Όρος Άθως
Athos kalns ir kalns/pussala Grieķijas ziemeļos. To sauc arī par svēto kalnu [Άγιον Όρος] Izskatās, ka tas ir tīri jauks zemes pleķītis, ko saprātīgi apdzīvojuši ļaudis. Tas pretendē uz austrumu ortodokso klosteru centra titulu. Tur ir veseli 20 klosteri, kas atrodas apakš Kontantinopoles patriarha pārziņas.
Patīkamu e-ceļojumu.
Diezgan pievilcīgi-romantiskas ainas, līdz mirklim kamēr tas ir tikai tūrisma objekts.
Kāds LELB mācītājs 20.gs.30-os gados bija aizbraucis uz Vāciju ceļojumā. Kādā klosterī viņš bija sajūsmināts par mūku dzīvi, jo arī pats bija ievirzīts piētiski.
Tomēr pēc ekskursijas viņam radās jautājums: Kādēļ mūki klosterī gatavo vīnu? Kāds omulīgs mūks viņam atbildēja: “Klosterim taču kaut kā ir jāizdzīvo”
Atceros, ka nesen bija ziņa, ka kautkur klosteri tiks pārveidoti par viesnīcām [protams, lētām].
Jauni laiki, jaunas iespējas.
Šie procesi būtu pārdomu vērti monasticisma vēstures sakarā – ar domu –
I. [Evaņģēlija iespaids]
Pārpratuši kristīgo mācību ļaudis sāka veidot klosterus izvairoties no pasaules, bet atklājuši, ka pasaule ir viņos pašos, ļaudis, atmeta cetienus nopelnīt debesis ar labajiem darbiem, un nolēma klosterus izmantot kristīgākos nolūkos.
II. [Sekularizācijas iespaids]
Vēloties veltīt visu savu dzīvi Dievam, ļaudis izveidoja kopienas un sāka dzīvot sava veida komūnijās [kolhozos]. Tad sapratuši, ka tam nav nekādas jēgas, vairs negāja uz klosteriem. Palikušie pārkvalificējās un uztaisīja viesnīcas.
OLimpa kalns!
es patiesībā apskaužu cilvēkus, kas dzīvo klosteros. ne jau tādēļ, ka viņi tā būtu tuvāk Dievam, bet tādēļ, ka var netraucēti nodoties tam, kas interesē, turklāt, atrodoties veselīgā vidē.
Viennozīmīgi, tur var nodoties tam, kas interesē.
Vai tu, de profundis, nedari to, kas tevi interesē neesot klosterī?
Brrr…diezgan padrūmi.