Novērojumi un sajūtas

Vai nāve ir jāsaprot kā nemirstīgās dvēseles šķiršanās no mirstīgās miesas, vai arī kā miesas un dvēseles, vienota veseluma, kopīga nāve – tas atkal un atkal no jauna kļūst par domstarpību punktu starp kristīgajām baznīcām un to iekšienē. Dvēseles nemirstība un mirušo miesīgā augšāmcelšanās būtu izslēgta tādēļ vien, ka ne nāve, ne mirušo augšāmcelšanās nebūtu pilnīga, ja cilvēkā būtu kaut kas no radītām lietām, kas ar savu dabu un būtību spētu pārvarēt nāves robežu un turpināt pastāvēt.

Tomēr arī evaņģēliskiem kristiešiem atbildei uz šo jautājumu nav cita iespaidīgāka priekšstata par J. S. Baha Jāņa Pasijas noslēguma korāli, kas nācis no Melanhtona skolnieka Martina Šallinga (1532.–1608.) dziesmas: “No sirds Tevi mīlu, ak, Kungs!”:

Ak Kungs, lai Tavi mīļie eņģeļi mana mūža galā nes manu dvēseli Ābrahāma klēpī (Lk.16:22). Lai miesa savā kambarī dus liegi, bez sāpēm un mokām līdz pastarai dienai. Tad modini mani no nāves, lai manas acis var Tevi skatīt – ar pilnīgu prieku, Dieva Dēls, mans Pestītāj un Žēlastības troni! Kungs Jēzu Kristu, uzklausi mani, es gribu Tevi slavēt mūžīgi!

Arī šeit, tāpat kā dažās citās dziesmu grāmatas dziesmās*, ir viennozīmīgi skaidri pateikts, ka nāve tiek saprasta kā miesas nošķiršana no dvēseles, un dvēsele – atsaucoties uz stāstu par bagāto vīru un nabaga Lācaru (Lk.16:10–31) – atrodas noteiktā vietā, starpstāvoklī starp nāvi un augšāmcelšanos, kamēr miesa, atbilstoši Bībeles izpratnei, atdusas. Pretstats starp abiem uzskatiem – visa veseluma nāvi, no vienas puses, un miesas un dvēseles nošķiršanos, no otras puses, acīmredzami nav atceļams; un droši vien arī nebūtu vajadzības pūlēties pilnīgi atcelt šo pretstatu. Drīzāk gan pienāktos uzklausīt Dieva vārdu, dzirdot, kā tas mūs uzrunā un vienlaikus mūsos darbojas. Tieši šī iedarbība ir svarīga. Jo mums nav iespējas ar tiešu Bībeles izteikumu palīdzību panākt viennozīmīgu izpratni, kādu Dievs ar Savu vārdu mums šajā lietā nav gribējis sniegt. Tādēļ mierīgi uzklausīsim, ko Dieva vārds mums par to saka, un tajā pašā laikā, gluži dabīgi, dzirdēsim arī, ko citi cilvēki un citas reliģijas saka par šo svarīgo jautājumu. Tas viss iedarbojas uz mūsu dvēseli, saviļņojot bailēs un cerībās, bijībā un priekā, ar mierinājumu un apsolījumu, visbeidzot, ar bauslības apsūdzību un Evaņģēlija attaisnojošo vārdu.

