Noteikumi par Svētā Vakarēdiena saņemšanu

Pie Absolūcijas un Svētā Vakarēdiena netiek pielaisti:

• nekristītie un neiesvētītie (šis punkts neattiecas uz draudzes locekļu kristītajiem bērniem, kas nāk pie Absolūcijas);
• no draudzes un Baznīcas izslēgtie;
• citu konfesiju piederīgie;
• tie, kas netic un neapliecina patiesu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētā Vakarēdiena maize un vīnā;
• tie, kas nokavējuši Dievkalpojuma sākumu.

Nākamajā noteikumu sadaļā tiek noteikts, ka pie Absolūcijas un Svētā Vakarēdiena netiek pielaistas noteiktas cilvēku grupas.

Pirmajai grupai pieder nekristītie un neiesvētītie. Šie ļaudis būtu iedalāmi divās kategorijās – tie, kas atnākuši uz dievkalpojumiem, nebūdami nekādā saistībā ar draudzi, un tie, kas būtu saucami par katehūmeniem, t.i., tie, kas sākuši nākt uz katehēzēm, lai kristītos un iesvētītos.

Reizēm šie pirmajai kategorijai piederīgie nekristītie un neiesvētītie ir atnākuši līdzi kādam no draudzes
locekļiem un, nezinādami pavisam elementāras ticības lietas, dara to pašu, ko apkārtējie. Ne vienmēr mācītājs šādus cilvēkus pie altāra ievēro (cilvēki pie altāra pret mācītāju pavērš pārsvarā mataino galvas daļu, pēc kuras ne vienmēr var cilvēku pazīt), tāpēc draudzes locekļiem pirms dievkalpojuma vajadzētu pamācīt savus līdznācējus.

Tas nepieciešams tādēļ, lai cilvēki savas nezināšanas un neticības dēļ nesaņemtu svētās lietas necienīgi un sev par sodu. Ar svētajām lietām nedrīkst jokot, pret tām nedrīkst izturēties vieglprātīgi, tāpēc apustulis Pāvils par šādu sakramenta saņemšanu bez pienācīgas sagatavošanās brīdina: “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1.Kor.11:27–31) Tas ir ļoti nopietns brīdinājums; tāpēc arī šāds noteikumu punkts.

Mazliet citādi šīs punkts attiecas uz tiem, kas mācās un gatavojas kristībām un iesvētībām. Šie ļaudis jau ir daļēji apmācīti par grēku un žēlastību, tāpēc reizēm lūdz pēc tā, lai varētu saņemt grēku piedošanu, tādēļ, pēc iepriekšējas sarunas ar mācītāju, tie reizēm tiek pielaisti pie Absolūcijas. Protams, pie Svētā Vakarēdiena tie var nākt vienīgi pēc kristības un iesvētības. Līdzīga situācija ir ar draudzes locekļu kristītajiem bērniem, kuri sasnieguši 7–8 gadu vecumu un kuru vecāki pazīstami kā apzinīgi draudzes locekļi. Arī viņiem – kas spējīgi saprast grēku un žēlastību – ir svarīgi saņemt grēku piedošanu.

Nākamo grupu veido no draudzes un baznīcas izslēgtie. Izslēgšana no draudzes jeb ekskomunikācija nozīmē arī izslēgšanu no baznīcas. Tā iespējama divu iemeslu dēļ: a) neatgriešanās no grēkiem un to nenožēlošana un b) palikšana maldu mācībās.

Izslēgšana no draudzes un baznīcas nozīmē tieši nošķiršanu no sakramentiem – Absolūcijas un Svētā Vakarēdiena. No draudzes un baznīcas izslēgtie var apmeklēt dievkalpojumus un klausīties Dieva vārda sprediķi, bet atjaunoties sakramentu kopībā ar draudzi un baznīcu tie var tikai pēc atgriešanās no grēka vai maldiem un īpašas atpakaļuzņemšanas draudzē.

