprina arī vecie kanoni un garīgo tiesību labākie paraugi, kas aizliedz šādu slepenu saderināšanos – jā, arī vēl šobaltdien šādu saderināšanos aizliedz pāvests. Bet, turpretī, ja tādas ir notikušas, viņš grib tās saglabāt, lai tās būtu spēkā un likumīgi noslēgtas, dēvē to tikai par nepaklausības grēku. Tādējādi nepaklausīgajiem grēks tiek atlīdzināts ar prieku un labpatiku, ka viņi ir sasnieguši iecerēto ar nepaklausības grēku – tas ir pret jebkādu taisnīgumu un taisnību.

Ceturtkārt, te piemēru dod arī vecā bauslība un sentēvi, kuriem ir bijušas gan tiesības, gan paradums, ka vecāki savus bērnus saprecina balstoties uz tēvu varu, kā arī skaidri rakstīts (2.Moz.22:17) un kā pierāda Īsaka, Jēkaba, Jāzepa, Samsona un citi piemēri.

Piektkārt, tas atrodams arī pagānu dabiskajās tiesībās, kā, piemēram, pie grieķiem, kas ir bijuši gudrākie ļaudis zemes virsū. Jo tā raksta grieķu dzejnieks Eiripīds:

Mans tēvs ir parūpējies par manām precībām, man neklājas par to runāt.

Šis teiciens ļoti patīk Sv. Ambrozijam un viņš ar to pamāca visas sievietes, lai tās, pēc Rebekas piemēra, nesaderinātos pašas, nedz arī pašas izvēlētos vīrus, bet gan atstātu šīs rūpes un varu vecākiem.

Sestkārt, to saka priekšā arī prāts un dabiskais taisnīgums. Jo kurš gan gribētu attaisnot to, ka es būtu izaudzinājis meitu ar tik lieliem izdevumiem un pūlēm, rūpēm un briesmām, čaklumu un darbu, un tik daudz gadu, visu savu dzīvi, būtu riskējis ar savu miesu un mantu,- un galu galā viņa man nebūtu pasargāta labāk par manu govi, kas apmaldījusies mežā un kuru varētu aprīt ikviens vilks: vai arī manam bērnam ir jābūt tik pieejamam, lai ikviens blēdis, kas man nav pat pazīstams vai varbūt ir mans ienaidnieks, slepeni man šo bērnu nozagtu un atņemtu bez manas ziņas un gribas? Nav taču neviena, kurš tā gribētu atstāt brīvai pieejai savu naudu un mantu, lai to paņem pirmais garāmgājējs. Bet blēdis paņem ne vien manu naudu un mantu, bet arī manu bērnu, kuru man ir bijis grūti izaudzināt. Turklāt līdz ar meitu viņš iegūst arī manu naudu un mantu; man nākas viņam vēl maksāt par tām ciešanām un kļūmēm, kas ir skārušas mani un jāļauj viņam būt par mantinieku mantai, kuru es esmu nopelnījis ar pūlēm un darbu. Tas, bez šaubām, nozīmē ļaundarību atlīdzināt ar godu, tas nozīmē – atvērt durvis un vārtus, un dot vietu ļaunumam un postam. Un kaut arī pa laikam varētu gadīties, ka tas ir krietns, dievbijīgs zellis – tomēr līdz ar to tiklab blēdim kā dievbijīgajam ir dota vaļa un tiesības izdarīt šādu ļaundarību pret mani, ar ko es pazaudētu visu. Ikvienam, es saku, savā prātā ir jāpiekrīt, ka tā ir vardarbība un netaisnība. Tai varētu viegli pretoties, ja aizliegtu slepeno saderināšanos,- tad neviens blēdis neuzdrošinātos atņemt kādam dievbijīgam vīram viņa bērnu, vai arī kļūt par svešu mantinieku mantai, kuru viņš nav nopelnījis, jo viņš zinātu, ka tas viss ir veltīgi, kaut arī viņš būtu ieguvis tūkstoš slepenu zvērestu.

Septīkārt, lai mūs mudina lielā bīstamība un nepatikšanas, kuras daudzkārt ir nākušas un vēl tagad nāk no šādām slepenām saderināšanām. Šeit, pirms es turpinu runāt par iemesliem, es gribu parādīt, kas mani ir piespiedis nostāties pret slepenu saderināšanos. Bieži ir noticis tā, ka manā un arī citu mācītāju priekšā ir nācis laulāts pāris, kur viens vai abi divi iepriekš ir slepeni saderinājušies ar kādu citu – tur nu bija nelaime un posts. Te mums šādas sagūstītas sirdsapziņas būtu jānodod biktstēvu un teologu ziņā – bet kā mēs to varam izdarīt? Te pretim nostājas garīgās tiesības, to pielietojums un spriedums, ka pirmā, slepenā saderināšanās ir īstā laulība Dieva priekšā, bet otrā – atklāta laulības pārkāpšana. Te tad viņi salauž otro laulību un pavēl turēties pie pirmās, lai arī viņiem būtu kaut desmit bērnu publiskajā laulībā un viņiem būtu kopīgs mantojums un īpašums. Nākas šķirties, Dievs dod, vai pirmais saderinātais ir pieejams un viņu var bildināt, vai arī viņš atrodas kaut kur citur, ir tur apprecējies un nemaz negrib šo piespiedu laulību.

Tālāk, ja šāda saderināšanās bijusi tik slepena, ka to nevar pierādīt ne ar kādām liecībām, bet otra laulība tikusi apstiprināta publiski, baznīcas priekšā, tad cilvēkus piespieda turēt abas laulības. Pirmkārt, viņiem nācās sirdsapziņā slepeno laulību uzskatīt par īsto laulību Dieva priekšā. Savukārt, piedraudot ar izslēgšanu no baznīcas un sodu par nepaklausību, sievu piespieda atrasties arī pie otra vīra kā pie sava īstenā laulātā drauga gan pie galda, gan gultā, tāpēc ka šī laulība ir publiski apstiprināta. Bet tai, slepenajai laulībai vajadzēja ticēt neviens vienīgi sirdsapziņā, Dieva priekšā. Ko lai šeit dara kāda nelaimīga sirdsapziņa? Kā šo lietu varētu vēl vairāk sarežģīt kā ar šādiem pretrunīgiem likumiem un spriedumiem? Ja sieva skrien no otrā vīra pie pirmā saderinātā, tad viņa tiek notiesāta kā laulības pārkāpēja un tiek izslēgta no draudzes, viņai tiek laupīts Sakraments un visas kristīgās tiesības. Ja viņa paliek pie otra vīra, tad viņu no jauna notiesā kā laulības pārkāpēju Dieva priekšā. Tā viņa nevar palikt šeit un tomēr viņai nākas palikt šeit.