Kristieši atbildi uz nomācošo jautājumu par starpstāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos var saņemt tikai no Svētajiem Rakstiem, un tas arī nav pavisam viegli. Līdzās atrodas ietekmīgi priekšstati no citām reliģijām, no filozofijas un noteiktām pieredzēm, kas šķietami norāda uz cilvēka esības kontinuitāti arī pāri nāves robežai. Tas ir plaši izplatītais uzskats par dvēseļu pārceļošanu, saskaņā ar kuru dvēsele jaunā veidolā atgriežas citā miesā, μετεμψύχωσις. Bībeles valodās vārdiem dvēsele un dzīvība ir viena un tā pati nozīme. Ar to saistīts novērojums, ka dvēsele dzīvības nozīmē tiek nodota tālāk pēcnācējiem ģenētiskā ceļā, tā ka izskats, augums, spējas, domāšana un valoda tiek pārmantotas un tādā veidā uzturētas. Pēcnācējos atpazīstami viņu senči. No tā iespējams secināt, ka dvēsele veido visus cilvēkus viņu individualitātē saistošu un noteicošu vienību, kas paliek un tiek uzturēta arī tad, kad atsevišķs indivīds mirst. Atmiņas par mirušo var būt tik spēcīgas, ka tās kļūst redzamas un dzirdamas iespaidīgā un pārliecinošā veidā. Dzīves turpināšana atmiņās – tā nekādā ziņā nav tikai tukša frāze. Spirituālistiskās prakses ārkārtīgi sakāpinātā veidā darbojas gan senatnē, gan arī mūsdienās kā izplatīts līdzeklis saiknes nodibināšanai ar mirušajiem.

Priekšstatos par dvēseles nemirstību liela nozīme ir arī tam, ka atbildība par labiem un sliktiem darbiem līdz ar nāvi tiek atlikta līdz tiesai, kura ar savu atalgojumu un sodu stāv pāri ikvienai cilvēku tiesai un ved uz galīgo taisnību tieši tur, kur dzīves laikā taisnīguma prasības tikušas noraidītas. Tas nekādā ziņā nav atrodams tikai Bībelē, bet arī filozofijā un daudzās citās reliģijās. Tātad šeit mums ir darīšana ar visas cilvēces nojausmām un pieredzi. Jau norādes veidā pasniegts apstākļu uzskaitījums ļauj noprast, ka šeit var būt runa ne tikai par apcerīgu aprakstu, bet arī par mūsu dzīves gājumu, kurā neizbēgami sastopamies ar nāvi. Nostāja attiecībā pret nāvi ietekmē arī mūsu nostāju attiecībā pret dzīvi. Grieķu filozofs Epikūrs (341.–271. pirms Kristus), kura vārds saistās ar hēdonisma dzīves nostāju, mācīja:

Pieradini sevi arī pie domām, ka nāve mums nav nekas svarīgs. Jo viss labais un sliktais ir balstīts sajūtās; savukārt nāve atceļ sajūtas. Tādēļ pareiza atziņa par nāves nenozīmīgumu dara mums šīs dzīves mirstīgumu par prieka avotu, jo rāda nevis bezgalīgi ilgu laika turpinājumu nākotnē, bet gan – dara galu ilgām pēc nemirstības.

Īsi sakot – ar nāvi viss beidzas. Filozofs Epiktets (~50.–140. pēc Kristus) pārstāv stoiķu dzīves izpratni, kurā tiek uzskatīts, ka pasaule pamatā ir laba un saprātīga, ka ir nepieciešams tikai to izzināt un sekot iegūtajai atziņai. Viņš mācīja:

Tas, kas noved cilvēkus apjukumā, ir nevis lietas pašas par sevi (πράγματα), bet gan uzskati/spriedumi (δόγματα) par lietām. Tā arī nāve pati nav kaut kas šausminošs.., bet šausminošs ir uzskats (δόγμα) par nāvi, kas apgalvo, ka tā ir šausminoša. Tas arī ir pats šausminošākais.

Īsi sakot, nāve ir kaut kas dabisks un neizbēgams, kas tāds, ko nepieciešams saprātīgā veidā pieņemt.

Tieši šajā pieredzes kopsakarībā ir redzams, ka dogmas un uzskati nav kas tāds, ko iespējams izvēlēties, izveidot vai noraidīt; šie uzskati skar to, kas nosaka mūsu apziņu, uztur to bijībā un cerībā. Pievienojoties Epikūra nostājai, varētu sacīt, ka līdz ar sajūtu uztveres izbeigšanos izbeidzas ikviena sajūta no iekšienes un ikviena ietekme no ārienes; tādējādi nāve ir stāvoklis bez jebkādām sajūtām. Tam ir tieša ietekme uz cilvēka dzīves gaitu. Šādā gadījumā dzīvē līdz pat nāves brīdim jātiecas pēc prieka maksimuma un ciešanu minimuma. Apustulis Pāvils skaidri brīdina Korintas draudzi no šādas nostājas – nerēķināšanos ar mirušo augšāmcelšanos: “Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim” (Jes.22:13). “Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus” (1.Kor.15:32 un tālāk). Apokrifos, Salamana gudrības grāmatā, hēdoniskā dzīves nostāja un bezdievju dzīvesveids tiek konfrontēts ar dievbijīgu cilvēku nākotnes cerību (Sal.gudr.2:1–3:9).

