Notikumam pa pēdām II
Nākamais elements augšāmcelšanās vēstījumā evaņģēlijos ir saistīts ar diviem mācekļiem, kas devās no Jeruzālemes uz Emavu. Šie mācekļi ir bijuši kopā ar lielāko mācekļu pulku gan tad, kad ierodas sievas ar eņģeļu vēsti, gan tad, kad ierodas Pēteris ar vēsti par tukšo kapu un noliktajiem autiem (Lk.24:22–24). Tad šie mācekļi bailēs no jūdiem (Lk.24:22: “..kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja”; Jņ.20:19: “..mācekļi aiz bailēm no jūdiem bija pulcējušies aiz aizslēgtām durvīm”) bēg uz apm. 8–9 km attālo (~1,5 stundas gājums) Emavu. Ceļā tos uzrunā augšāmceltais Jēzus (Lk.24:15–31). Mācekļu neatpazīts, Viņš tos māca, atklādams Rakstu pravietisko vēsti par Mesijas ciešanām un ieiešanu godībā, tad atklāj sevi mielasta laikā Emavā. Tūdaļ pēc tam abi mācekļi dodas atpakaļ uz Jeruzālemi (Lk.24:33), un tur viņus sagaida vēl aizvien nobijušies (Jņ. 20:19) pārējie mācekļi, kuru sirdīs ticība vēl ilgu laiku cīnīsies ar šaubām (sk. Lk.24:37, 41). Tie paziņo abiem pārnācējiem: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies” (Lk. 24:34). Kad abi no Emavas pārnākušie sāk stāstīt par to, kas atgadījies ar viņiem, Jēzus pats stājas savu mācekļu vidū un runā ar tiem (Lk.24:36; Jņ.20:19).
Vēl būtu jāpiemin tās neskaidrības, kas saistītas ar atšķirībām augšāmceltā Jēzus vārdos sievām un mācekļiem Mateja, Lūkas un Jāņa liecībās, kā arī eņģeļu vēstī Mateja un Marka ev. Mateja evaņģēlijā mēs lasām: “Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”” (28:10) Mateja un Marka vēstījumā eņģeļi sūta mācekļus uz Galileju (Mt. 28:7; Mk. 16:7), savukārt Lūka vēsta par šādiem Pestītāja vārdiem, ko Viņš saka tās pašas dienas vakarā, varbūt pat nākamās dienas iesākumā: “Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes” (Lk. 24:49), tātad – mācekļiem jāpaliek Jeruzālemē. Nozīmīgs šai sakarā ir arī Jāņa evaņģēlija vēstījums, kas piemin gan mācekļu pulka uzkavēšanos Jeruzālemē pēc svētkiem (20:26), gan atsevišķu mācekļu gaitas Galilejā un Jēzus parādīšanos tiem (21. nodaļa).
Atšķirības šajās liecībās tradicionāli ir uzskatītas par pašām būtiskākajām un neharmonizējamām.[4] Taču, iespējams, ka gluži tā vis nav. Šī darba autors ir pārliecināts par to, ka detalizētākas zināšanas par konkrēto, ar evaņģēliju notikumiem saistīto, kultūras un sociālo mikrovidi mums ļautu pavisam vienkārši atrisināt šo šķietami neatrisināmo problēmu. Bet, tā kā vismaz tuvākajā laikā mums diemžēl visticamāk būs jāaprobežojas ar mums pieejamajām visai nepilnīgajām zināšanām, mēs varam tikai hipotētiski restaurēt šo šķietami pretrunīgo vēstījumu.
Pārpratumus šo tekstu sakarā visdrīzāk rada atšķirības oficiālajos (vispārpieņemtajos) un neoficiālajos (dažādu grupu uzturētajos) vietvārdos, kas šajos tekstos, iespējams, izpaužas kā Galilejas/Eļļas kalna toponīmiskais hendiadys[5] (t. i., iespēja, ka Mateja un Marka pieminētā “Galileja” ir tā pati Lūkas pieminētā Eļļas kalna apkārtne), kas varētu būt īpaši saistīts ar Galilejas migrantu vidi Jūdejā un ticīgo galiliešu svētceļojumiem uz Jeruzālemi svētku laikā.
Evaņģēlijos aprakstītie notikumi liecina, ka Jēzum un viņa mācekļiem, kas pamatā bija galilieši, bija īpaši ciešas saites ar Betāniju (Marta, Marija, Lācars, Spitālīgais Sīmanis u.c.). Betānieši savukārt ir ļoti labi informēti par Jēzus un mācekļu pārvietošanos un atrašanās vietu (Jņ.11:3) pat tad, kad tiem draudošo briesmu dēļ bija jāvairās no publicitātes (Jņ.11:8, 16). Tas, iespējams, varētu būt saistīts ar to, ka Betānija bija galiliešu migrantu kopienas apmešanās vieta Jeruzālemes tuvumā.
