Nīče – Antikrists vai Antikrista upuris?

Fridrihs Vilhelms Nīče dzimis 1844. gada 15. oktobrī Prūsijā luterāņu mācītāja ģimenē. Arī viņa vectēvs ir bijis luterāņu mācītājs. Savas studijas Nīče iesāk Bonnā, kur studē teoloģiju un filoloģiju. Būdams izcili apdāvināts, viņš tūdaļ pēc studiju beigšanas kļūst par mācību spēku Bāzelē, un, pat neaizstāvot disertāciju, iegūst doktora grādu Leipcigas universitātē. Taču sliktās veselības dēļ viņa karjera ir īsa. Pēdējos 11 sava mūža gadus Nīče pilnībā ir smagas psihiskas slimības varā un mirst tieši gadsimtu mijā…

Par Nīčes galveno rakstu darbu ir uzskatāma viņa grāmata “Tā runāja Zaratustra”, kas ir pieejama arī latviešu lasītājiem. Pirms kāda laika latviski tika iespiests viens no Nīčes pēdējiem darbiem “Antikrists”, kas ir ieguvis lielu popularitāti.

Kas tad latviešu lasītājus tā pievelk šai grāmatai? Varbūt tā ir skandalozā slava, kas pavada Nīčes vārdu? Varbūt tas ir grāmatas nosaukums? Bet varbūt iemesls ir meklējams Arņa Kluiņa ievadvārdos, kur autors ar iznīcinošu ironiju nopūšas par karogiem, kas luterāņu mācītāju svētīti, tomēr sāk zaudēt krāsas.

Viņš ironizē, par šo pašu mācītāju svētītajām tiesām, kas savukārt pasludina par bankrotējušām baznīcas svētītās bankas, ironizē par baznīcas centieniem iebāzt savu “šņukuru valsts silē”un pūļa melīgumu, kad tas Ziemasvētkos piepilda un pārpilda Latvijas dievnamus. Tomēr, visticamākais, ka visi šie faktori kopā spēlē savu lomu, liekot trūcīgajam latviešu inteliģentam tomēr atlicināt no niecīgās algas, lai iegādātos padārgo Nīčes grāmatu ar mazliet biedējošo, bet fascinējošo nosaukumu “Antikrists”. Pirms mēs pievēršamies pašai grāmatai pāris vārdu tomēr nāktos veltīt Arņa Kluiņa centieniem aktualizēt latviešu vidū Nīčes naidu pret kristietību. Tiesa, luterāņu mācītāji ir centušies svētīt gandrīz visu, kas tiem piedāvāts. Taču ne visi!

Es pazīstu arī tādus, kas karogu, banku, veikalu un tiesu vietā ir centušies svētīt latviešu tautu, latviešus. Svētīt tos ar patiesības vārdiem, lai beidzot mūsu valdībā, armijā, bankās un tiesās būtu īsti valstsvīri, komandieri, baņķieri un tiesneši. Un līdz ar to, protams, mūsu karoga krāsas iemirdzētos spožāk, tas ir, citas tautas vairāk cienītu to, ko šis karogs pārstāv un simbolizē. Diemžēl tāda veida “svētītāju” nav vairāk kā Nīčes pārcilvēku, un tie bieži vien ir grūti pamanāmi aiz “visu svētījošo” pūļa. Un es esmu pārliecināts, ka par spīti visām grūtībām un trūkumiem mūsu valstsvīru, armijas, baņķieru un tiesnešu vidū nenoliedzami ir notikušas pārmaiņas, kas, lai gan nelielas, tomēr jau nes augļus mums visiem par svētību. Un vēl es esmu pārliecināts, ka par šīm pārmaiņām tomēr vairāk pateicības pienākas luterāņu mācītājiem nekā Nīčem. Bet nu pievērsīsimies Nīčes darba “Antikrists”.

