No mūžības izredzēti pestīšanai
“Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” (Ef.1:4-6)
Kad mūsu teksts saka, ka Dievs mūs izvēlējās, “lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā”, tas nozīmē, ka Dievs mūs izvēlējās, lai mēs atgrieztos pie Viņa no visas mūsu sirds. Tikai ar patiesu sirds atgriešanos cilvēks kļūst “svēts un nevainojams Viņa priekšā”. Tālāk tekstā teikts: “Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt.” Tas nozīmē, ka Dievs mūs izvēlējās, lai mēs kļūtu par Viņa mīļajiem bērniem ticībā uz Kristu. Cilvēks kļūst par Dieva bērnu tikai ticībā.
Tas ir brīnišķīgs fakts, ka Dievs mūs no mūžības izredzēja, ka nožēlosim grēkus, atgriezīsimies un tapsim svēti, iepriekš nolēma, ka kļūsim par Viņa bērniem un ticēsim. Ja esam tam izredzēti un iepriekš nolemti, tad arī esam izredzēti un iepriekš nolemti pestīšanai. Kristus saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” (Mk.16:16). Arī apustulis Pāvils saka, ka esam izraudzīti pestīšanai: “Bet mums pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā.” (2.Tes.2:13) Mūsu Baznīcas ticības apliecībā Konkordijas formulā mēs lasām:
Dieva mūžīgā izredzēšana ne vien iepriekš zina un paredz izredzēto pestīšanu, – bet Dieva žēlīgās gribas un labā prāta Jēzū Kristū dēļ tā ir cēlonis, kas rada, veido, palīdz un veicina mūsu pestīšanu un visu, kas tai pieder; tajā arī ir balstīta mūsu pestīšana, tā ka “elles vārtiem to nebūs uzvarēt”; kā ir rakstīts: “Manas avis ..neviens tās neizraus no Manas rokas.” Un atkal: “Pagāni., priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.”
Apustulis raksta: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu,- par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Te lasām, ka Dievam bija divi iemesli, kāpēc Viņš izvēlējās izredzētos adoptēšanai un mūžīgai pestīšanai. Pirmais bija “Viņa gribas labais nodoms” jeb “Viņa augstā žēlastība”, ar kuru Viņš mūs darīja par Saviem adoptētajiem bērniem. Otrs iemesls bija svētie nopelni, kas tika iegūti priekš visiem cilvēkiem caur Jēzus Kristus dzīvi, ciešanām un nāvi.
Dievs savos izredzētajos nesaskatīja kaut ko labu, kas mudināja Viņu izvēlēties tieši viņus. Gluži pretēji, Viņš redzēja tos aptraipītus grēku asinīs un tomēr neskatoties uz to, Viņš tiem paziņoja: “Tu dzīvosi!” Dievs nenoteica, ka tie jau bija Viņam pieņemami, bet tā vietā Viņš tos “svētīja Savā mīļotajā Dēlā”. Dievs viņus neizvēlējās, jo viņi jau bija pametuši pasauli caur grēku nožēlu un atgriešanos. Drīzāk, kā Kristus informē savus mācekļus, Viņš tos izvēlējās “no pasaules”. Dievs mūs pat nav izredzējis mūsu ticības dēļ. Neviens cilvēks nevar radīt sevī ticību. Tāpēc Viņš jau no mūžības nolēma radīt mūsos ticību ar Evaņģēlija palīdzību un uzturēt mūs šajā ticībā līdz mūsu dienu beigām. Tāpēc mūsu Baznīca apliecina:
Kā ir rakstīts: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, Par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Tādēļ ir aplami un netaisni, ja tiek mācīts, ka ne vien Dieva žēlsirdība un visusvētākais Kristus nopelns ir dievišķās izredzētības cēlonis, bet ka arī mūsos ir kāds cēlonis, kura dēļ Dievs izredzējis mūs mūžīgajai dzīvošanai. Jo Viņš mūs Kristū izredzējis ne vien, pirms mēs ko labu bijām darījuši, bet – pirms mēs bijām dzimuši, jā, pirms pasaules pamati bija likti, kā arī, lai tādējādi paliktu spēkā Dieva izvēle un lēmums.”
Ieskaties