Par bezdievjiem sacīts šādi:

“Šie ļaudis, kas tik aplami domā, savā starpā saka: “Īsa un ciešanu pilna ir mūsu dzīve, un, kad cilvēkam jādodas projām, viņam nav nekāda glābiņa. Nav arī zināms neviens, kurš būtu ticis atbrīvots no mirušo valstības. Jo tikai nejauši mēs esam radušies, un vēlāk mūsu vairs nebūs – tā, itin kā nekad nebūtu bijis. Jo dvaša mūsu degunā ir tikai dūmi, un mūsu domas ir tikai dzirksts, kas rodas no mūsu sirdspukstiem. Kad tā izdziest, tad miesa sairst pīšļos, bet gars izzūd kā gaiss. Ar laiku mūsu vārds tiek aizmirsts, un neviens vairs nedomā par mūsu veikumiem. Mūsu dzīve aizslīd gluži kā mākonis; tā izklīst kā migla, ko saules stari padzen un ar savu karstumu nospiež pie zemes. Mūsu laiks aiziet kā ēna, un, kad pienāk mūsu gals, tad atgriešanās vairs nav. Jo tas ir nenovēršami, ka neviens vairs neatgriežas. Tad nu nāciet un baudiet labumus, kamēr tie pieejami, un izgaršojiet dzīvi, kamēr vēl esam jauni.”” (Sal.gudr.2:1–6)

Savukārt par taisnajiem tiek sacīts:

“Bet taisno dvēseles ir Dieva rokā, un nekādas mokas tās neskar. Nesaprātīgo acīm viņi šķiet miruši, un viņu aiziešana tiek uzskatīta par sodu; taču viņi ir mierā. Jo, kaut arī pēc cilvēku domām viņiem daudz jācieš, tomēr tie ir pilni cerības uz nemirstību. Viņi tikai nedaudz tiek pārmācīti, bet viņiem notiks daudz laba, jo Dievs viņus pārbauda un atzīst par tā vērtiem.” (Sal.gudr.3:1–5)

Stoiķim nāve ir kaut kas dabisks, kas tāds, pie kā jāpierod. Tādējādi dogma iespaido apziņu un vada rīcību – tas ir izšķiroši visai cilvēka dzīvei visdziļākajā veidā. Saistībā ar liecību par Jēzus Kristus augšāmcelšanos un Viņa atkārtotu nākšanu uz tiesu pār visu pasauli, pār dzīviem un mirušiem, atklājas garu atšķirība. Tas redzams arī Kristus pasludinājuma konfrontācijā ar grieķu–epikūriešu un stoiķu–filozofiskajām skolām Areopagā, Atēnās (Ap.d.17:16–34): “Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim”” (Ap.d.17:32).

Taču Kristus pasludinājumā ir sasaistīti kopā divi ieskati: “..Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom.6:23).

Ja mēs, ievērojot šos priekšnoteikumus, domājam par miesu un dvēseli, paturot redzeslokā nāvi, tad šajā balsu sajaukumā mēs katrs ar savu dvēseli – lai kas tas arī būtu – esam tieši iesaistīti un tiekam ietekmēti. Ir runa par to, kas mēs esam, kas pie mums notiek un kas mēs būsim. Ar to saistītas teoloģiskās problēmas. Izejot no tā, kļūst saprotams, kādēļ tieši šajā tēmā līdz pat šodienai atkal un atkal rodas visasākās pretrunas. Šajā situācijā vispirms uzklausīsim, ko Dieva vārds saka dvēselei un par dvēseli. Pēc tam pārdomāsim dažas lietas no tā, ko cilvēka dvēsele domā un iedomājas zinām par sevi pašu.