Pēc Nīčes domām labs ir “viss, kas cilvēkā vairo varas apziņu, varas gribu un pašu varu” (22. lpp.). Tas attiecas arī uz tautu dzīvi “Savu prieku pašu par sevi, savu varenības apziņu tā projicē vienā būtnē, kurai var par to pateikties” (34. lpp.). Tā tas ir pie varenām tautām, savukārt, kad tauta iet bojā, tās Dievs mainās. “Patiesi, dieviem nav citas izvēles: vai nu viņi pauž tieksmi pēc varas un tik ilgi viņi būs tautas dievi, vai arī varas nespēju un tad viņi kļūst tikai un vienīgi labi..” (35. lpp.). Jūdu tauta jeb kā Nīče tos sauc “žīdi” kādreiz bija varena un spēcīga tauta. Tad arī tās Dievs bija varens un spēcīgs. Taču kad mainījās politiskais stāvoklis un jūdu tauta tapa iekarota un apspiesta, tad arī mainījās tās Dievs. Būdami jautājuma būt vai nebūt priekšā, jūdi izvēlējās “būt par katru cenu” (43.lpp.). Lai izdzīvotu viņi pilnīgi izmainīja reliģiju, kultu, morāli, vēsturi un psiholoģiju pārvēršot par pretstatu to dabiskajām vērtībām” (44. lpp.). Šo jūdu metodi pārņēmusi kristīgā baznīca “Kristietis ir tas pats žīds, tikai ar “brīvāku” ticību” (73. lpp). Tāds bija apustulis Pāvils “par ģēniju kļuvušais Čandālas naida iemiesojums pret Romu, pret “pasauli”, žīds, mūžīgais žīds”, kas ļāva visnožēlojamākajai Romas iedzīvotāju grupai “ar krustā sisto Dieva simbola” palīdzību piešķirt gigantisku varu visam zemē guļošajam, visiem impērijas antikristu intrigu mantiniekiem” (99. lpp.).

Ar kristietības palīdzību dažnedažādi nederīgi un izvirtuši elementi ieguva varu pār Eiropu (62. lpp.). Lai to paveiktu, lai kļūtu par tajā laikā pusmežonīgo tautu “plēsīgo zvēru valdnieku, tās līdzeklis ir padarīt tos slimus kristīgā piejaucēšanās, “civilizēšanās” metode ir vājināšana” (41. lpp.). Tas ir, kristietība iemāca cilvēkam justies grēcīgam un vainīgam. Nīče vēlas būt piedodošs un augstsirdīgs pret pagātni, bet ne pret saviem laikabiedriem. Mūsu laikos, viņš raksta, “arī priesteris tikapt labi kā jebkurš cits zin, ka nav vairs nekāda “Dieva”, nekādu “grēcinieku” (62. lpp.). “Ikviens to zin, un, par spīti tam, viss paliek pa vecam.. pat mūsu valsts vīri, kas visādā ziņā ir ļoti bezaizspriedumaini un īstenībā pilnīgi ateisti, vēl šobaltdien sauc sevi par kristiešiem un iet pie dievgalda… Ik acumirkli katra darbība, katrs instinkts, katrs realizēts vērtējums šobaltdien ir antikristīgs: kādam krāpšanas izdzimumam gan jābūt mūsdienu cilvēkam, lai viņš pie tam nekaunētos sevi saukt par kristieti!” (63. lpp.)

