Nosist laiku

Neesmu dzirdējis, ka senākos laikos cilvēki būtu sūdzējušies par brīvā laika “problēmu”.

Iespējams, ka brīvā laika tiem nebija tik daudz kā mums, bet ir iespējams arī, ka cilvēki to prata izmantot labāk nekā mēs šodien. Nenoliedzami mūsdienās salīdzinājumā ar laiku pirms 100 un 200 gadiem cilvēkiem ir ieguvuši krietni vien vairāk brīvā laika. Izgudrotas neskaitāmas mašīnas un tehnoloģijas, kas visus darbus paveic daudz ātrāk un produktīvāk nekā iepriekš. Atvieglotas darba gaitas, atvieglots mājas solis un līdz ar to daudz vairāk brīvā laika, kuru var pavadīt atpūtai un izklaidēm.

Kā mēs izmantojam ar šo brīvo laiku? Daudzi gan sūdzas par garlaicību un apnikumu. Pa TV un radio nekā interesanta nav, visas iespējamās izklaides maksā bargu naudu un cilvēki gaužas, ka “nav ko darīt!” Cilvēki nezina, kur likt savu brīvo laiku, kā to piepildīt. Tā kļuvusi par sava veida problēmu. Par ko, piemēram, liecina mūsdienu izteiciens “nosist laiku”? Vai ne to, ka laiks reizēm kļūst par nastu, par kaut ko nevēlamu un bezjēdzīgu, ko vienkārši vajadzētu “nosist”? Ja laiks tiktu uzskatīts par lielu vērtību vai dārgu dāvanu, tad šaubos, vai cilvēks lietotu šādus vārdus.

Jautājums jau nav tik daudz par to, kā aizpildīt savu no darba un mācībām brīvo laiku, bet gan kā to darīt jēdzīgi? Tieši šeit ir liela cilvēka dzīves dilemma: kā atrast jēgu un piepildījumu ar jēgu strādāt un ar jēgu atpūsties. Bet jēga bieži ir kaut kur pazudusi. Nereti dzīve tiek dzīvota pēc inerces un bez īpašas jēgas. Līdz ar to dzīve viegli var kļūt par tādu kā bezjēdzīgu stāstu, kad cilvēks pats īsti nesaprot par ko ir šis stāsts un uz kurieni tas vedīs.

Savā grēcīgajā stāvoklī cilvēks ir garīgi apjucis un nomaldījies. Bez sava Radītāja tas viegli pazaudē jēgu un uzskata, ka ir tiesīgs “nosist” savas dzīves laiku pēc savas patikšanas. Taču tā tas nav. Cilvēks nav kungs pār savu laiku. Tas vienkārši viņam ir uzticēts. Kad laiks iztecēs, viņam būs jādod atbilde savam Radītājam par to, kā viņš to ir izmantojis sev par svētību vai sev par lāstu.

Tāpēc laiks ir liela vērtība, kuru truli un bezjēdzīgi šķiest ir grēks. Un šeit ne jau darbība vai bezdarbība ir izšķirošā. Jo vērtīgs ir ne tikai tas laiks, kuru pavadām produktīvā darbā, bet arī laiks, kuru pavadām ģimenē, draugu pulkā vai vienkārši atpūšoties. Jēgu visām šīm lietām piešķir ticība, kas māca cilvēkam ik brīdi dzīvot saskaņā ar savu Radītāju. Ticība svētī mūsu dzīvi un pasargā no grēka. Ticība mums māca, kā pareizi izmantot savu laiku. Tāpēc Bībele saka, ka viss, kas nenāk no ticības ir grēks. Bet viss, kas darīts ticībā, ir Dievam patīkams un mums par svētību.

Dzīvojot neticībā, cilvēks gan var izmantot Dieva doto laiku savtīgiem mērķiem. Un var pat gadīties, ka viņam viss veicas un viņš kļūst bagāts, arī bezdievīgi dzīvojot un šķiežot laiku pretēji Dieva nodomam. Tomēr tādā gadījumā viņa dzīvei nebūs īstā svara un vērtības: tā nebūs nekas cits kā “nīcība un tukša vēja ķeršana”. Ja tam nebūs klāt Dieva svētības, bagātība nesīs tikai vilšanos vai izbirs kā smiltis caur pirkstiem un nenesīs cilvēkam nekādu laimi.

Doma, ka cilvēks pats kontrolē savu laiku un dzīvi, ir ilūzija. Patiesībā viņš dzīvo pilnīgā atkarībā no Dieva žēlastības. Pat vislabāk pārdomātie plāni un iecerētie pasākumi nenesīs svētību, ja Dievs stāvēs pretī. Tikai īstā ticībā darītās lietas vienmēr nāk par svētību. Piemēram, kad cilvēks apņemas darīt tik vienkāršu lietu kā izklaidēties un papriecāties, tad viņam drīz nākas atklāt, ka prieks nav šādi iegūstams. Prieks ne vienmēr ir cilvēka ziņā, bet tas var atnākt arī tad, kad cilvēks to nemaz negaida. Viss ir Dieva ziņā.

Tikai tad, ja itin visu gan darbu, gan atpūtu, gan ģimeni, gan draugus, gan visu citu saņemsim ticībā no Dieva varenās rokas, mūsu laiks būs Dieva svētīts. Arī brīvais laiks nebūs un nekļūs “problēma”.