Vai tu esi??? Ja tu esi… Tu esi Jūdu ķēniņš!!!

..nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti. (Rom.4:2)

Šajā tekstā mēs lasām par divām lietām Kristus nāvi un to, kādēļ Viņš mira; par Viņa augšāmcelšanos un to, ko tā mums dod. Mēs varam arī teikt, ka apustulis Pāvils šeit stāsta par Lielo Piektdienu un Augšāmcelšanos. Apskatīsim abas šīs lietas pēc kārtas.

Zaļās ceturtdienas vakarā Jēzus un Viņa mācekļi bija sapulcējušies kādā Jeruzālemes nama augšistabā, svinēdami jūdu Passā svētkus, kuru nobeigumā Kristus iestādīja Svēto Vakarēdienu. Pabeiguši Mielastu, viņi devās uz Ģetzemanes dārzu. Pa to laiku viens no Jēzus mācekļiem Jūda bija nodevis Viņu jūdiem, pastāstīdams, kur Kristus atrodams. Un tā jūdi Viņu apcietināja. Pēc nopratināšanas augstie priesteri savukārt nodeva Viņu Romas pārvaldnieka Poncija Pilāta rokās, apsūdzēdami Jēzu un pieprasīdami Viņa nāvi. Pilāts visādi centās izvairīties no Viņa sodīšanas, taču jūdi neatlaidās. Beidzot Pilāts piekrita sodīt Viņu ar krusta nāvi. Virs Jēzus krusta Pilāts pavēlēja novietot uzrakstu Jūdu Ķēniņš trijās valodās.

Karavīri, kuri Jēzu veda uz soda vietu, bija rupji un nežēlīgi. Viņi sita Kristu un vēlāk, uzlikuši tam uz muguras krustu, lika to nest uz Golgātas kalnu, kas atradās netālu no Jeruzālemes. Daudz cilvēku pavadīja viņus citi raudādami, citi zaimodami un smiedamies par Jēzus nožēlojamo izskatu. Drīz viņi nonāca Golgātas kalna galā, kur Jēzu piesita krustā līdz ar diviem laupītājiem.Tā piepildījās Vecās Derības pravietojums: “Viņš tika ļaundariem pielīdzināts.”

Daudz cilvēku gāja Jēzu garām, Viņu zaimodami. Tie teica: “Palīdzies pats sev un kāp no krusta zemē.” Arī augstie priesteri un rakstu mācītāji apsmēja Viņu un sacīja:

“Citus viņš ir pestījis un sevi pašu viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla Ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Arī slepkavas, kas bija līdz ar Viņu krustā sisti, zaimoja Viņu.

Jēzus izskatījās nožēlojams noplūdis asinīm un sviedriem, izmocīts Viņš karājās pie krusta un uzklausīja savu ienaidnieku zaimus. Viņš bija Dieva Dēls, kas radījis debesi un zemi, un cilvēkus uz tās, un tie šādi izturējās pret Viņu! Būdams visspēcīgs, Viņš būtu varēja nokāpt no krusta un sodīt viņus, kā vien Viņam iepatiktos, taču Viņš to nedarīja. Vēl vairāk Viņš piedeva saviem slepkavām! Viņš bija nevainīgs un pilnīgi bez grēka, un Viņš mira citu cilvēku grēku dēļ. Arī to dēļ, kuri Viņu nogalināja!

Viņš nekāpa nost no krusta, bet palika tur, lai izglābtu savus slepkavas. Arī tevi, jo es dzirdu tavu balsi saucam: “Sit viņu krustā!” Es dzirdu, kā arī tu ņirgājies un smejies, zaimodams Viņu: “Kāp zemē no krusta, ja tu esi Dieva Dēls.” Un es dzirdu, kā Kristus tev atbild: “Draugs es nevaru nokāpt, jo man ar savām asinīm ir jāsamaksā par taviem un visas pasaules grēkiem. Es esmu jūsu Dievs un mīlu jūs, kaut arī jūs esat kļuvuši par slepkavām.” Un Viņš nomira. Un romiešu virsnieks, kas to redzēja sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” Tas notika vēlu piektdienas vakarā.

Tajā pat vakarā kāds vīrs no Arimatijas vārdā Jāzeps lūdza Pilātam atļauju apglabāt Jēzu no Nācaretes. Saņēmis Pilāta atļauju, viņš ietina Jēzu smalkā audeklā un ielika Viņu klintī izcirstā kapā, un aizvēla kapa durvīm priekšā akmeni. Bet jūdu augstie priesteri atminēdamies, ka Jēzus, dzīvs būdams, solījis augšāmcelties, un baidīdamies, ka mācekļi varētu nozagt Viņa miesas un pēc tam teikt, ka Viņš patiešām augšāmcēlies, lūdza Pilātu, lai viņš pavēl kapu apsargāt. Pilāts arī deva viņiem savus karavīrus.

Svētdienā agri no rīta Jēzus māte kopā ar citām sievām devās uz kapu, lai svaidītu Jēzus miesas ar svaidāmām zālēm. Pa ceļam viņas bēdājās, kā gan viņas varēs novelt akmeni. Tas bija smags, turklāt kaps bija aizzīmogots ar romiešu zīmogu. Par tā atvēršanu draudēja nāves sods, tiekot piesistam krustā ar kājām uz augšu. Taču pēkšņi notika zemestrīce, un parādījās tā Kunga eņģelis un novēla akmeni. Romiešu karavīri, kas kaujas laukā bija pieredzējuši visbriesmīgākos skatus, bēga, kaut arī par šādu pārkāpumu viņiem draudēja nāves sods.

Kad sievas pienāca pie kapa, tās redzēja, ka akmens novelts un sargi pazuduši. Tad Marija Magdalēna skriešus devās pie Pētera un Jāņa sacīdama: “Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši.” Uztraukušies bija arī rakstu mācītāji un augstie priesteri, pie kuriem bija atnākuši romiešu kareivji un pastāstījuši par notikušo. Jūdi deva tiem daudz naudas un apsolīja tos aizbildināt Pilāta priekšā, ja viņi sacīs, ka mācekļi Jēzu nozaguši.Tajā pašā dienā Jēzus dzīvs parādījās savai mātei, Pēterim un citiem mācekļiem. Vēlāk Viņš parādījās vairāk nekā piecsimt brāļiem un apustulim Pāvilam kā pašam pēdējam.

Rakstīdams Vēstuli romiešiem, apustulis Pāvils stāsta, ka Kristus nāve ir bijusi samaksa par cilvēku grēkiem, jo Kristus miris viņu vietā. Pēc tam Kristus ir uzmodināts no nāves, lai mēs ticētu Viņam un caur ticību saņemtu to, ko Viņš samaksājis par mums pie krusta. Tādējādi, Kristus gan mira par visu cilvēku grēkiem, taču grēku piedošanu saņem tikai tie, kas Viņam tic. Ja nu tu vēl neesi saņēmis šo brīnišķo dāvanu, kas tiek dota par brīvu visiem cilvēkiem bez izņēmuma, tad ej uz baznīcu, kur ir Kristus ļaudis, un vaicā mācītājam, lai Viņš tev dod to dāvanu, kuru Kristus viņam uzticējis tavā labā. Un tad, kad mācītājs tev teiks: “Es tev piedodu visus tavus grēkus Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, tad zini, ka tā ir Kristus balss, kura tev saka: “Par taviem grēkiem es biju nodots nāvē un uzmodināts, lai dāvātu tev savu taisnību un svētumu.”

Priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!