Pie tā, ka kristietība pastāv vēl joprojām, vainīgi ir vairs ne jūdi, bet vācieši. “Uz viņu sirdsapziņas ir arī netīrākais no visiem iespējamiem kristietības veidiem, visnedziedināmākais, neatspēkojamākais protestantisms” (104. lpp.). Romā, kur jau bija jaušams kristietības gals, ieradās Luters un “tā vietā, lai dziļā pateicībā saprastu notikušo brīnumu kristietības sakāvi tās tronī.. Luters izglāba Baznīcu” (104. lpp.). Pēc Nīčes domām, tas bija sliktākais ko vien kāds varēja izdarīt, jo “kristietība pagaidām lielākais posts, kāds piemeklējis cilvēci” (84. lpp.). Lai saprastu Nīči mums ir kaut nedaudz jāpazīst viņa laika vācu kristietība. Tā ir kristietība, par kuru jau pirms Nīčes dzejnieks Žans Pauls (1762-1825) saka, ka tās Dievs ir miris. Šai atziņai, kas parasti kļūdaini tiek piedēvēta tikai Nīčem, pievienojās arī vācu filozofs Hēgelis. Nīče pārņem sava laikabiedra Feierbaha atziņu, ka Dievs ir cilvēka iekšējo vēlmju un tieksmju projekcija. Ja Feijerbahs uzskatīja, ka cilvēks šādi projicē savas labākās tieksmes, ilgas, ideālus, piedēvējot tos Dievam, tad Nīče iet soli tālāk “ļaunais Dievs ir tikpat vajadzīgs” (35. lpp.). Tātad dievus rada paši cilvēki, piedēvējot tiem savas īpašības. Nīčes laikā lielākā teologu daļa mācīja, ka Dievs, lai gan radījis pasauli, tomēr aktīvi tās norisēs vairs neiejaucas. Jā, pat to nevar! Universs ir slēgts. Brīnumi nav iespējami! Renāra “Jēzus dzīve”, ko ar tādu aizrautību lasa 20 gadu vecais Nīče, tēlo Jēzu tikai kā revolucionāru cilvēku, noliedzot pārpasaulīgo un brīnumus Viņa dzīvē. Vēl vairāk pēc Renāra domām Jēzus ir daudzkārt kļūdījies, bijis slimīgs utt. Nīče ir talantīgs, ar ļoti asu prātu apveltīts un konsekvents domātājs. Ja jau Dievs ir tikai ideja, Jēzus tikai cilvēks, ja Viņa mācībā tik daudz pretrunu, tad patiešām kristietība ir cilvēces nemirstīgais kauna traips (106. lpp.). Tad patiešām tai var piemērot tādu psiholoģisku tās izcelšanās skaidrojumu, kāds atrodams “Antikrista” lappusēs.

Nīče necieš melus un divkosību. Ja Dievs ir miris, tad nedrīkst dzīvot tā, it kā viņš būtu dzīvs. Tā ir viņa apsūdzība saviem laika biedriem intelektuālā negodīgumā. Visvairāk Nīče ienīda “sociālistu plukatas” un ne tikai tādēļ, ka tie prasīja visiem vienlīdzīgas tiesības, ko Nīče uzskatīja par netaisnību (97. lpp.). Galvenā lieta ir tā, proti, ja Dieva nav, kā to atzīst arī sociālisti, tad nedrīkst dzīvot tā, it kā viņš būtu, tas ir, nedrīkst pieņemt, ka dzīvei ir kāda objektīva jēga un mērķis. Ja Dieva nav, tad nav arī objektīvas jēgas dzīvei, tai nav mērķa, izveidojas universāla morāle labais, ļaunais neeksistē. Viss ir jārada pašam cilvēkam. Viņam ir jāpiešķir dzīvei jēga, jāizvirza tai mērķi, jānosaka, kas ir labs vai slikts, un jātiecas pēc varas, lai to realizētu. Šajā cīņā, kur noteicošie ir cilvēka dabiskie instinkti, kristīgās vērtības līdzcietība un mīlestība ir vislielākais traucēklis, tāpat kā mācība par iedzimto grēku (81. lpp.). Traucēklis kļūst viss, kas cilvēkam piedēvē garu un līdz ar to spēju iepazīt Dievu. “Mēs”, raksta Nīče, “vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no “gara”, no “dievības”, mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem” (32. lpp.). Nīčem ir taisnība, ja nav Dieva, tad mēs esam dzīvnieki. Tad nekādi vispārēji morāle principi nav iespējami. Tad visas vērtības ir jārada mums pašiem un ar varas palīdzību tās jārealizē. Tad kristietība tiešām ir pats briesmīgākais, ko vien cilvēks var izdomāt. Tad kristietība būtu vienīgais grēks, un Nīče vēršas pret to ar visu savu pravieša dedzību, kaismi un iznīcinošo sarkasmu. Liesmainā stila ziņā viņam spēj līdzināties varbūt tikai Nikolajs Rērihs, kas apveltīts ar tādu pat talantu un naidu pret kristietību kā Nīče.