Citu konfesiju piederīgie. Kristīgo konfesiju robežas reizē ir arī sakramenta kopības robežas. Tas nozīmē, ka sakramentus kopā saņem tikai tie, kas ir vienoti mācībā un ticībā. Ja nav vienības mācībā, tad arī kopīgs dievkalpojums nāk nevis par labu, bet gan par ļaunu, kā to māca apustulis Pāvils: “Bet, aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt: jūsu sanāksmes nenāk jums par labu, bet par ļaunu. Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās..” (1.Kor.11:17–18) Kā redzams, šajā gadījumā nepietiek ar ikdienišķās dievbijības mērauklu: “Bet viņš taču ir tik ticīgs cilvēks!” Ja nav ticības vienprātības, nav arī sakramentu kopības. Šis princips attiecas arī uz visiem luteriskās baznīcas locekļiem – arī viņi nedrīkst saņemt sakramentus citas konfesijas baznīcā, jo tāpēc jau tās tiek sauktas par citām konfesijām jeb ticības apliecībām, ka mums ar tām nav vienprātības ticībā un mācībā.

Tāpat no Svētā Vakarēdiena tiek atturēti tie, kas netic un neapliecina patiesu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Šis noteikumu punkts ir nopietns atgādinājums tiem nominālajiem luterāņiem jeb luterāņiem tikai vārda pēc, kuri neapliecina savas baznīcas mācību par Svēto Vakarēdienu kā patiesu Kristus miesu un asinīm, kas mums šajā sakramentā tiek dota. Diemžēl arī starp iesvētītiem luteriskās baznīcas locekļiem ir sastopami tādi, kas saprot un tic, ka Kristus sacītie vārdi “tā ir mana miesa.. tās ir manas jaunās derības asinis” ir jāsaprot simboliski, nevis tieši. Patiesībā šādi ļaudis nemaz nav luterāņi, jo neapliecina Svēto Rakstu un mūsu ticības apliecību mācību. Formāli tie gan par tādiem skaitās, jo no baznīcas tie taču nav izslēgti, tāpēc šis noteikumu punkts ir paredzēts, lai atturētu viņus no necienīgas Sakramenta saņemšanas, jo apustulis taču pamāca: “Kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” (1.Kor.11:29) Šis punkts domāts kā atgādinājums un pasargājums šādiem ļaudīm.

Beidzamais punkts šajā noteikumu daļā attiecas uz tiem, kas nokavējuši Dievkalpojuma sākumu, un tas vērsts uz to, lai ļaudis nopietni gatavotos Sakramenta saņemšanai. Dievkalpojums ir vienots veselums, un tā atsevišķās daļas vērstas uz to, lai cilvēks labāk sagatavotos grēku piedošanas, Dieva vārda pasludinājuma, Kristus miesas un asiņu saņemšanai un lūgšanai. Ja cilvēks kavē dievkalpojumu, tad viņš sev šādu sagatavošanos liedz un rada citiem iespaidu par paviršu attieksmi pret Dieva dāvanām. Dažiem šāda paviršība draud kļūt par ieradumu – pieraduši kavēt laicīgajā dzīvē, tie nereti kļūst pavirši šajā ziņā arī savā ticības dzīvē; tas nekādi neliecina par cieņu pret notiekošo un apkārtējiem. Šis noteikumu punkts mudina šādus kavētājus nopietni pārdomāt savu attieksmi. Atsevišķos īpašos gadījumos būtu pieļaujams saņemt Sakramentu arī tad, ja nelaimīgā kārtā dievkalpojuma sākums nokavēts, taču katram būtu nopietni jāapsver šāda nepieciešamība, jo iespēja saņemt Svēto Vakarēdienu mūsu draudzē ir dota divas reizes nedēļā – ja nu tā gadījies, ka esi nokavējis, vari taču šoreiz atturēties no Sakramenta un saņemt to nākamreiz.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (33)]