Notikumam pa pēdām I

Lasot četru evaņģēliju atšķirīgos vēstījumus par Kristus augšāmcelšanos, rodas iespaids, ka šos vēstījumus ir grūti un varbūt pat neiespējami sasaistīt vienotā ainā. Daži autori pat cenšas vispār noliegt striktu vēsturisko pamatu evaņģēliju vēstījumā un uzskata, ka vēsturiskā precizitāte (ja vien augšāmcelšanās notikums, kā tie saka, vispār būtu uzskatāms par vēsturisku faktu) ir tikusi upurēta par labu teoloģiskajām idejām vai vēsturiskām tradīcijām. Arī autori, kas pavisam noteikti apstiprina augšāmcelšanās vēsturiskumu, parasti uzskata par pilnīgi neiespējamu no dažādajām liecībām restaurēt viengabalainu ainu – tas nav bijis iespējams pagātnē un visdrīzāk nenotikšot arī nākotnē.^[1]

Šī darba nolūks nav apskatīt visas iespējamās vai piedāvātās teorijas šajā sakarā, tādēļ tiks dots ieskats tikai dažās tipiskākajās; pēc tam tiks piedāvāts arī iespējamais saskaņojuma risinājums, kas pamatā sakņojas Jāņa evaņģēlija teksta analīzē un salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem.

Liela daļa autoru vērš uzmanību uz atšķirībām Marka, Lūkas, un Jāņa evaņģēliju vēstījumā par laiku, kad sievas dodas pie kapa (Mk.16:2: λίαν πρωί .. ανατείλαντος του ηλίου, “ļoti agri, saulei lecot”; Lk.24:1: όρθρου βαθέος, “ļoti agri, gaismai austot”; Jņ.20:1: πρωί σκοτίας έτι ούσης, “rīta agrumā, vēl tumsā”), un uz to, ka pārējās sievas nav pieminētas Jāņa evaņģelijā; no šī fakta tie secina, ka Marija ir nonākusi pie kapa pirms pārējām sievām (otras Marijas, Salomes un citām) un tad, domādama, ka Kristus miesas kāds ir nozadzis, dodas pie Pētera un Jāņa, lai paziņotu par notikušo. Pa to laiku pārējās sievas pa citu ceļu ir nonākušas pie kapa, redzējušas tukšo kapu un eņģeļus, dzirdējušas eņģeļu vēsti. Kamēr tās devušās atpakaļ pie mācekļiem, lai paziņotu par notikušo, pie kapa ierodas Pēteris un otrais māceklis, redz tukšo kapu un noliktos autus un atgriežas pilsētā pie citiem mācekļiem. Savukārt Pēteris un otrais māceklis (domājams atkal pa citu ceļu) atgriežas pie citiem mācekļiem un sagaida kopā ar tiem ierodamies pārējās sievas, kuras tad izstāsta to, ko pieredzējušas pie kapa. Saskaņā ar sinoptiķiem sievu stāstītais ir ticis uzņemts ar neticību un izsmieklu (Lk.24:11), tomēr Pēteris devies uz kapu otrreiz, taču tur viņš atkal redz vienīgi noliktos autus (Lk.24:12).^[2]

Šādai, manuprāt, ļoti samocītai versijai ir vairāki nopietni trūkumi. Pirmkārt, tā pamatojas uz šķietamu pretrunu evaņģēlistu laika norādēs. Tomēr ņemot vērā visas evaņģēlistu liecības, arī Mateja (28:1: Οψέ δε σαββάτων, τη επιφωσκούση, “Bet pēc sabata [burt. sabata vakarā], .. saulei lecot”) un Marka (16:1: “Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu”), nav grūti restaurēt vienotu ainu.