Viena no stabilākajām un nemainīgākajām izpausmēm migrācijas fenomena sakarā ir migrantu kopienu jeb anklāvu veidošanās viņu mītnes zemēs un kopienas savdabīgās identitātes uzturēšanas centieni šajos anklāvos. Tāpat raksturīga ir vietējo iedzīvotāju augstprātīgā vai norobežojošā attieksme pret šādām migrantu kopienām, īpaši, ja to locekļi pārstāv nabadzīgāku vai sociāli zemāku slāni, kā tas parasti arī ir.
Līdzejoša parādība šiem procesiem ir arī dažādu neoficiālu vietvārdu veidošanās, kuru rezultātā var izveidoties divi līdz trīs alternatīvi vietas nosaukumi (vispārpieņemtais un viens vai vairāki neoficiālie, dažādu grupu – nacionālo un sociālo – uzturētie). Vietvārdi ar pejoratīvu nokrāsu parasti izsaka apkārtējo iedzīvotāju sākotnēji augstprātīgo vai nicinošo attieksmi pret konkrētās vietas iedzīvotājiem (piem., visos Latvijas novados sastopamie “fufaikciemi”, kuros pēckara un vēlākos gados apmetās no austrumiem izceļojušie migranti). Ja šādi pejoratīvi vietvārdi kādu apstākļu dēļ nostiprinās, tad tie var kļūt par oficiālajiem nosaukumiem. Taču ir novērojams arī pretējs process – tie, kas pamezdami dzimto pusi apmetas svešumā, reizēm savās mītnes zemēs ievieš neoficiālus vietvārdus, kas darbojas vienīgi migrantu grupas iekšienē (piem., Abrene Francijā). Visdrīzāk, ka nicinošais “Betānija” (“nabagmāja”) bija Jeruzālemes jūdu piešķirtais, viņuprāt, piemērotais, nosaukums galiliešu ciematam (uz to, ka dažādās “betānijas” Jūdejā varēja funkcionēt līdzīgi “fufaikciemam” Latvijā, varētu norādīt arī Jņ.1:28 pieminētā vēl viena – neidentificēta – Betānija tālu no Jeruzālemes).
Saistībā ar Eļļas jeb olīvu kalnu, kura austrumu nogāzē apmēram 15 stadiju no Jeruzālemes (Jņ.11:18) atradās Betānija, ir saglabājusies kāda tradīcija, kas vēsta, ka Eļļas kalna ziemeļu nogāzi toreiz sauca par Galileju. Šādam uzskatam ir izteikti gan kaismīgi noraidījumi, gan arī apstiprinājumi: “Ļoti vēlīna un ļoti muļķīga tradīcija uzskata, ka Eļļas kalna ziemeļu daļa ir tikusi saukta par Galileju.”[6] “Kāda ar apokrifiem saistīta tradīcija, kas datēta ar XIII gadsimtu, uzskata, ka notikumi norisinās Eļļas kalna ziemeļu nogāzē, un sauc šo vietu par Galileju. Šī teorija bez šaubām ir izcēlusies daudz agrāk .. un mēs redzam tās pēdas apokrifiskajos Pilāta darbos (Actis Pilati). Pamatodamies uz to, Rudolfs Hofmans uztur šādu uzskatu savā darbā Ueber den Berg Galilaea, Ein Beitrag zur Harmonie der evangelischen Berichte, Leipcig, 1856.”[7]
Pieminētais fragments Pilāta darbu XIV nodaļā vēsta: “Un dažas dienas pēc tam no Galilejas uz Jeruzālemi atnāca trīs vīri. Viens no tiem bija priesteris, vārdā Finess, otrs bija levīts, vārdā Agajs, bet trešais – karavīrs, vārdā Adass. Tie atnāca pie virspriesteriem un sacīja tiem un tautai: “Mēs redzējām Jēzu, ko jūs piesitāt krustā, kopā ar viņa vienpadsmit mācekļiem Galilejā uz Eļļas kalna; viņš tos mācīja un runāja ar tiem.””[8] Šķiet, ka Nikodēma evaņģēlija (kurā ietilpst Actis Pilati) autors nav neko īpaši zinājis par Palestīnas ģeogrāfiju. Arī viņš domā par Galileju parastajā veidā (kā par apgabalu Palestīnas ziemeļos), viņš arī nezina Eļļas kalna atrašanās vietu, taču to, ka Galileja un Eļļas kalns pieminēti vienuviet, nevar izskaidrot ar viņa vēlēšanos harmonizēt evaņģēliju vēstījumu, jo tas absolūti nav šī vēstījuma konteksts. Visai iespējams, ka Nikodēma evaņģēlija vēstījuma pamatā ir kāda senāka un autoram neskaidra tradīcija – Jēzus augšāmcelšanās notikumu sakarā pieminēt kopā Eļļas kalnu ar Galileju kā vienuviet esošus.