Lai gan Nīče vērsās pret Dievu un kristietību un nosauca sacu grāmatu “Antikrists”, tomēr nebūtu pareizi uzskatīt viņu par Antikristu. Nīče drīzāk ir Antikrista upuris. Svētie Raksti māca, ka Anrikrists ir reliģiska rakstura vara, kas darbojas pašā baznīcā. Tā liberālā kristietība, kuru pazina Nīče, bija Antikrista darbības rezultāts.

Apustulis Jānis raksta: “kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists” (2.Jņ.7). Apliecināt miesā nākušo Jēzu Kristu nozīmē arī apliecināt mācību par iedzimto grēku, Kristus patieso dievišķumu un cilvēciskumu, viņa nevainīgo ieņemšanu, vietniecisko upuri pie krusta, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, kā arī to, ka bez Kristus nav pestīšanas. Liberālā kristietība pa daļai vai pilnīgi noliedz šīs mācības, uzskatot, ka kristietības saturs ir morāles kodekss. Būdams dziļš domātājs, Nīče saprata, ka “cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli” (72. lpp.). Redzēdams, kā viņa laika liberālā kristietība “vazā aiz deguna cilvēci”, Nīče izdarīja secinājumus, ka visa kristīgā ticība ir tikai vazāšana aiz deguna. Jā, Nīče bija negodīgas, melīgas, viltus kristietības upuris, kurš diemžēl pats to nespēja aptvert un vērsās pret visu kristietību. Vai Arņa Kluiņa ievadvārdi Nīčes “Antikristam” nav tāds pat brīdinājums teologiem un baznīcai šodien, kāds savā laikā bija Nīče? Vai nav tā, ka tiek zaudēti paši spējīgākie, talantīgākie un gudrākie cilvēki, kas tik daudz laba varētu nest mūsu tautai un baznīcai? Un līdz ar šo jautājumu ieskanas tīri nīčiāniska skepse vai mūsu tautai un mūsu baznīcām vispār ir vajadzīgi gudri, talantīgi, spējīgi cilvēki, kas grib domāt, just un rīkoties līdz galam godīgi un patiesi? Vai arī bīdamies, ka viņu tuvumā arklāsies mūsu pelēcīgums un maziskums, mēs labāk vēlēsim izcilākajiem mūsu prātiem iet Nīčes ceļu?