Otrkārt, tā pamatojas uz šķietamām pretrunām sievu sarakstos. Taču tas, ka Jānis savā liecībā tieši nepiemin pārējās sievas, bet vienīgi Mariju Magdalēnu, ir saistāms vienīgi ar Jāņa stāstījuma veidu – Jānis vēlas papildināt viņam un lasītājam labi zināmos sinoptiķu vēstījumus ar to notikumu aprakstu, kurus tie nepiemin un kuru centrā ir Marija, Pēteris un otrais māceklis. Tas, ka Marija bija pie kapa kopā ar citām sievām, ir saprotams no viņas teiktā Pēterim un evaņģēlistam Jānim: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām [ουκ οίδαμεν], kur tie Viņu likuši.” (20:2) Protams, ja Magdalēna ir bijusi kopā ar citām sievām, tad kā lai izskaidro viņas neticību, ko piemin Jānis un kas tik ļoti kontrastē ar Mt. 28:8 (“Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem”) un Lk.24:9 (“Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem”)? Un ko lai iesāk ar Marka 16:9 (“Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās”)?

Treškārt, iepriekšminētā notikumu rekonstrukcija neatrisina daudzas pretrunas, kas vai nu saglabājas šajā versijā, vai pat tiek ieviestas ar šādu notikumu rekonstrukciju. Piemēram, ja Magdalēna dodas uz kapu vienatnē (!! – nakts tumsā), tad – kāds bija viņas nolūks, un kā viņa domāja iekļūt kapā (sievas par to bija norūpējušās; Mk16:3)^[3], vai arī, ja Magdalēna, pārējās sievas, Pēteris un Jānis devās gandrīz vienlaicīgi virzienā no pilsētas uz kapu un atpakaļ nesatiekoties, tad vajadzīgs izskaidrojums tam, kā tas bija iespējams. Protams, pastāv hipotētiska versija par diviem dažādiem ceļiem, īso – pa kuru iet Magdaēna un abi mācekļi – un garāko, pa kuru iet pārējās sievas; tā tiek izskaidrots arī apstāklis, kā Pēteris un Jānis, kas jau ir bijuši pie kapa, var kopā ar pārējiem mācekļiem sagaidīt sievas, kuras nāk no kapa pa hipotētisko garāko ceļu, taču tas šķiet pārāk sadomāti. Tāpat nevar izskaidrot apstākli, kāpēc Pēteris un Jānis, kas saskaņā ar Jāņa vēstījumu bija kļuvuši ticīgi, redzot tukšo kapu un autus (20:8), kopā ar pārējiem mācekļiem vēlāk izsmej sievas, kas ierodas ar augšāmcelšanās vēsti?

Lai labāk saprastu visu augšāmcelšanās stāstu kopumā, ir īsumā jāpiemin daži notikumi tūlīt pēc Jēzus nāves. Jānis 19:38–40 piemin to, ka Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms ar lielu daudzumu svaidāmo zāļu (apm. 100 mārciņas) svaida Jēzus miesas, kas ir guldītas tukšajā kapā. Tā kā Jēzus miesu svaidīšana ar mirrēm un alveju notiek kapa iekšpusē, tad sievas, kas Jēzum bija sekojušas no Galilejas un vēroja notiekošo pa gabalu (Mt.27:56, 61; Mk.16:47; Lk.23:55), nezina par to, ka miesas jau ir svaidītas pēc jūdu bēru paražām, un, sabatam beidzoties, viņas gādā par svaidāmajām zālēm, ar kurām tās arī vēlāk dodas uz kapu. Par to, ka Jēzus miesas ir jau svaidītas ar svaidāmajām zālēm, zina mīļotais māceklis un Jēzus māte, kas līdz pat Lielās Piektdienas notikumu beigām bija liecinieki visam notiekošajam.