Netiešu liecību par labu šādam Galilejas / Eļļas kalna hendiadys uzskatam dod arī vēsturiskās liecības, kas vēsta par pierasto veidu, kādā lielo svētku laikā svētceļnieki, kuru skaits varētu būt ap 150 000[9], no dažādām zemēm apmetās Jeruzālemē un tās apkaimē. “Daži svētceļnieki varēja apmesties pie radiniekiem vai sinagogu viesnīcās. Tomēr lielākā svētceļnieku daļa, visticamāk, apmetās noteiktās vietās iekārtotās nometnēs ārpus Jeruzālemes mūriem.”[10] Tas, ka šāda galiliešu svētceļnieku vieta iespējams bijusi Betānijas apkārtne, ir noprotams no daudziem evaņģēliju tekstiem: Mt. 21:17; 26:6; Mk. 11:11; Jņ. 8:1; 12:1 u.c. Iespējams, ka Jņ. 8:1, kur sacīts, ka Jēzus devās nevis uz Betāniju, bet gan uz Eļļas kalnu, ir norāde, ka Jēzus ar saviem mācekļiem nakšņoja šādā galiliešu svētceļnieku apmetnē. Tas vēl vairāk izceļ šīs vietas nozīmi tieši Galilejas un galiliešu sakarā. Protams, pēc Jeruzālemes un tempļa nopostīšanas šāda veida specifiskie apstākļi un neoficiālie vietvārdi vairs nesaglabājās, un atmiņas par tiem ātri izzuda.
Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka Matejs rakstīja savu evaņģēliju izglītotiem un zinīgiem jūdiem, tādēļ daudzas tēmas šajā evaņģēlijā varēja saprast tikai jūdu reliģiskajos uzskatos un kultūras jautājumos labi informēta persona. Arī tas varētu būt izskaidrojums tam, kāpēc Matejs varētu būt paturējis vārdu Galileja arī mācekļu apmešanās vietas nozīmē Eļļas kalnā. Ja šī piedāvātā hipotēze ir pareiza, tad visiem šāds vārda Galileja lietojums bija jāsaprot arī bez kāda komentāra. Turklāt, ja pieņem Galileju Mateja vēstījumā kā Palestīnas ziemeļu apgabalu, tad vismaz dīvaini skan vārdi: “Ejiet uz Galileju”, īpaši, ja ņem vērā, ka Galileja ir diezgan plašs apgabals (~2400 km2). Varbūt tieši tādēļ Lūka savā nejūdiem paredzētajā vēstījumā nepiemin mulsinošo Galilejas vārdu, bet runā vienīgi par Eļļas kalnu (Betāniju) debesbraukšanas notikumos.
Protams, šāds uzskats par Galilejas / Eļļas kalna hendiadys no akadēmiskā viedokļa ir tikai hipotēze, taču citas, labākas hipotēzes mums nav. Šī ir šobrīd vienīgā, kas mums ļauj līdz galam harmonizēt visu evaņģēliju vēstījumus par Jēzus augšāmcelšanos un saglabāt Bībeles vēstījuma integritāti.
[4] – Sk. Lange’s Commetary on the Holy Scriptures, The Gospel According Matthew, Zondervan PbH, Grand Rapids, Michegan, 1969, 542.
[5] – No grieķu valodas (hendiadys – “viens caur diviem”) cēlies apzīmējums tādam izteiksmes veidam, kad viena un tā pati lieta tiek izteikta ar diviem atšķirīgiem vārdiem.
[6] – Broadus John A. Commentary on the Gospel of Matthew: An American Commentary on the New Testament [reprint, Philadelphia: American Baptist, 1986], 591.
[7] – Lange’s Commetary on the Holy Scriptures, The Gospel According Matthew, Zondervan PbH, Grand Rapids, Michegan, 1969, 555., 556.
[8] – Roberts, Alexander and Donaldson, James, Ante-Nicene Fathers: Volume VIII, (Oak Harbor, WA: Logos Research Systems, Inc.) 1997.
[9] – Jeremias Joachim Jerusalem in the Time of Jesus: An Investigation into Economic and Social Conditions during the New Testament Period – Philadelphia; Fortress, 1969.
[10] – Kiehl Erich H. The Passion of Our Lord – Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1990.
Ieskaties