Norvēģu baznīcu nošķir no valsts
Eiropas piektās lielākās valsts parlaments apstiprināja grozījumus konstitūcijā, kas paredz valsts un baznīcas saišu saraušanu, oficiāli padarot Norvēģiju no kristīgas valsts par sekulāru.
Luteriskā baznīca par valsts baznīcu oficiāli tika pasludināta 1814.gada konstitūcijā, kas tika pieņemta, Norvēģijai iegūstot neatkarību no Dānijas.
198 gadus par Norvēģijas baznīcas oficiālo galvu tika uzskatīts karalis, baznīcas budžetu apstiprināja parlaments, bet baznīcas administratīvos jautājumus kārtoja Valdības administrācijas, reformu un baznīcas lietu ministrija.
No konstitūcijas grozījumiem izriet, ka valsts atsakās no jebkādas kontroles pār Norvēģijas baznīcu, tostarp no bīskapu un mācītāju iecelšanas un ka Norvēģijas baznīcai turpmāk būs tāds pats statuss kā jebkurai citai reliģiskajai organizācijai.
Saskaņā ar pēdējiem statistikas datiem aptuveni 79% norvēģu bija reģistrēti kā piederīgi Norvēģijas baznīcai, taču dievkalpojumus regulāri apmeklē tikai divi procenti valsts iedzīvotāju.
Savukārt sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma “Gallup” veiktās aptaujas dati liecina, ka 46% norvēģu sevi uzskata par ateistiem.
Bēdīgi.
Kādā ziņā bēdīgi? Reliģiskā brīvība, proti, izvēlēties reliģiju un netapt sodītam vai vajātam par darīto izvēli ir bēdīgi?
Ja ir, tad laipni lūdzam pārvākties uz Islāma valstīm, kur par viens slikts vārds par Allāhu nozīmē apmētāšanu ar akmeņiem vai simts cirtienus ar pātagu!
Bēdīgam jābūt pavisam par kaut ko citu – par Lutera vārda (izmantošanu nosaukumā) piesmiešanu skandināvu baznīcās. Par normu ir kļuvis mācītājs gejs vai bīskape lezbiete. Kāds pareizticīgais draugs mēdz iedzelt ar šo faktu jautājot, vai mēs beidzot neesam kļuvuši “moderni.” Tā nu tas ir. Pasaules skatījumā luterāņi laikam ir sašķeltākā un izlaidīgākā konfesija.
Bēdīgi ir tas, ka kāds, lai kas arī tas nebūtu aiziet no Kristus!
Cody, ja paliec Dieva vārda patiesībā tavs draugs tev nevarēs iedzelt.:)
Iespējams, ka baznīcas nošķiršana no valsts ir pareiza. Nupat Dānijas parlaments atbalstīja ierosinājumu ļaut homoseksuāliem pāriem laulāties valsts evaņģēliski luteriskajā baznīcā ar atrunu, ka mācītājs ar personisku pārliecību to varēs nedarīt.
Nav nekāda panaceja – Amerikā ar pediņu būšanu baznīcu aprindās ķēmojas arī bez jebkādas tur valsts baznīcas esamības,
bet Zviedrijā valsts papriekš baznīcu veikli uzmeta, piepildot tās galvgali ar šo ideju pārnēsātājiem un tad palūdza prom no valsts baznīcas statusa.
Vācijā kādā baznīcā atkal laju sabiedrība gribēja šīs idejas realizēt, bet augstākā garīdzniecība uzlika veto.
Tā kā viss ir atkarīgs no konkrētās baznīcas atbildīgo ganu degradācijas vai ticības apliecināšanas – vai tā būtu valsts vai ne valsts baznīca.