Kāpēc nedz Jēzus māte, nedz mīļotas māceklis neko nestāsta citiem par jau notikušo svaidīšanu? Turklāt Jēzus māte Marija nav pieminēta kopā ar citām sievām, kas dodas uz kapu augšāmcelšanās rītā. Kāpēc? Vai tad viņa nepavadīja sabatu kopā ar Jēzus mācekļiem un sievām? – Tā sanāk. Pilnīgi noteikti var pieņemt arī to, ka kopā ar Jēzus māti bija arī Viņa mīļotais māceklis, kam Jēzus pie krusta bija uzdevis rūpēties par savu māti (Jņ.19:26-27). Tas nozīmē, ka ne Jānis, ne Pēteris nebija kopā ar pārējiem apustuļiem nedz sabatā, nedz nākamās dienas sākumā (jo Pēteris un Jānis augšāmcelšanās dienas sākumā atrodas vienuviet, Jņ.20:2-4). Savukārt Magdalēna, pārējās sievas un citi mācekļi pavada sabatu kopā citur. Tam par labu netieši liecina arī tas, ka Pēteris un Jānis dodas uz kapu divi vien. Ja viņi būtu bijuši kopā ar pārējiem mācekļiem, tad, ņemot vērā viņu autoritāti, arī citi iespējams būtu viņiem sekojuši līdzi uz kapu. Arī Jņ.20:2 vēsta, ka Marija Magdalēna dodas “pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa”, – citi mācekļi nav pieminēti. Šīs abas grupas (viena – zina par to, ka Jēzus miesas jau ir svaidītas, otra – ne) pavada sabatu pietiekami tālu viena no otras un sabata laikā nav savstarpēji komunicējušas. Pastāv iespēja, ka Nikodēms vai Jāzeps no Arimatijas pēc Jēzus miesu svaidīšanas uzņem Mariju, Jāni un vēlāk arī Pēteri savā namā, taču visdrīzāk būtu jāpieņem iespēja, ka Jēzus ar savu māti un daļu savu mācekļu (Jāni un Pēteri ieskaitot) jau iepriekš bija apmeties atsevišķi no pārējā mācekļu pulka – kaut kur Jeruzālemē (tātad – pietiekami tālu no pārējiem mācekļiem, lai Marija, Pēteris un Jānis sabata laikā nevarētu ar tiem komunicēt). Šāds variants būtu vienkāršāk saskaņojams arī ar tālākajiem notikumiem, kad Marija Magdalēna, zinādama Pētera un Jāņa atrašanās vietu, steigšus dodas pie tiem Augšāmcelšanās dienas rītā. Tādējādi Marija, Pēteris un Jānis sabatu visticamāk pavadīja Jeruzālemē, bet pārējie – Eļļas kalna apkārtnē, Betānijas tuvumā.

Marks raksta, ka tiklīdz sabats ir beidzies, t. i., iestājusies vakara tumsa, sievas, kas neko nezina par to, ka Jēzus miesas jau ir svaidītas ar aromātiskajām zālēm, dodas pirkt dārgas svaidāmās zāles. Tas sasaucas arī ar Mateja neparastā izteikuma Οψέ δε σαββάτων, τη επιφωσκούση (“Bet pēc sabata [burt. sabata vakarā], .. saulei lecot”) pirmo daļu – šī pirkšana notika Οψέ δε σαββάτων (“sabata vakarā”), bet došanās uz kapu – ar otro daļu: τη επιφωσκούση (“saulei lecot”). Tas, ka Palestīnā dienas gaisma iestājas bez mums ierastās rīta krēslas, gandrīz acumirklīgi, izskaidro nelielās atšķirības augšāmcelšanās rīta aprakstos (vēl tumšs / jau gaišs), – šie notikumi norisinājās gan vēl tumsā, gan jau gaismā. Tātad sievas (Magdalēna kopā ar citām – 3+n; Lk.24:10) dodas uz kapu, redz akmeni noveltu, redz eņģeļus un dzird augšāmcelšanās vēsti.

Zīmīgi, ka vairāki nozīmīgi Lūkas evaņģēlija manuskripti piemin nevis vienu, bet divas sieviešu grupas. Pie vienas pieder tās sievas, kas Jēzum sekojušas no Galilejas, pie otras – sievas, par kurām mums nekas vairāk nav zināms (τινες συν αυταίς., “un vēl kādas citas bija ar tām” – A, C, W, Θ, Ψ u. c. grieķu manuskripti, kā arī vairāki seni tulkojumi). Visdrīzāk, ka šīs citas sievietes, kas nepiederēja pie Jēzus sekotāju pulka, kopā ar citiem svētceļniekiem ir nākušas uz svētkiem no Galilejas un svētku laikā ir apmetušās netālu no Betānijas, vietā, kur visdrīzāk varētu būt apmeties arī Jēzus sekotāju pulks un kur, domājams, bija Galilejas svētceļnieku tradicionālā apmešanās vieta svētku laikā. To, ka bijušas divas grupas netieši apstiprina arī Lk.24:10, kur sacīts, ka tieši šīs, no Galilejas līdzi nākušās sievas, bija tās, “kas apustuļiem to sacīja” (ήσαν δε η Μαγδαληνή Μαρία και Ιωάννα και Μαρία Ιακώβου και αι λοιπαί συν αυταίς, αι έλεγον προς τους αποστόλους ταύτα); norāde, ka šīs pieminētās sievas bija tās, “kas apustuļiem to sacīja”, varētu būt arī norāde, ka vēl bija kādas citas sievas, kas ar tām kopā bija pie kapa, bet nenāca pie mācekļiem, lai liecinātu par redzēto. Varbūt tieši šīs citas sievietes bija tās, par kurām Marks (16:8) vēsta, ka “tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās”.