Būtu jau ļoti viegli turpināt tradīciju, saukt Nīči par “ekscentrisku”, “pataloģisku”, taču daudz grūtāk ir viņā iedziļināties un saprast viņu. Lai gan Nīče patiešām bija konsekvents, skeptisks un traģisks domātājs, tomēr viņa kristietības kritika kā tāda nav nemaz tik oriģināla kā pirmajā brīdī varētu likties. Jau Jūliāns Atkritējs un Celzs savā laikā ir pateikuši labu daļu no Nīčes teiktā. Nīčem raksturīgais ir viņa domāšanas konsekventums un es sliecos domāt, ka to viņš ir mantojis tieši no kristietības. Nīče, kurš tā kritizēja citus, nevarēja nekritizēt sevi. Uzskatot, ka vienīgie Jaunās Derības vārdi, kurus būtu vērts zināt, ir Pilāta jautājums Kristum “Kas ir patiesība?” viņam nācās šo jautājumu uzdot arī sev. Viņa audzināšana, izglītība, sabiedrība, baznīca un tās teoloģija bija atņēmuši Nīčem iespēju rast atbildi Kristus vārdos “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31-32). Nīčem nācās meklēt patiesību ārpus Kristus vārdiem, un viņš bija pietiekami gudrs, lai atskārstu, ka viņam pašam nekad neizdosies atbildēt uz šo jautājumu. Ja nav Dieva vai ja Viņš ir tikai mirusi ideja, kā Nīče domāja, tad arī nav patiesības. Tad patiesība tāpat kā dzīves jēga un morāle jāizdomā pašam cilvēkam. Tad katram pašam ir sava patiesība, tad “cilvēks ir visu lietu mērs” un mēs “zinām tikai to, ka nezinām neko”. Jā, ja nav patiesības ārpus mums, tad mums nākas pašiem piešķirt jēgu dzīvei, pašiem radīt savu morāli un vēl atrast spēku to īstenot dzīvē. Es domāju, ka drīzāk šis Sizifa darbs, nekā iedzimtā psihiskā vai, iespējams, arī veneriskā slimība noveda Nīči pie pilnīgas prāta tumsas. Un man negribētos pieļaut tik dabisko domu, ka viņa ārprāts bija Dieva sods par to, ka viņš kristiešus sauca par ārprātīgajiem. Nē, drīzāk es gribētu lūgt Arnim Kluinim un citiem nīčiāniski noskaņotiem latviešiem piedodiet brāļi, ka luterāņu mācītāji ir svētījuši tik daudz karogu, banku un tiesu, bet tik maz savu tautu! Un vēl es gribu lūgt Dievam pasargi mūsu tautas gudrākos un godīgākos cilvēkus no tām briesmīgajām dvēseles ciešanām, kas bija jāizcieš Fridriham Vilhelmam Nīčem, un no gara tumsas, kas tām sekoja, un pasargi mūs visus no Antikrista.

Svētie Raksti māca, ka šis “netaisnības noslēpumainais spēks” bija darbīgs jau apustuļu laikā. Cik gan daudzkārt vairāk nekā šodien! Nīčiāniskais humānisms šodien ir daudz populārāks, nekā mēs parasti domājam. Tāpat kā jebkura veida sekulārais humānisms tas cilvēkam atņem “radības kroņa godu”, padarīdams viņu par dzīvnieku. Lai arī nebūtu pareizi nacismu tiešā veidā atvasināt no Nīčes filozofijas, tomēr nevar noliegt, ka nacisti propogandēja Nīči, un zināmu saikni starp Nīči un nacismu mēs varam atrast Heidegera personā. Vairāk par hitlerisko nacismu Nīčes uzskati ir ietekmējuši eksistenciālo filozofiju un moderno sekulāro humānismu. Eksistenciālās filozofijas un sekulārā humānisma ideja savukārt veido modernās eksistenciālās teoloģijas un dažādu neofašistisku grupējumu ideoloģisko pamatu. Tas viss var novest ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet visu Rietumu pasauli tur, kur Nīče pavadīja sava mūža pēdējos 11 gadus. Tāpēc es lūdzu, lai Dievs pasargā mūs un mūsu bērnus.

Vēl jāpiebilst, ka savas psihiskās slimības dēļ Nīčem nācās lietot ļoti stiprus nomierinošus medikamentus. Iespējams, ka šādā veidā viņš centās ne tikai apvaldīt savu slimību, bet arī kaut uz brīdi aizmirst pārcilvēka nastu. Un tā nebūt nav sagadīšanās, ka tieši tās jaunatnes daļas vidū, kura ar aizrautību lasa Nīči, ar tādu pat aizrautību tiek lietotas narkotikas. Dzīves jēgas zudums un narkomānija ir cieši saistītas lietas. XX gadsimta popkultūra ir apstiprinājums tam. No tā visa es lūdzu, Dievs pasargi mūsu tautu!