Tālāk sievas, kas bija sekojušas Jēzum no Galilejas, dodas pie mācekļiem (kuru vidū nav Pētera un Jāņa) un vēstī par to, ko tās ir pieredzējušas, taču mācekļiem tas viss šķita kā blēņas (Lk.24:11: “Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka (λήρος), un tie viņām neticēja”). Kad mācekļi ar savu izsmieklu ir “veduši pie prāta”, kā tiem šķita, nezināmu ļaundaru apmuļķotās sievas, tad arī sievām pašām jau pieņemamāka šķiet daudz saprotamākā Jēzus miesu pazušanas it kā dabiski izskaidrojošā versija. Ar šādu versiju, kas saistīta ar kādu iedomātu Jēzus pretinieku sazvērestību (Jņ.20:2: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie Viņu likuši”; arī 20:13, 15), Marija Magdalēna dodas pie Pētera un Jāņa (20:2). Kāpēc Jānis savā evaņģēlijā nepiemin Magdalēnas došanos pie pārējiem mācekļiem? Tam varētu būt vismaz divi iemesli: pirmkārt, Jānis nekur bez īpaša teoloģiska iemesla nedublē sinoptiķus, bet vienīgi tos papildina; otrkārt, viņš liecina par savu pieredzi (Jāņa evaņģēlijs kā aculiecinieka evaņģēlijs, 19:35; 21:24), kas nav saistīta ar sievu ierašanos pie mācekļiem un pārējiem notikumiem; viņa pieredze sākās ar Magdalēnas ierašanos, kad tā bija redzējusi tukšo kapu un nāca pie Pētera un Jāņa ar vēsti: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu ..”

Tad Pēteris un Jānis dodas turp un redz tukšo kapu un noliktos autus (sal. Lk.24:12). Kad Pēteris un Jānis dodas projām no kapa, Magdalēna nonāk pie kapa otrreiz. Tur tā atkal redz abus eņģeļus, ko tā sastapusi jau iepriekš – pirmajā nācienā kopā ar pārējām sievām. Eņģeļu jautājums šoreiz skan nevis: “Ko tu meklē?” (sal. Lk.24:3), bet: “Ko tu raudi?” Mīļajiem Dieva eņģeļiem tiešām varēja šķist dīvaini, ka viena no tām, kas bija dzirdējušas vispriecīgāko vēsti pasaules vēsturē – “Viņš ir augšāmcēlies!” –, nāk atpakaļ pie kapa raudādama un no jauna meklēdama “dzīvo pie mirušiem”. Pēc tam Magdalēna sastop augšāmcelto Kristu.

Viena no atlikušajām grūti harmonizējamām liecībām ir Mateja evaņģēlijā: “Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”” (Mt.28:9, 10) Vairāki šī fragmenta elementi sasaucas ar tālāko Jāņa vēstījumu. Mateja evaņģēlijā sievas apkampj augšāmceltā Jēzus kājas, Jānis piemin Jēzus vārdus Marijai: μη μου άπτου (nesatver mani, neturi mani). Matejs piemin Jēzus vārdus “sakait to Maniem brāļiem”, Jānis piemin Jēzus vārdus Magdalēnai “dodies pie Maniem brāļiem un saki tiem.” Tomēr – lai arī ir kopīgi elementi šajos vēstījumos – ir arī vairākas atšķirības. Piemēram, Jānis piemin vienīgi Magdalēnu, bet Matejs – Magdalēnu un otru Mariju. Tam būtu iespējami vairāki skaidrojumi:

1. Jānis piemin tikai galveno nācēju – Magdalēnu, bet otru Mariju, tās mazāk izcilo pavadoni, viņš nepiemin (apzīmējums “otra Marija” jau uzvedina uz domām par šo personu kā “pirmās Marijas”, t. i., Magdalēnas, “ēnu”). Savukārt Matejs, palikdams uzticīgs savam vēstījuma veidam, piemin abas nācējas (tāpat kā 8:28 un 9:27 viņš piemin divus apsēstos un divus aklos, bet pārējie sinoptiķi – tikai vienu).

2. Matejs vienkārši vēsta par kopējo rezultātu sievu gājienam – galarezultātā sievas bija gan dzirdējušas eņģeļu vēsti, gan sastapušas augšāmcelto Jēzu.

   Tāpat diezgan neparasti ir tas, ka Mateja vēstījums dīvainā kombinācijā apvieno eņģeļa vēsti ar gandrīz identisku Jēzus sacīto, un lasot šo vēstījumu nevar saprast, kāpēc Jēzus tūlīt pēc sievu sarunas ar eņģeli nāk tām pretī un saka to pašu, ko tikko ir sacījis eņģelis, turklāt ignorēdams to, ka eņģelis sievām nupat visai svinīgi ir paziņojis, ka mācekļi Jēzu sastaps vienīgi Galilejā (“Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis”, 28:7).

   Mateja vēstījums kļūst daudz saprotamāks, ja pieņem, ka starp šiem abiem notikumiem (sievu sastapšanās ar eņģeli un sievu sastapšanās ar Jēzu) norisinās Jāņa un sinoptiķu aprakstītais: sievu ierašanās pie mācekļiem un mācekļu izsmiekls par sievu vēsti, Magdalēnas (un “otras Marijas”?) ierašanās pie Pētera un Jāņa ar “uzlabotu” stāstījuma versiju par tukšo kapu, sievu otrā ierašanās pie kapa.

3. Varētu būt, ka vēl kāda sieva vai sievas (kuru vidū ir arī “otra Marija”) pēc mācekļu izsmiekla tomēr dodas uz kapu vēlreiz un tur kļūst par netiešām lieciniecēm Jēzus un Magdalēnas sarunai. Tā kā viņām, iespējams, bija tikai statistu loma, Jānis savā evaņģēlijā viņas nemaz nepiemin.

   Vēl samērā neskaidrs paliek jautājums par to, kā augšāmceltais Jēzus parādās Pēterim (Lk.24:34; 1.Kor.15:5). Šīs satikšanās apstākļi nav pieminēti, bet ir skaidrs, ka tas noticis vēl pirms Jēzus parādīšanās pārējiem mācekļiem (1.Kor.15:6; Lk.24:34–36). Ļoti iespējams, ka Pētera un Jāņa kopīgie ceļi (Jņ.20:10) turpmākajā dienas gaitā šķīrās, – Jānis devās pie Jēzus mātes, bet Pēteris devās pie pārējiem apustuļiem ar vēsti par tukšo kapu un noliktajiem autiem (Lk.24:24). Pēc tam Pēteris, iespējams, dodas atpakaļ pie Jāņa un Jēzus mātes, un, visdrīzāk, šajā laika posmā augšāmceltais Kungs parādījās Pēterim. Ar vēsti par augšāmcelto Jēzu Pēteris (kopā ar Jāni?) vēlāk dodas pie pārējiem mācekļiem. Pētera liecība pilnīgi pārliecina mācekļus (Lk.24:34: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.”). Tas nozīmē, ka Jēzus augšāmcelšanās dienas vakarā ierodas pie mācekļiem tad, kad viņu sirdis jau ir daļēji izšaubītas no viņu neticības.

Lasi turpinājumu »

---

[1] – Dreins Dž. Ievads Jaunajā Derībā – R.: LBB, 2003, 102. lpp.

[2] – Smith Jerome H. (ed.) The New Treasury of Scripture Knowledge [computer file], electronic edition of the revised edition of The Treasury of Scripture Knowledge, Logos Library System, (Nashville: Thomas Nelson) 1997, c1992 by Jerome H. Smith.

[3] – Lenski R.C.H. The Interpretation of St. John’s Gospel – Columbus, Ohio, Lutheran Book Concern, 1942., 1334.